Anda Līce: Obligātā literatūra 4
Daudzi noskurinās, dzirdot pieminam ne tikai obligāto literatūru, bet arī tad, kad runa ir par kādiem saistošiem noteikumiem, normām un likumiem vispār. Iedami tik ļoti nepieciešamas atbrīvošanās ceļu, mēs esam palaiduši vaļā daudzas drošības saites, kas mūs saista savstarpēji, ar iepriekšējām paaudzēm, savas tautas un valsts vēsturi un ar citām tautām, līdz ar to dzīvojam kā lapas rudenī, kad tās ir gana košas, bet vairs neturas pie sava koka.
Es lasu Liliannas Lunginas dzīvesstāstu “Parindenis” un ik pa brīdim nodomāju: “Šī grāmata kā nepastarpināta vēstures liecība, dzīves un dzīvā apliecinājums ir iekļaujama obligātās literatūra sarakstā.” Bez šādiem dzīvesstāstiem nav iespējams izprast un mācīt vēsturi. Izpratne par kādām parādībām var rasties vien tad, ja cilvēkam piemīt empātija – spēja identificēt sevi ar citiem un līdzpārdzīvot. Taču šī spēja nerodas pati no sevis, tā ir jāattīsta un jātrenē. Mēs, kas esam dzīvojuši padomju laikā, šodien brīnāmies, kā tas nākas, ka ir saradies tik daudz vēstures nezinīšu. Bet, ja godīgi, arī mēs paši taču daudz ko par to laiku uzzinām tikai tagad. Jo neesam spējuši atmest stereotipus domāšanā, emocionāli sevi sāpināt un atzīt maldus, par kuriem ir maksāta augsta cena. Dzīvojot šķietamā drošībā, vairs negribas domāt par baiļu daudzajām sejām un ar ko stāties pretī šim visiespaidīgākajam jebkuras totalitāras varas ierocim, kas padomju laikā pazemoja un salauza neskaitāmus cilvēkus. Nezaudēt cilvēcību spēja vien tie, ar dziļajām saknēm kultūrā, reliģijā un dzimtas tradīcijās.
Runājot par Krieviju, L. Lungina saka: “Vispār kaitējums, ko šie septiņdesmit gadi ir nodarījuši cilvēkiem, ir daudz briesmīgāks par katastrofu ekonomikā, ekoloģijā un nacionālajās attiecībās. Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds.” Un te nu ir jāievelk elpa un jāatzīst – kaut arī Latviju skāra tikai piecdesmit padomju režīma gadi, cilvēkus brīvus var darīt vienīgi patiesības atzīšana. Tas bieži līdzinās piedzimšanai no jauna.
Grāmatas autore godīgi raksta par ceļu, ko daudzi Krievijas ebreji nogāja no dedzīgiem boļševikiem līdz pārliecinātiem disidentiem. Starp citu, šodienas Krievijā, kurā atkal atdzīvojas antisemītisms, tieši ebreji ar dziļam saknēm Krievijas un pasaules kultūrā, riskējot ar dzīvību, uzdrošinās nepakļauties Putina diktatūrai. Iepazinusi padomju sistēmu no iekšpuses visās tās baisajās izpausmēs, grāmatas autore savu dzīvesstāstu pabeidz ar vārdiem: “Un brīnišķīgu cilvēku ir vairāk, nekā šķiet.” Tāds mazs tests mums katram: “Vai arī es varu tā sacīt?”
