Ogles kā kurināmais ar lielu siltumatdevi – plusi un mīnusi 0
Plānojot ierīkot jaunu apkures sistēmu vai būtiski pārveidojot esošo, pirmais jautājums, uz kuru vēlamies saņemt atbildi, ir kādu kurināmā veidu izvēlēties. Lai uz to atbildētu, nepieciešams rūpīgi izvērtēt konkrēto situāciju, turklāt, raugoties arī ilgākā laikā.
Ja vērtē tikai pēc kurināmā spējas atdot siltumu, viens no efektīvākajiem kurināmā veidiem, nenoliedzami, ir akmeņogles. To siltumatdeve var būt no 5000 kcal/kg līdz pat 7500 kcal/kg. Augstāka tā mēdz būt tikai dabasgāzei – no 8300 līdz 9000 kcal/kg. Savukārt sausas bērza malkas siltumatdeve ir no 3900 līdz 4000 kcal/kg. Sausai oša malkai – 4200 līdz 4400 kcal/kg, bet sausai ozola malkai – 4700 līdz 4800 kcal/kg. Savukārt populārākajai – sausai alkšņa malkai tā ir tikai 3500 līdz 3600 kcal/kg.
Lai arī nespeciālistam šķiet, ka ogles būtiski neatšķiras, tomēr tieši spēja atdot siltumu dažādās vietās iegūtām oglēm atšķiras, turklāt atšķirība var būt pat līdz 25 procentiem.
Ogļu tirgotāju apkopotā informācija liecina, ka visbiežāk izmantoto „D” markas ogļu, kas iegūta Hakasijas baseinā, siltumatdeve var būt 5600 līdz 5700 kcal/kg, bet Kuzbasa ogļu baseinā iegūtu „D” markas ogļu siltumatdeve ir no 6400 līdz 6500 kcal/kg.
Izvēloties ogles, ne vienmēr zemākā cena būs arī izdevīgākais piedāvājums. Iespējams, cena zemāka ir tieši zemās siltumatdeves dēļ.
Tāpat jānovērtē, cik liels ir ogļu smalkumu daudzums. Ja liela daļa materiāla sabirzusi, tā nesadegusi izbirs cauri restēm pelnos. Nauda būs iztērēta, bet ieguvums – mazāks nekā cerēts. Tāpēc labāk izvēlēties jau izsijātas ogles, kas būs dārgākas, taču tajās būs tikai neliels sabirzušu ogļu daudzums.
Par ogļu kvalitāti var spriest arī pēc atliekām, kuras rodas pēc to sadedzināšanas. Kvalitatīva un pareizi sadedzināta kurināmā atliekas ir smalki, birstoši pelni, bez lielāku gabalu piemaisījumiem. Protams, ikvienā ogļu veidā iespējams arī neliels zemes, smilšu un akmeņu piejaukums, taču tam jābūt minimālam.
Vēl viens faktors, kas būtiski ietekmē ogļu izvēli, ir konkrētais apkures katls un tā darbības princips. Piemēram, čuguna un dzelzs katlos ar dabīgo vilkmi derēs dažādu frakciju „D” un „SS” markas ogles. Šīs ogles spēj degt bez papildu gaisa padeves. Savukārt lielās siltumatdeves un degšanas īpatnību dēļ pusantracītu un antracītu var dedzināt tikai čuguna katlos. Turklāt šo ogļu smalkākajām frakcijām nepieciešama piespiedu vilkmes nodrošināšana.
Izmantojot akmeņogles kā kurināmo, noteikti jāievēro vēlamais kurināmā sadedzināšanas režīms. Pretējā gadījumā apkaimē var izplatīties nepatīkama smaka, savukārt uz sniega varēs vērot melnus punktiņus – nesadegušas oglekļa daļiņas.
UZZIŅA
Akmeņogles veidojušās no augu organiskajām atliekām paleozoja ērā apmēram pirms 300 līdz 350 miljoniem gadu.
Akmeņogles veidojas apstākļos, kuros augu atliekas uzkrājas ātrāk, nekā notiek to sadalīšanās baktēriju iedarbībā. Parasti šādi apstākļi ir purvos. Sākotnējā ogļu veidošanās stadija ir kūdra. Tai nokļūstot zem citiem nogulumiežiem, spiediena iedarbībā no kūdras izdalās ūdens un gāzes. Zemāka spiediena ietekmē veidojas brūnogles, augstāka spiediena un temperatūras ietekmē – akmeņogles un antracīts.
