Kultūra
Mūzika

Ainars Mielavs: Melleņu audzēšanu un darbu ar ierakstiem varu savienot 9

Mūziķis Ainars Mielavs. Foto – LETA

“Labāk, lai mūsu mazliet pietrūkst, nekā ir par daudz,” teic mūziķis AINARS MIELAVS pirms neparastās apvienības “Mielavs un taurētāji” koncertturnejas noslēguma koncerta, kas rītvakar notiks Latgales vēstniecībā “Gors”. Šobrīd mūziķis apsaimnieko viņa divus hektārus plašo krūmmelleņu plantāciju, un vasaras nogalē ir darba pilnas rokas. Ogu audzēšana neesot mākslinieka untums vai vaļasprieks, bet nopietns darbs, kas prasa visas ģimenes iesaistīšanos – pie ogu lasīšanas ķeroties arī pats dziedātājs. Izmēros lielās mellenes nedrīkst plūkt ar tehnikas palīdzību, tas jādara ar rokām. Pēc Mielavu audzētajām ogām izveidojusies rinda, un pieprasījums šobrīd lielāks par piedāvājumu. Ražas laiks arī mūzikā – šobrīd jau pabeigts darbs Latvijas Radio studijā, pēc koncertu sērijas skaņu ierakstā pārvēršot pērn dibinātās apvienības “Mielavs un taurētāji” skaņdarbus. Nav grūti paredzēt, ka rudenī unikālais albums kļūs par vienu no visvairāk pirktajiem latviešu mūzikas ierakstiem – te teju pūtēju orķestra, paša Ainara Mielava balss un viņa spēlēto mutes harmoniku skaņās dzirdēsim gan “Jauna mēness”, gan “Pārcēlāju”, gan kādu krieviski iedziedātu dziesmu no Borisa Grebenščikova repertuāra – jācer, ka ieraksts nenoslāpēs “dzīvo” koncertu teju pārpasaulīgo “kāzu un bēru” orķestra garšu.

Tikmēr pats mūziķis atzīst, ka šovasar jaunas dziesmas nerodoties, ja nu šad tad ienākot pa jaunam dzejolim, ko pierakstīt un noglabāt nākotnei. Zināms, ka vārdus savām dziesmām Ainars Mielavs allaž rakstījis pats.

Mākslinieka nodarbošanās ir labi zināms paradokss – pat tad, kad ikdienā gadās nomākta oma, uz skatuves, lūst vai plīst, jādzirkstī enerģijai.

A. Mielavs: Tā tas ir – uz skatuves nedrīkst nest savas raizes. Un šoreiz nebūs savādāk. Cerams – izdosies.

Šobrīd ir sajūta, ka esat pieklusis, koncertējat vairāk nekā reti. Kāda šobrīd ir Ainara Mielava ikdiena?

Lauksaimnieciska, jo ir sākusies krūmmelleņu raža. Tiesa, šogad tā ir visai vēla jocīgā pavasara dēļ, tāpēc prognozēju, ka mellenes vāksim vēl arī visu septembri. Un vēl – nu jau gandrīz gadu vadu mūzikas ierakstu veikalu “Upe” Vaļņu ielā. Ierakstu pasūtīšana jāveic katru dienu. Savukārt dziesmu vārdus rak­stīt varu vien pēc sirds aicinājuma, un tas neatskan ik dienu. Reizēm jāgaida gadiem… Ir daži dzejoļi, ko krāju. Varbūt tie kādreiz pārtaps par dziesmām, bet šobrīd neesmu uz šā viļņa.

Pamanīju, ka esat kļuvis par mūzikas ierakstu veikala vadītāju – bija vēlme atgriezties pie savulaik veiksmīgā ierakstu biznesa, no kura bijāt pagājis malā, vai varbūt praktiskā dzīve mūsu valstī, kurā radošai personai joprojām nenoteikts statuss, ieviesusi savu nepieciešamību?

Tā kā mana partnere veikalā Sandra Amerika priekšlaicīgi aizgāja mūžībā, man īsti nebija izvēles. Dzīvē pienāk brīži, kad jāuzņemas atbildība un jātiek galā ar pirmajā brīdī it kā pavisam nesaprotamām lietām. Priecājos, ka tagad tas sagādā gandarījumu. Galu galā manas kopš 11 gadu vecuma krātās melomāna zināšanas tagad praktiski noder. Melleņu audzēšanu un darbu ar ierakstiem savienot var, vienkārši ir jāpaspēj – ogas lasu vakaros.

Vai varbūt iemesls tam pēc ilgākas dzīvošanas lauku dzīves klusumā, ģimenes tēva pienākumiem bija arī vēlme pēc pilsētas dinamikas?

Nē, nepavisam. Pilsētas ritms mani jau sen nesaista un nevaldzina. Kaut gan Rīgu es mīlu. Tā ir mana dzimtā pilsēta un skaistākā pasaulē. Tāpat kā bērnība.

Kā šobrīd sokas jūsu izveidotajai izdevniecībai “Upe”? Varbūt ir doma atsākt darbošanos arī tajā, vai varbūt pat izdot kādus ierakstus?

Šogad plānots tikai viens jauns ieraksts – “Mielavs un taurētāji”. Tam būtu jāiznāk vēlā rudenī. Lielākā daļa dziesmu būs tās, ko spēlējām koncertos – visas klasiskās, gan no “Jauna Mēness” repertuāra, gan manas dziesmas, pārsvarā latviešu valodā. Viena arī krieviski – Borisa Grebenšč­ikova “Bože hraņi poļarņikov” (“Dievs, sargi polārpētniekus”). Ieraksts jau ir gatavs – tas tapa Latvijas Radio ierakstu studijā, visiem muzicējot vienlaikus.

Kas no topošās un esošās jaunās mūzikas Latvijā šobrīd šķistu izdošanas vērts?

Nu jau vairākus gadus esmu pārtraucis būt aktīvs izdevējs, līdz ar to visai miglaini orientējos mūsdienu latviešu populārajā mūzikā. Tagad daudzi jaunie mākslinieki paši izdod savus ierakstus, un tik mazā valstī kā mūsējā tas ir, manuprāt, pareizs risinājums.

Pirms pieciem gadiem grupa “Jauns Mēness” nosvinēja 25. jubileju, izpelnījās savām gaitām veltītu grāmatu un nospēlēja pēdējo atvadu koncertu. Zināms, ka mūzikas industrijā “pēdējie” koncerti nereti kļūst par sākumu kaut kam jaunam. Šogad grupai ir 30. gadskārta. Varbūt faniem ir cerība “Jaunu Mēnesi” atkal sagaidīt uz skatuves?

Nekādā gadījumā. Esmu cilvēks, kas tur solījumus.

Tomēr “Jauna Mēness” daiļrade turpina dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. Nule uzmanību piesaistīja vokālās grupas “Latvian Voices” a capella manierē iedziedātā dziesma “Piekūns skrien debesīs” – itin aktuālā skanējumā. Savulaik bijusi viens no atmodas, brīvības simboliem, kā tā jums pašam skan šodien?

Meiteņu versija bija skaista. Esmu jau teicis, ka “Piekūns” ir neparasta dziesma. Māra Muktupāvela motīvs, saaužoties ar “Jauna Mēness” enerģiju, radīja dziesmu, kurai līdzīgu neatrodu nekur pasaulē. Tā ir liela Dieva dāvana. Esmu pagodināts, ka biju tur klāt.

Vai ticat, ka šobrīd ar īstās dziesmas spēku būtu iespējams kaut ko mainīt cilvēku prātos, sabiedrībā, politikā? Un vai jums pašam vispār ir šāda vēlme?

Izskatās, ka šis ir laiks, kad māksla neko daudz mainīt nevar – forma triumfē pār saturu – tā tas ir, piemēram, teātrī. Taču vēlme mainīt manī ir – pirmkārt, jau mainīt kaut ko sevī pašā, jo reizēm nepietiek ar tiem resursiem, ko esam gadiem krājuši. Un tad ir vajadzīgs milzīgs gribasspēks un drosme. Drosme mainīties skaistākai nākotnei.

Šobrīd sabiedrisko domu var paust jebkurš – sociālajos tīklos, komentāros. Kādu lomu vai varbūt misiju saredzat māksliniekiem, arī sev?

Nekādu lomu nesaredzu. Joprojām labi tieku galā bez sociālajiem tīkliem, lai gan, ko tur liegties, “feisbukā” esmu – atzīšos, vairāk manas radošās darbības veicināšanas dēļ. Nebija viegli pieņemt šo lēmumu.

Reiz teicāt, ka “Mielavs un taurētāji” ir sprigans “kāzu un bēru” pūtēju orķestris. Vai ir izdevies radīt “nepanesamo esības vieglumu” – šķiet, tāda ir kāzu un bēru orķestru misija?

Jā, jā, tas ir tāds “Pūt un palaid!” orķestrītis. Misijas nekādas, tikai prieka veicināšana.

Pēc “taurētāju” Ziemassvētku koncertiem dēla Mārtiņa izveidotajā koncertzālē – fon Stricka villā – solījāt tos vairs neatkārtot, un neticu, ka tā bija koķetēšana ar publiku. Kas tomēr lika turpināt taurētāju ceļu Latvijas koncertzālēs?

Šajā projektā iesaistītie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra meistari izrādījās dzīvi cilvēki! Domāju, ka varam jau saukt viens otru par draugiem. Tā bija ārkārtīgi neparasta pieredze gan man, gan taurētājiem. Gribējās šo vienreizējo sajūtu kaut nedaudz turpināt, tādēļ vēl šie daži koncerti. Un nesaku arī kategorisku “nē” turpinājumam, ja mūs aicinās, un, galvenais, ja visi mūziķi to varēs savienot ar saviem darba grafikiem. Citus koncertus gan šoruden neplānoju – ir jāzina mēra sajūta. Labāk lai mūsu nedaudz pietrūkst, nekā ir par daudz.

Taurētāju koncerts solīts prieka raisīšanai. Bet kas pašam Ainaram Mielavam šobrīd raisa prieku?

Mūsu stārķu vienīgais bērns jau veic pirmos, nedrošos lidojumus. Arī vasara beidzot atnākusi. Bērni veseli, mīlestība nepāriet.

“Mielavs un taurētāji”

Koncerts notiks rīt Latgales koncertzālē “Gors” plkst. 18.

Muzicēs Jānis Porietis (trompete, flīgelhorns), Edgars Bārzdiņš (trompete), Raivis Māgurs (tuba), Artūrs Šults (mežrags), Kaspars Majors (trombons), Juris Kroičs (sitaminstrumenti).

Aranžējumus veidojis kompozīciju līdzautors Gints Sola.

LA.lv