Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
31. augusts, 2012
Drukāt

Ojārs Rubenis par jauno sezonu: Lieli riski, lieli izaicinājumi

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Jaunajā sezonā Nacionālais teātris ir līderis latviešu autoru iestudējumu ziņā ‒ priekškars vērsies 11 jaunām klasiķu un mūsdienu dramaturgu lugām, tostarp šis teātris jau kuro sezonu dzīvo uz radošās spriedzes robežas. 
Saruna ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni.

 

‒ Kas jaunajā sezonā, jūsuprāt, pieminams kā notikums?

O. Rubenis: ‒ Pēc vairāku gadu sarunām izdevies vienoties ar brīnišķīgu režisoru no Igaunijas – Elmo Niganenu, kas iestudēs A. Tamsāres lugu “Zeme un mīlestība”. Niganens strādā nevis “uz fīčām un formu”, bet liekot akcentu uz aktieru ansambli. Galvenajās lomās ‒ Dita Lūriņa un Uldis Anže. Ārkārtīgi interesanta varētu izvērsties sadarbība ar jauno režisoru Aiku Karapetjanu, kas ar Uldi Dumpi galvenajā lomā iestudēs “Venēcijas tirgotāju”. Raksturīga tendence šajā sezonā ‒ pie mums daudz strādās jaunie režisori. Elmārs Seņkovs Blaumaņa 150 gadu atceres sakarā Jaunajā zālē iestudēs “Purva bridēju” ar divām pilnīgi atšķirīgām Kristīnēm ‒ tumšo un blondo ‒ Madaru Botmani un Ievu Aniņu. Edgaru spēlēs jaunais Kaspars Bunduls. Savukārt pavasarī pie mums būs Seņkova paša veidots projekts ar mūsu granddāmām ‒ Astrīdu Kairišu, Māru Zemdegu, Guntu Virkavu. Tūlīt sezonu atklāsim ar jaunā režisora Valtera Sīļa iestudēto Ingas Ābeles darbu “Jasmīns. Pārdaugava”. Aktieru zālē ar Astrīdu Kairišu un Ģirtu Jakovļevu viņš iestudēs “Indrānus”, kaut arī nupat iepriekšējā sezonā Seņkovs to uzveda M. Čehova Krievu teātrī. Strādās Vlads Nastav-ševs, Ināra Slucka, kas arī režijā uzskatāma par jaunu. Un turpat blakus pieredzējušie Kublinskis, Valdis Lūriņš, pavasarī Edmunds Freibergs nāks pie skatītājiem ar “Liliomu”.

 

Ir ļoti liels risks iestudēt no jauna šo reiz lielus panākumus piedzīvojušo darbu. Lieli riski, lieli izaicinājumi, jo sezona kopumā iecerēta ļoti pilnvērtīga, taču arīdzan grūta. Patiesībā mums nav neviena īsta izklaides gabala naudas pelnīšanai. Esmu noguris spēlēties ar skatītāju, domājot, vai viņš to nopietno gabalu sapratīs vai ne. Ticu, ka publika teātrī gaida ne tikai izklaidi.

 

‒ Protams, atšķirība starp izklaidi un nopietnu izrādi nav kvalitātē. Kur, jūsuprāt, šī robeža velkama?

‒ Misijas un garīgās attīstības ziņā. Ir runa par izvēlēto materiālu, par režisora pieeju tam. Aiks Karapetjans, piemēram, “Seviļas bārddzini” operā izveidoja kā ļoti labu izklaidi. “Spītnieces savaldīšana” arī var būt brīnišķīga izklaide, tādai ievirzei rakstījuši arī daudzi lielie, nopietno darbu dramaturgi. Iestudēt labu komēdiju ir ļoti grūti, pie mums to spēj tikai daži režisori ‒ Freibergs, Džilindžers, Lūriņš.

‒ “Skroderdienas Silmačos”, jūsuprāt, ir nopietns darbs vai izklaide?

‒ Šo Blaumaņa lugu vienmēr esmu uztvēris kā nopietnu gabalu. Kaut vai tāpēc, ka vēl pēc gadsimta to spēlējam un varbūt arīdzan pēc nākamajiem 50 gadiem tajā atradīsim nepamanītas vērtības. Savukārt mākslinieciski kvalitatīva izklaide ir Valda Lūriņa “Tikai tā”. Tas ir nevis vienkāršs koncerts, bet ar labu tematisko ievirzi, ar brīnišķīgu Raimonda Petrauska muzikālo aranžējumu izies cauri latviešu pastāvēšanas laikam gadsimta garumā.

‒ Vai uz risku šajā sezonā no jauna iestudēt tikai nopietnus darbus jūs pamudinājusi nevalstisko teātru nupat saceltā brēka: kāpēc valsts teātros dotē komercizrādes?

‒ Nē, pilnīgi noteikti ne! Pirms neatkarīgie atkal sāka cilāt šo tēmu, mūsu sezona jau sen bija saplānota. Tiesa, ja kase jutīs pēkšņu “caurumu”, iespējams, kaut kas repertuārā būs jāpamaina.

 

Man ir pilnīga pārliecība, ka Kultūras ministrijas kopējos finansējuma plānos zināmai naudas summai jābūt tādai, kura konkursa kārtībā vismaz uz diviem, pat trim gadiem tiek izdalīta neatkarīgajiem teātriem. Taču ‒ sevi apliecinājušiem vairāku sezonu garumā.

 

Citādi sanāk trīs cilvēki ‒ divi aktieri un viens režisors ‒ un izdomā: mums būs neatkarīgais teātris! Vienu labu izrādi var uztaisīt ļoti daudzi Latvijā. Taču noturēt līmeni ir ļoti grūti. Starp citu, visi, kas diskutē par neatkarīgo teātru “apbižošanu”, ļoti labprāt paši strādā “atkarīgajos”.

‒ Repertuārā ir arī Leldes Stumbres luga “Mī…mālēt”, kas publikas uztverē saistās arī ar nesen jūsu un autores starpā sacēlušos traci dramaturģes honorāra dēļ. Kāds mierizlīgums īsti panākts?

‒ Esam samaksājuši Leldei Stumbrei vēl papildu atlīdzību par lugas iestudēšanu, ko arī bija paredzēts darīt no paša sākuma. Nekāds skandāls nebūtu izcēlies, ja Lelde Stumbre būtu ar mani personiski aprunājusies pirms publiskā trača.

‒ Autore jutās apdalīta, saņemot tikai lugu konkursā solīto 750 latu prēmiju (uz rokas). Cik lielu atlīdzību viņa ir saņēmusi papildus par lugas iestudēšanu?

‒ Tās ir komerclietas. Autorhonorārus nekad neizpaužu.

‒ Kā var būt tāda noslēpumainība, ja runa ir par nodokļu maksātāju naudu, ko teātris saņem kā dotāciju un no kā maksā arīdzan dramaturgiem autoratlīdzības?

‒ Nē, es kļūstu nikns! Ja mums piešķirtu tik lielu nodokļu maksātāju naudu, lai varētu uzturēt teātra ēku un samaksāt algas, tad šāds jautājums varētu būt vietā. Taču, ja mums pašiem jānopelna klāt gan algām, gan ēkas uzturēšanai un vēl par savu naudu jāiestudē izrādes, man kā direktoram ir tiesības izlemt, ko es uzskatu par smeltu nodokļu maksātāju naudā, bet kur izmantots pašu nopelnītais. Cita lieta, ko labi apzinos, ‒ bez kaut minimuma nodokļu maksātāju naudas droši vien nebūtu iespējas arī pelnīt pašiem. Taču dotācija teātrim ir tikai 35% visa mūsu budžeta. Par spīti tam, ka iestudēt dzīvu Latvijas autoru lugas tik tiešām ir dārgi, šajā sezonā mums ir 11 jauni klasikas un oriģināldramaturģijas darbi. Taču man ļoti nepatīk, ka visas šīs ekonomiskās situācijas dēļ teātris sāk pārvērsties par fabriku. Arvien vairāk esam spiesti nevis domāt par mākslu, bet ražot “produkciju”. Ļoti daudzi aktieri spiesti pārlēkt no viena darba uz otru pilnīgi bez atelpas. Šī ražošana ar visām no tā izrietošajām sekām ir kā bieds visiem lielajiem teātriem ‒ mums, Dailei, Jaunajam Rīgas teātrim, Valmierai… Bet neatkarīgajiem viegli runāt: dodiet naudu, un mēs četros mēnešos iestudēsim vienu ģeniālu darbu! Vienkāršota pieeja.

Atgriežoties pie iepriekš teiktā, tā bija vienpusīga diskusija, kurā nepiedalījās valsts teātri. Protams, neatkarīgajiem ir jābūt, jo viņi ir superīgi, elpa pakausī.

 

Te jārunā par kopējo kultūrpolitiku Latvijā. Tā sliktā lieta, ka valsts šobrīd uzkrāvusi uz viena cilvēka pleciem katrā teātrī pilnīgi visu atbildību un to maz interesē, ar kādu ‒ lielu vai mazu mākslu ‒ tu tiec galā. Nerunāju par Kultūras ministrijas ierēdņiem, kam principā teātra situācija interesē. Runa ir par valsti kopumā.

 

Un, ja tas viens cilvēks ‒ Rubenis, Vītols vai Sniedze ‒ ko salaiž grīstē, arī atbild viens viņš pa pilnu klapi. Tā ir milzīga problēma.

Pasaulē ir dažādi teātra vadības modeļi. Krievijā joprojām valsts ļoti pamatīgi sponsorē teātrus, iegulda tajos milzu naudu. Kad viesrežisors Kirils Serebreņņikovs atbrauc pie mums, viņš ir patiesi pārsteigts, ka par tik mazu naudu vispār var uztaisīt izrādi. Eiropā teātri strādā līdzīgi mums, kaut valsts dotācija ir 75 ‒ 85%, pat Igaunijā teātra budžeta lielākā daļa ir valsts vai pilsētas dotācija. Viņi nav tādā dzelžainā spriedzē un panikā, kādā jau kuro sezonu valsts teātri Latvijā. Pastāv jau arī trešais ‒ Amerikas brodveju modelis. Privāta nauda, kredīti un privāta peļņa, un 25 gadus spēlē vienus un tos pašus Loida Vēbera kaķus. Mākslinieki stāv rindā, lai tiktu uz šīs skatuves. Kā kaut ko neizdarīsi ar glanci ‒ nākamais vietā. Taču mēs joprojām dzīvojam tādā pussociālismā.

‒ Tā kā pieminējāt kaķus, nāk prātā lasītais ‒ “Žurkas” nebūs! Vai kādam politiķim pārāk dziļi ieskrāpējusi iepriekšējā sezonā?

‒ Ir, ir bijuši zvani, aizrādījumi, lūgumi. Viens skanēja tā: esmu dzirdējis ‒ par mani jūsu teātrī riktīgi iesmej, varu aiziet paskatīties? Es būtu priecīgs, ja Valters Sīlis kopā ar Mārtiņu Eglienu, Skuteli un Domburu turpinātu iesākto, jo iepriekšējā sezonā “Žurka” iemantojusi auditorijas labvēlību. Vēlētos, lai tā kļūtu vēl asāka, precīzāka, drosmīgāka un inteliģentāka. Uzskatīsim “Žurku” nevis vienkārši par naudas pelnīšanas un izklaides projektu, bet mēģinājumu iet nopietna politiskā teātra virzienā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+