Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
30. marts, 2017
Drukāt

Ogres bibliobusu gaida vairāk nekā autoveikalu

1. Ar 14 grāmatām mēnesī nepietiek

1no5
Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Neraugoties uz to, ka Latvijā darbojas 804 publiskās bibliotēkas, tomēr ir cilvēki, kuriem sasniegt vietējo gaismas pili ir sarežģīti. Cik tieši, grūti precīzi pateikt, jo nav apkopota statistika, taču problēmu pierāda – un savos novados arī risina – divi bibliobusi, kas darbojas Ogres un Grobiņas novadā. Turpinot “Kultūrzīmju” rakstu sēriju “KZ Literatūras klubs”, martā devāmies izbraukt loku kopā ar Ogres Centrālās bibliotēkas ceļojošo grāmatu krātuvi – bibliobusu.


Ceļā dodos kopā ar bibliotekāri Eviju Mūrnieci un šoferi Arni Zaicu – viņš tieši todien aizstāj ilggadējo bibliobusa vadītāju, savu tēvu Daini Zaicu. Maršrutā – Zādzene, Rudiņi, Spundes, Vērene, Suces, Plātere, Madliena. Bibliobuss divas reizes sastopas ar autoveikalu; šoferi sasveicinās, un, cik var novērot, apmeklētāju abiem ir vienlīdz maz – lielākajā daļā vietu grāmatas gaida tikai viens vai divi cilvēki. Tā kā apdzīvotajās vietās trūkst darbavietu un arī sabiedriskā transporta satiksme uz Ogri ir slikta, šejienieši pārceļoties prom. Daļa gan, arī mainot dzīvesvietu, pat uz vietām, kur darbojas publiskās bibliotēkas, neatsakās no bibliobusa pakalpojumiem, norādot, ka tā regularitāte disciplinē. Mūsu ceļojuma dienā to apmeklēja 19 lasītāji – normāla pagasta bibliotēkas statistika.

Maršruts, kurā pievienojamies Ogres bibliobusam, ir viens no tā īsākajiem, taču sarežģītākajiem, ar gariem zemes ceļu posmiem, kuri uz ziemas un pavasara robežas krietni uzrūguši. Francijā 1986. gadā ražotais specializētais autobuss vairāk piemērots gludām šosejām, tomēr šofera profesionalitāte neparasto braucamrīku droši izvada arī slidenākajās un dubļainākajās vietās. Ogres Centrālās bibliotēkas (OCB) direktore Jautrīte Mežjāne teic: ja pie stūres kāds no Zaiciem, par bibliobusu sirds mierīga.

Te nepieciešama vēsturiska atkāpe. Bibliobuss pa tābrīža Ogres rajonu sāka ceļot 1996. gada novembrī – nesen nosvinēta tā divdesmit gadu darba jubileja. Šajā laikā vairākkārt mainījušās gan bibliotekāres, kuras apkalpo ripojošo bibliotēku, gan tās vadītājs, gan pērn – arī pats bibliobuss. Iepriekšējais bija jau kungs cienījamos gados, to 1996. gadā tābrīža kultūras ministram Jānim Dripem piedāvāja Norvēģijā. Notika konkurss, kurā piedalījās sešas Latvijas bibliotēkas, un par labāko tika atzīts Ogres Centrālās bibliotēkas projekts. Tagad to nomainījis Francijas kolēģis – tiesa, arī 1986. gadā ražots, taču noskrējiens bijis vien 14 000 kilometru. Jau savā pirmajā Latvijas gadā tas nobraucis teju tikpat daudz…

Evija pa ceļam sazvanās ar katru lasītāju, noskaidrojot, vai šodien plānots ceļojošo grāmatu krātuvi apmeklēt, un precizējot apmeklējuma laiku. Viņa teic – šis ir vienīgais maršruts, kurā bibliobuss strikti neturas pie grafikā norādītajiem laikiem, jo lietotāju maz – daži pēdējos gados nomiruši, vairāki mainījuši dzīvesvietu, bet vēl daži busiņu gaida pa ceļam, vietās, kuras sarakstā nemaz nav ierakstītas.

Zādzenē bibliobusā iekāpj visvairāk – četri lasītāji. Renāte Streile atnākusi kopā ar meitiņu, kura izvēlas grāmatas ne tikai sev, bet arī abām māsām. Pati Renāte ir viena no laimīgajām, kurām Zādzenē vēl ir darbs – šeit darbojas kooperatīva lopkopības saimniecība. Brīvos brīžus īsināt palīdz grāmatas – pārsvarā Renāte izvēlas detektīvus un romantisko literatūru.

Zādzenē tas nāk kā pārsteigums, taču ar katru pieturu pie skata, ka bibliobusa lasītāji ierodas un aiziet ar grāmatu pilnām somām un iepirkumu maisiņiem, pierodu arvien vairāk. Astoņas līdz desmit izsniegtās grāmatas ir vidējais skaits. Rekords esot bijuši 14 viena lasītāja līdzpaņemti nosaukumi, un pat ar šādu apjomu daži čaklākie lasītāji teic – pēdējai nedēļai īsti nepietiek.

Vēsture, zinātniskā, reliģiskā, ezoteriskā literatūra – katrs lasītājs vispirms pievēršas plauktiņam, kurā glabājas tieši viņam vai viņai visinteresantākais saturs. Dažiem jau kādu grāmatu atlikusi bibliotekāre Evija – vai nu no OCB krājuma, vai pasūtinātu no starpbibliotēku abonementa, vai arī kādu pieprasītu romānu, uz kuru izveidojusies rinda. Atsevišķā plauktiņā glabājas “Lasītājs lasītājam” atvēlētās grāmatas – tās izsniedzot, Evija piebilst, ka tās, ja gribas, var paturēt arī savā plauktā. Arī žurnāli pārsvarā nākuši no pašiem lasītājiem.

Kopumā bibliobusa krājumu veido aptuveni 3000 grāmatu, un tas nemitīgi papildinās. Par godu savam ceļojumam atvedam dāvanā “Lauku Avīzes” izdoto Daces Judinas kriminālromānu “Ceturtais kauliņš”, un Evija nopriecājas, ka tieši to plānojusi iegādāties nākamajā iepirkumā. Tiesa, jaunajā bibliobusā visu krājumu līdzi paņemt nav iespējams, vien aptuveni 2000 nosaukumu. Šobrīd pieprasītākās grāmatas bibliobusā esot Jura Rubeņa “Viņa un viņš”, Jūlija Krūmiņa “Iļģuciema pašpuikas stāsts”, Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” – interesi par šo autobiogrāfisko stāstu rosinājusi Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”, arī Māras Zālītes “Pieci pirksti” un Noras Ikstenas “Mātes piens”. Dažviet izvēli iespaido arī citi lasītāji; dzirdu, kā Evija stāsta, kuru grāmatu kurš izvēlējies, un ne reizi vien atskan: “Patika? Tad es arī to ņemšu!”

“Jārēķinās gan, ka bibliobuss katrā maršrutā kursē tikai reizi mēnesī, tādēļ uz pieprasītākajām grāmatām var nākties gaidīt pat pusgadu un ilgāk,” lietišķi teic Evija. Viņa darbu sākusi līdz ar jauno bibliobusu un stāsta, ka sākumā esot bijis grūti: “Juka maršruti, lasītāji, bija grūti pierast pie tā, ka nav elektronizētās sistēmas.” Tagad gan ikviens, iekšā kāpjot, sasveicinās ar Eviju kā senu paziņu, jaunā bibliotekāre palīdz gados vecākajiem lasītājiem iekāpt un izkāpt – jaunajam autobusam pakāpieni augstāki nekā bija iepriekšējam, arī plastikāta iekšdurvis saglabā telpā siltumu, bet apgrūtina iekļūšanu. Vecajā bibliobusā bijis nedaudz vairāk vietas grāmatām un arī plauktiņš jaunumu izstādei, taču jaunajā ir īpašs nodalījums blīvplatēm, kurš gan šobrīd stāv tukšs. Kad jau trešais lasītājs nopūšas par to, ka acis paliekot tumšākas, jautāju, vai nav domāts par audiogrāmatu iekļaušanu bibliobusa krājumā. Gan Evija Mūrniece, gan OCB vadītāja Jautrīte Mežjāne teic – šāda ideja būtu rūpīgi jāapsver un jāpārbauda. Pašas OCB lasītājiem ar redzes problēmām audiogrāmatas tiek ņemtas no Latvijas Neredzīgo bibliotēkas krājuma, bet tām, protams, nepieciešams disku lasītājs, kurš, iespējams, ne katram bibliobusa lietotājam mājās atrodams.

Bibliobusā nav pie­ejams arī viens no pieprasītākajiem publisko bibliotēku pakalpojumiem – 
dators ar interneta pieslēgumu. Esot izmēģināts ņemt līdzi klēpjdatoru, tādējādi atvieglojot darbu arī bibliotekārei, kurai citādi katra izņemtā un atnestā grāmata jāiereģistrē ar roku, taču – ne katrā apstāšanās vietā ir gana labs mobilā interneta pārklājums, norāda Jautrīte Mežjāne.

  1. Ar 14 grāmatām mēnesī nepietiek
  2. Apkalpo trīs novadus
  3. LASĪTĀJA IZVĒLAS
  4. ATSLĒGAS VĀRDI
  5. OGRES BIBLIOBUSS: KUR SASTAPT?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+