Kultūra
Teātris un kino

Kāpēc dažas izrādes dzīvo ilgi? “Odesa, burvīgā pilsēta” – 150. reizi 0

Foto – Aigars Altenbergs

Svētdien, 3. decembrī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī simt piecdesmito reizi tiks spēlēta muzikāli dramatiska fantāzija “Odesa, burvīgā pilsēta”, kas tapusi pēc Īzaka Bābela stāstu motīviem un kam mūziku komponējis Raimonds Pauls.

Kad šovasar ar Raimondu Paulu runājām par muzikāliem piedzīvojumiem, viņš silti ieteica noskatīties vairākas Krievu teātra izrādes, arī “Odesu, burvīgo pilsētu”, kam ir ne vien mūzikas autors, bet arī piedalās uzvedumā kā pianists. Kopā ar viņu uz skatuves kāpj Māris Briežkalns (sitaminstrumenti), Gidons Grinbergs (vijole), Mārcis Kūlis (klarnete), Norberts Skraucis (bass).

Veidot izrādes muzikālo tēlu un dramaturģiju komponistam palīdzējušas atmiņas par jaunību, kad restorānā “Lido” spēlējuši brāļi Ostrovski, viņš pats uzstājies kopā ar brīnišķīgiem ebreju muzikantiem un ar vieskoncertiem pabijis arī Odesā, kur saticis savu daiļo Lanu.

Maestro stāsta iedvesmota, nolēmu sekot viņa ieteikumam. Odesa ir gandrīz mitoloģiska vieta, vairāk nekā tikai pilsēta. Uz skatuves atklājas maģiska pasaule, kur ielasmeitas un jūrnieki, bandīti, blēži, tirgotāji un rabīni, kur viedums, nodevība un godaprāts, kur valoda ir brīva kā vējš, ik teikumā sprēgā joki, tiek mazgāta veļa – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē –, plīvo palagi, žūst kājauti un bērnu autiņi, jo mīlestība un bērni dzimst arī juku laikos. Un tu smejies, aizdomājies, tad atkal smejies, līdz jūti – kamols kaklā un acīs nodevīgs sāļums…

Bet finālā ir labi. Labi un viegli. Jo uz mīlestības, bērniem, zilām naktīm un mūžam šalcošas jūras turas šī pasaule.

 

Galerijas nosaukums

 

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Dr. Līga Ulberte, teātra zinātniece:

Šī ir viena no visvairāk atmiņā palikušajām Krievu teātra izrādēm. Pirmkārt, tajā ir ārkārtīgi precīza un dramaturģiski veiksmīga Raimonda Paula mūzika. Nereti muzikālās izrādēs dziesmas aizlāpa dramaturģiskos caurumus, reizēm dziesmu dēļ zūd skatuves darbības loģika. Šeit mūzika veido izrādes pasauli – ne tikai melodisko, bet arī dramaturģisko. Otrs, ko nav iespējams aizmirst, ir aktieris Jevgeņijs Terskihs Beņas Krika lomā, viens no savulaik Latvijā interesantākajiem jaunajiem aktieriem ar absolūtu skatuvisko pievilcību. Viņā bija gan izaicinošs huligānisms, gan neparasts maigums, kas ir īpašs un rets savienojums. Bandīts, kam jūti līdzi. Un, treškārt, šo izrādi raksturo Igora Grigurko veidota dinamiska kustību partitūra. Muzikālā izrādē tam ir ļoti liela nozīme. Katrai sociālajai grupai ir savs, atšķirīgs kustību zīmējums, kas rada kopējo dinamiku. Uzrunāja arī izrādes stāsts. Tomēr visvairāk – galvenais varonis Beņa Kriks, tāds Odesas Mekijs Nazis, šarmantais bandīts. Un, protams, arī Froims Gračs un Gedali – Jakova Rafalsona un Igora Čerņavska varoņi.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Ilmārs Naglis, uzņēmējs:

Kamēr izrādes nosaukums bija “Rudmatainais karalis”, es to neievēroju, kaut kā tas vārdu salikums neuzrunāja mani. Bet tad nosaukumu nomainīja, un reiz, ejot pa Kaļķu ielu, pēkšņi ieraugu: “Odesa, burvīgā pilsēta”. Odesa – tā ir īpaša pasaule ar savu dialektu un jokiem. Un, protams, Bābela stāsti, laiks pirms revolūcijas, boļševiku apvērsums, pilsoņu karš. Un tad vēl Paula mūzika. Tāds tiešām burvīgs salikums. Teātris tolaik bija remontā, tāpēc pirmo reizi izrādi noskatījos VEF Kultūras pilī. Patika, pat ļoti. Muzikālas izrādes – arī Dailē vai Nacionālajā teātrī – var skatīties vairākkārt, vismaz dažas. Piemēram, Zālītes un Marhilēviča “Tobago” esmu noskatījies trīs reizes. Tā arī “Odesu” noskatījos otrreiz, nu jau uz Nacionālā teātra skatuves, jo remonts turpinājās. Un pēc remonta gribējās redzēt, kā tad tur tagad izskatās. Tā es “Odesu” noskatījos trešo reizi. Nu un tad vēl reizi vai divas ar krievu un baltkrievu ciemiņiem. Šo izrādi tiešām var skatīties vēl un vēl.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Eduards Cehovals, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktors:

Man radās ideja apvienot Bābela Odesas stāstus lugā. Uzrunāju dramaturgu Vjačeslavu Verbinu, kas to paveica. Sākumā luga saucās “Rudmatainas karalis”, kur Beņa Kriks, Mendels, Ļubka ar iesauku Kazaks un citi. Ar šo lugu devos pie Maestro. Bet viņš man saka: es taču esmu latvietis, ko es zinu par Odesu! Nelikos mierā, līdz attapa, ka viņam taču sieva no Odesas. Piekodinājis Lanai, ka mājās, kamēr viņš strādā, būšot Odesas gaisotne jārada. Izrāde tapa Vladimira Zolotara režijā. Rudenī, kad tā bija gatava, man apritēja sešdesmit gadu, tad nu apvienoju pirmizrādi ar jubileju. Laika gaitā mainījās aktieru sastāvs, Žeņa Terskihs aizbrauca no Latvijas, vēlāk Nika Plotņikova aizgāja bērna kopšanas atvaļinājumā, pēc tam atgriezās. Turklāt aktieri, visvairāk Rafalsons un Čerņavskis, ieviesa savus uzlabojumus, un mēs pārsaucām izrādi par “Odesa, burvīgā pilsēta”. Jo tā ir himna Odesai, šai brīnumainajai pilsētai, kur apvienojas humors, dzīvesprieks, viedums un labestība. Izrādē darbojas piecdesmit aktieru. Esam ar to pabijuši arī Ukrainā, ASV, Krievijā un Izraēlā. 3. decembrī spēlēsim jau simt piecdesmito reizi. Pats to esmu noskatījies reizes simt četrdesmit. Tāpēc arī savu nu jau septiņdesmit gadu jubileju svinēšu ar šo izrādi.

 

Uzziņa

Pēdējos 20 gados Rīgas teātros visvairāk spēlētās izrādes.

Jaunais Rīgas teātris:

“Garā dzīve” (kamerzāle) – 14 gados 408 izrādes.

“Soņa” (kamerzāle) – 11 gados 395 izrādes.

“Latviešu mīlestība” – 11 gados 177 izrādes.

Nacionālais teātris:

“Latgola.lv” – 7 gados 144 izrādes.

“Sudraba slidas” – 6 gados vairāk nekā 90 (7. janvārī būs 100. izrāde).

“Ezeriņš” (aktieru zāle) – trīs gados vairāk nekā 90 (2. februārī būs 95. izrāde).

Dailes teātris:

“Šveiks” – 19 gados 150 izrādes.

“Ja mana sieva uzzinās” – 8 gados 105 izrādes.

“Tobago” – 16 gados 103 izrādes.

LA.lv