Ekonomika

OIK atcelšana – kosmētiskais remonts 16

Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) izskaušanai īpaši izveidotā OIK darba grupa vienojusies par pieciem risinājumiem, kas jau no 2022. gada ļautu OIK maksājumu esošajā izskatā atcelt.

Risinājumi paredz jau no 2019. gada uz diviem gadiem ieviest subsidēto elektroenerģijas nodokli (SEN) ar 15% likmi, kas būtu nodoklis budžeta kārtējo izdevumu segšanai, ko uzliktu subsīdiju saņēmējiem, nodoklim kalpojot kā veidam, ar kura palīdzību atgūt daļu subsīdijās samaksātā. Tas ļautu samazināt patērētāju maksājumus no 180 līdz 150 miljoniem eiro jau 2019. un 2020. gadā. Kā sacīja ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, SEN bijusi smaga izšķiršanās, jo līdz šim valdība solījusies jaunus nodokļus neieviest, taču šī esot neatliekami smaga situācija, kas jārisina visos iespējamos veidos.

Jau 2019. gadā darba grupa iesaka ieviest arī jaunas prasības biogāzes stacijām. “To izstrādājām sadarbībā ar Zemkopības ministriju (ZM), kas noteiktu minimālo pārtikas atkritumu u. c. organiskas izcelsmes atkritumu īpatsvaru, lai veiksmīgāk utilizētu šos atkritumus un stimulētu to atkalizmantošanu. Tas dotu apmēram 13 miljonu eiro efektu,” preses konferencē pastāstīja Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Jānis Patmalnieks.

A. Ašeradens piebilda, ka darba grupai bijis liels pārsteigums, ka biogāzes iegūšanai izmanto tikai 1/4 kūtsmēslu, tā vietā izmantojot kukurūzu, kas aizņem lielas lauksaimniecības platības, kur tās vietā varētu audzēt graudus. Tomēr darba grupas locekļi un citi nozares eksperti norāda, ka risinājumi ir tikai kosmētiski un, kaut arī krietni samazinātā versijā, iedzīvotājiem joprojām būs jāmaksā par zaļās enerģijas ražošanu un dabasgāzes koģenerāciju.

Tieši par dabasgāzes koģenerāciju ministrs sacīja, ka pašreizējā situācija, kad atbalsts AER ražotājiem ir tikai ap 40%, bet pārējais nonāk dabasgāzes ražotāju rokās, nav pieļaujama, un nākotnē atbalstam dabasgāzes koģenerācijai jābūt daudz mazākam nekā AER. Tostarp zināms, ka pēdējo atbalsta maksājumu dabasgāzes koģenerācijas stacijas saņems 2023. gadā. “Šī ir viskritiskākā pozīcija, un arī mums liekas, ka atbalstam dabasgāzei te nevajadzētu būt. Vai vismaz būtu jāizdara tā, lai dabasgāzi noteikti nesubsidētu iedzīvotāji un uzņēmēji. Turklāt redzam iespēju, ka šīm stacijām tuvā nākotnē būtu jāpāriet uz šķeldu, kurai subsīdijas vispār nebūtu nepieciešamas,” norādīja A. Ašeradens.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Iekšējā peļņas norma liks strādāt pēc tirgus principiem

Preses konferencē kā nākamie divi soļi, kas būtu jāveic 2020. gadā, izskanēja jaudas maksājumu reforma un iekšējās peļņas normas (IRR) līmeņatzīmes aktualizēšana. Jaudas maksājumu administrēšana reformas ietvaros būtu jānodod “Augstsprieguma tīkla” pārziņā, samazinot pamata tarifu un nosakot prasības stacijām iekļaut palīgpakalpojumu sniegšanu pārvades sistēmai. Tādējādi samazinātos tarifs un palīgpakalpojumi daļēji tiktu sniegti jau esošā maksājuma ietvaros. Šā risinājuma efekts būtu 5 miljoni eiro.

2020. gadā būtu jāaktualizē arī IRR līmeņatzīmes, tās nosakot ne vairāk par 9%, tostarp iekļaujot arī vēsturisko atbalstu un tirgus siltuma cenu. “Jāpārskata metodika, kā šo normu pārrēķina, un jāatrisina dažas problēmas. Piemēram, pašlaik visus ražotāju aprēķinus iesniedz zvērināts revidents, un, veicot pārbaudi, saskārāmies ar to, ka aprēķinos ir kļūdas, kas nav pieļaujams. Kas atteicas uz vēsturisko atbalstu – no 144 mazajām HES 134 ir uzstādītas līdz 2008. gadam un vairums vēl līdz 2002. gadam, un iepriekš tās saņēmušas dažāda veida atbalstus, kas iepriekš nav ieskaitīts IRR. Tostarp šis risinājums nepieciešams, lai stimulētu siltumenerģijas izmantošanu, – šobrīd ir stacijas, kuras no 3 megavatu siltuma divarpus megavatus vienkārši izpūš gaisā,” norādīja J. Patmalnieks.

IRR būtu viens no nozīmīgākajiem risinājumiem, kā mazināt obligāto iepirkumu (OI), nosakot to, ka elektrības ražotāji strādā pēc tirgus principiem, pieļaujot palīdzību uzņēmumiem subsīdiju izskatā tikai tad, ja uzņēmumi nespēj sasniegt šo IRR 9% atzīmi.

Nākotnē – zaļie sertifikāti vai tirgus cenas efektivitātes modelis

Visbeidzot 2021. gadā būtu jāizvēlas viens no darba grupas piedāvātajiem risinājumiem, kas kalpotu kā metode AER atbalsta maksājumu turpināšanai.

Pirmā ideja būtu t. s. zaļie sertifikāti, kas ir izplatīti, piemēram, Lielbritānijā, Zviedrijā, Beļģijā, Rumānijā u. c. valstīs. Sertifikāta cena veidojas pēc piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām, proti, to cenu, par kādu iepērk zaļo enerģiju, nosaka attiecības starp ražotāju un tirgotāju, kur tirgotājs to ir stimulēts iegādāties, jo viņam ir uzlikts pienākums savā portfelī pārdot noteiktu zaļās enerģijas apjomu. Tieši šis risinājums, pēc ministra Ašeradena domām, būtu visefektīvākais.

Otrs variants ir tirgus cenas efektivitātes modelis, kas arī ir izplatīts modelis ES. Tā ietvaros ražotāji saņemtu noteiktas cenas garantijas pret tirgus cenu piemaksas veidā, kas teorētiski līdzinātos esošajai sistēmai, jo saglabātos lietotāju tiešie maksājumi. Šis modelis esot vienkāršāk realizējams nekā zaļie sertifikāti.

Atbalsts AER nedrīkstēs pārsniegt 0,3% no IKP

Kā norādīja A. Ašeradens, 2017. gadā OIK maksājumi veidoja 1% no IKP – vairāk nekā 266 miljonus eiro, taču lielais mērķis esot šo subsīdiju summu samazināt līdz 0,3% – līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā. Jāatzīmē, ka pilnībā atteikties no atbalsta zaļās enerģijas ražotājiem darba grupa nedomā, ņemot vērā arī Eiropas Komisijas uzliktās saistības, kas liek arvien palielināt zaļās enerģijas izmantošanu. Taču tas neliedz publiskajā telpā akcentēt tieši OIK izbeigšanu.

Kopumā pasākumu ietekmē uz atbalsta apmēru klimata mērķu sasniegšanai, piemēram, 2022. gadā no esošās politikas plānotajiem 153 miljoniem samazinātos līdz 45 miljoniem, bet 2028. gadā tie būtu vairs tikai 5 miljoni. “Stratēģiskais risinājums paredz, ka vispirms valstij jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija pēc 2020. gada – Nacionālais klimata attīstības plāns, kurā jābūt divām daļām. Pirmkārt, jāvienojas par to, ka gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju pārstāvji ir gatavi akceptēt, ka zaļie mērķi ir svarīgi, bet mēs apsolām, ka atbalsta summa nekādā veidā nepārsniegs 0,3% no IKP. Prieks, ka organizācijas tam piekrīt. Otrkārt, un kas ir vēl svarīgāk, klimata plānā jāiekļauj, kā to maksimāli efektīvi realizēt. Šobrīd darbojamies ar pašu dārgāko modeli, kā to sasniegt – atbalstt elektrības ražošanu. Taču ir alternatīvas – transports, apkure, vējš utt. Vajadzīga jauna AER stratēģija un jauns AER likums,” teica ministrs.

VIEDOKĻI

Joprojām maksās iedzīvotāji

Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) ģenerāldirektors Guntis Vilnītis:

“Nav iespējams likvidēt OIK, to netransformējot citā formā. Patērētājiem joprojām būs jāmaksā par zaļo un dabasgāzes koģenerāciju, taču droši vien šis maksājums OIK vietā tiks pārdēvēts citā vārdā, piemēram, par “zaļo sertifikātu”. SEN ir vēl viens iekšējās peļņas normas voluntārs samazinājums, kā dēļ liela daļa normāli, reāli darbojošos zaļo koģenerācijas staciju būs spiestas finanšu apsvērumu dēļ vērties ciet vai bankrotēt. Līdz ar to lielākā daļa darba grupas locekļu bija un ir pret SEN papildu piemērošanu. Nav līdz galam izskaidrots, kā “zaļo sertifikātu” modelis tiks piemērots, no kā pirks šo zaļo enerģiju, par kādu cenu. Tas ir enerģētikas profesionāļu kompetences jautājums, kuriem ir jāuzliek šis modelis, un tad var pieņemt lēmumu.”

Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis Kristaps Stepanovs:

“EM ierosinājums nākotnē aizstāt OIK ar “zaļo sertifikātu” sistēmu ir vērtējams kā populisms, jo šī sistēma patērētājiem elektrības rēķinu maksājumus nesamazinās. Šāda sistēma patiesi ir ieviesta virknē Eiropas valstu, taču tā pēc būtības ir tikai OIK alternatīva ar citu nosaukumu, jo “zaļo sertifikātu” gadījumā atbalsta maksājumu apmērs tiek pārlikts uz elektrības tirgotāju, kas to eventuāli ieceno rēķinos gala patērētājam. OIK aizstāšana ar “zaļajiem sertifikātiem” izskatās pēc EM mēģinājuma parādīt kaut kādu progresu un vienkārši atrast citu sistēmas nosaukumu politiski jūtīgā laikā.”

“Enefit” valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers:

“Ekonomikas ministrijas aktīvajā virzībā uz Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas atcelšanu ir svarīgi atšķirt risinājumus pēc būtības no tādiem, kas vienīgi maina subsīdiju izdalīšanas kārtību un draud ar daudz lielākiem riskiem. Piedāvātais risinājums aizstāt OIK ar elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu jeb “zaļo sertifikātu” tirdzniecību faktiski nozīmē risku uzkāpt uz jau zināmiem grābekļiem un radīt sarežģīti administrējamu sistēmu ar nekontrolējamiem cenu svārstību riskiem gan patērētājiem, gan tirgotājiem, gan arī elektroenerģijas ražotājiem. Turklāt šoreiz arī izvēlamies ignorēt paši savu un citu valstu pieredzi, kas tām liek atteikties no “zaļo sertifikātu” sistēmas atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalstam.”

LA.lv