Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
5. novembris, 2015
Drukāt

Anda Līce: Obligātā literatūra (4)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Daudzi noskurinās, dzirdot pieminam ne tikai obligāto literatūru, bet arī tad, kad runa ir par kādiem saistošiem noteikumiem, normām un likumiem vispār. Iedami tik ļoti nepieciešamas atbrīvošanās ceļu, mēs esam palaiduši vaļā daudzas drošības saites, kas mūs saista savstarpēji, ar iepriekšējām paaudzēm, savas tautas un valsts vēsturi un ar citām tautām, līdz ar to dzīvojam kā lapas rudenī, kad tās ir gana košas, bet vairs neturas pie sava koka.

Es lasu Liliannas Lunginas dzīvesstāstu “Parindenis” un ik pa brīdim nodomāju: “Šī grāmata kā nepastarpināta vēstures liecība, dzīves un dzīvā apliecinājums ir iekļaujama obligātās literatūra sarakstā.” Bez šādiem dzīvesstāstiem nav iespējams izprast un mācīt vēsturi. Izpratne par kādām parādībām var rasties vien tad, ja cilvēkam piemīt empātija – spēja identificēt sevi ar citiem un līdzpārdzīvot. Taču šī spēja nerodas pati no sevis, tā ir jāattīsta un jātrenē. Mēs, kas esam dzīvojuši padomju laikā, šodien brīnāmies, kā tas nākas, ka ir saradies tik daudz vēstures nezinīšu. Bet, ja godīgi, arī mēs paši taču daudz ko par to laiku uzzinām tikai tagad. Jo neesam spējuši atmest stereotipus domāšanā, emocionāli sevi sāpināt un atzīt maldus, par kuriem ir maksāta augsta cena. Dzīvojot šķietamā drošībā, vairs negribas domāt par baiļu daudzajām sejām un ar ko stāties pretī šim vis­iespaidīgākajam jebkuras totalitāras varas ierocim, kas padomju laikā pazemoja un salauza neskaitāmus cilvēkus. Nezaudēt cilvēcību spēja vien tie, ar dziļajām saknēm kultūrā, reliģijā un dzimtas tradīcijās.

Runājot par Krieviju, L. Lungina saka: “Vispār kaitējums, ko šie septiņdesmit gadi ir nodarījuši cilvēkiem, ir daudz briesmīgāks par katastrofu ekonomikā, ekoloģijā un nacionālajās attiecībās. Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds.” Un te nu ir jāievelk elpa un jāatzīst – kaut arī Latviju skāra tikai piecdesmit padomju režīma gadi, cilvēkus brīvus var darīt vienīgi patiesības atzīšana. Tas bieži līdzinās piedzimšanai no jauna.

Grāmatas autore godīgi raksta par ceļu, ko daudzi Krievijas ebreji nogāja no dedzīgiem boļševikiem līdz pārliecinātiem disidentiem. Starp citu, šodienas Krievijā, kurā atkal atdzīvojas antisemītisms, tieši ebreji ar dzi­ļam saknēm Krievijas un pasaules kultūrā, riskējot ar dzīvību, uzdrošinās nepakļauties Putina diktatūrai. Iepazinusi padomju sistēmu no iekšpuses visās tās baisajās izpausmēs, grāmatas autore savu dzīvesstāstu pabeidz ar vārdiem: “Un brīnišķīgu cilvēku ir vairāk, nekā šķiet.” Tāds mazs tests mums katram: “Vai arī es varu tā sacīt?”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. L.Lunginas dzīvesstāsts , ja jau to kā nepastarpinātu vēstures liecību obligātajā literatūrā skolām iesaka cienījamā A.Līce, droši vien ir pelnījis tur atrasties. Nopietns, jauno paaudzi audzinošs un izglītojošs darbs.
    Bet tikai nupat literāte tika daudzinājusi un kā vārda brīvību apliecinošu dedzīgi aizstāvēja “pedagoģes” Ratinīkas skolēniem kā dzejas paraugu priekšā celto Krivādes dzejā izsmieto un ar krievu lamuvārdiem “paspilgtināto” Kristus kalna sprediķi.
    Interesanti, kad un kur A.Līce savās domās un pārliecībā ir patiesāka? Vai visu nosaka tikai konjunktūra?

    • Dažkārt nevar saprast, kāpēc A.Līce tik daudz publicējas LA. Vai viņa angažēta šīm darbībām, vai varbūt raksta tik pārcentīgi, ka avīze nespēj atkauties un publicē ar’. Raksta kundze par viskautko. Bet galvenais – raksta žēlabaini, tik žēlabaini, ka, šķiet, tūlīt tūlīt mūsu valsts ies bojā (tpu, tpu, tpu), ka visa mūs sabiedrība būs tu-tū. Cien. LA, nu nepublicējiet Andu Līci! Nav iespējas tās žēlabas lasīt (un nelasu jau arī, ja redzu, ka sacerētāja ir Līce).

  2. Krievijā valdošie joprojām ap 85% ir ēbreji!. Tas pats Ukrainā! Labi , ka Latvijā PCTVL izlingojām ārā!

  3. Savas dzimtas un vēl jo vairāk savas valsts vēstures zināšana nekad nav bijusi masveidīga,jo vēsture aizvien ir bijusi interpretējama un improvizējama.Latvijai nav paveicies tajā,ka vēstures grāmatas bieži tikušas pārrakstītas.Biežās iekarotāju varas maiņas ir iedzinušas bailes atklāti paust savu viedokli.Tikai pavērojiet,cik ir to,kas zem(virs) saviem komentāriem gatavi parakstīties ar kristīto vārdu.Es viņus nenosodu.Katram ir tiesības valkāt “bruņu kreklu”.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (61)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+