Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. jūnijs, 2013
Drukāt

Ogres seniores dzīves piepildījumu rod tautasdziesmās un rotaļās

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Apaļš ducis staltu, brašu un košu sievu, no kurām daudzas jau pārkāpušas astotā gadu desmita slieksni vai tuvojas tam, – tā ir Ogres novada folkloras kopa “Artava”. Dalībnieces kopā savedusi vēlme saglabāt un nākamajām paaudzēm nodot dzimtā krāto vai dzīves laikā noklausīto tautasdziesmu pūru.


“Mana māte bija liela dziedātāja, un mēs, visas piecas māsas, arī dziedam. Es visas dziesmas mēģinu iedziedāt, lai vārdi būtu man galvā. Tā pa šiem gadiem daudzas esmu iegaumējusi,” saka Adele Geida. Viņai jau krietni pāri 80, un folkloras kopā darbojas jau kopš tās pirmsākumiem – vairāk nekā 20 gadus. Pirms pārcelšanās uz Ogri viņa dziedājusi Rēzeknes novada Ilzeskalna pagasta folkloras kopā “Ilža”. Kopš bērnības viņai īpaši mīļas ir latviešu tautasdziesmas “Lakstīgala kroni pina” un “As pīdzimu momeņai, rudzus pļaunot stateņā”, arī viena no vecākajām dziesmām “Iz māmeņu gostūs guboju”. Geida atceras, ka skolotājs spēlējis vijoli un licis viņai, vēl pavisam mazai, dziedāt solo partiju. Tagad šīs dziesmas ir arī “Artavas” repertuārā.

Kopas dalībniece Benita Špakovska (63) slavē Adeli.

“Viņa ir mūsu dziesmu vācelīte un folkloras kopas dvēsele. Tā, kas dziesmas nes gan no savas mātes, gan bērnības, gan novada. Neatkārtojot nevienu dziesmu, varam aizbraukt no Ogres līdz Daugavpilij vai Liepājai un atpakaļ, un tas viss ir mūsu Adelītes nopelns. Viņa tām visām zina vārdus, un mēs dziedam līdzi.”

Lai Adeles Geidas krātās tautas garamantas neietu zudumā, tās šobrīd tiek rūpīgi ierakstītas diktofonā.

Otra folkloras kopas dvēselīte, īsts nemiera gars ir Anna Kudeiko, kuru pārējās mīļi dēvē par Anniņu. Jautāta, cik viņai gadu, atsmej: “Oi, nevar teikt, veca kā velns! Ja nodzīvošu, nākamgad būs apaļa jubileja – 85.” Izcietusi trīs smagas operācijas, vienu no tām – onkoloģisku, taču ne mirkli nav domājusi par rāmu atpūtu vai sevis saudzēšanu. “Man protezēja celi, pirms trim mēnešiem – gūžu. Bet šodien uz mēģinājumu atnācu bez spieķa. Lēni gan gāju, tomēr atnācu,” Anniņa lepojas un piebilst, ka viņai ļoti patīk dziedāt pikantās ziņģes, ko dažreiz kopa uzrauj. Viņa arī visus pasākumus fotografē un par tiem uzraksta vietējā avīzē.

Ogres trikotāžas kombināts savulaik pulcēja darbā strādnieces no dažādiem Latvijas novadiem, tikpat raibs veidojies arī “Artavas” kolektīvs, kurā vidzemniekiem raksturīgais mijas ar to, kas mantots no Latgales un Sēlijas.

Piemēram, Annas Kudeiko dzimtā puse ir Daugavpils novads, Mirdza Lūsiņa nāk no Gulbenes, Velta Kalniņa no Limbažiem, bet Irēnai Koncēvičai daudz dziesmu palicis prātā no bērnības, kas pavadīta Balvu pusē.

Kādēļ ir tik svarīgi zināt un dziedāt latviešu tautasdziesmas? “Tas taču ir mūsu kultūras pamats, mūsu tautas dvēsele un bagātība. Bez tautasdziesmas mēs nevarētu izdzīvot,” teic “Artavas” sievas.

 

VIEDOKLIS

Mākslinieciskais vadītājs Andris Kapusts: “Dziedāšana pagarina mūžu – to tiešām varu teikt par “Artavas” dalībniecēm. Esmu vadītājs vairākām folkloras grupām, bet “Artava” no pārējām atšķiras ar augstu dzīvesprieka līmeni, ar dzīves apliecinājumu caur dziedāšanu. Viņām aizvien ir par maz, viņas gribētu vēl biežāk, vairāk, augstāk, tālāk… Reizēm viņas gandrīz vai jāpiebremzē. Mūsu repertuāra stratēģija – vispirms godā ceļam ģimenē mantotās dziesmas. Te pirmkārt jāmin teicēja Adele Geida, pie kuras bijuši arī slaveni folkloras pierakstītāji no Zinātņu akadēmijas. Tas ir zelta fonds, kas nāk no ģimenēm, dzimtām, viņu mātēm un vecmammām. Vairāk nekā pusei dalībnieču saknes ir Latgalē. Tādēļ – patīk tas vai ne – latgaliešu dziesmas viņām skan vislabāk.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+