Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. novembris, 2012
Drukāt

Ojārs Spārītis: Jāizveido zinātnes politika! 


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Jau rīt atkārtoti notiks jaunā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidenta vēlēšanas. Uz sarunu par šīs institūcijas iespējamo attīstības virzienu un šābrīža situāciju zinātnē aicinājām vienīgo LZA prezidenta amata kandidātu Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, Latvijas Mākslas 
akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti.

 

Ar viņu “LA” redakcijā sarunājās Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane un Marciana Krauze.

 

 

V. Krustiņš: – Kā jūs kā humanitārs cilvēks jūtaties eksakto vīru vidū?

– Patiesībā es nekad neesmu jutis pretrunu un sašķeltību starp abām pusēm. Loģiskais prāts vienādā mērā piemīt arī humanitāro zinātņu pārstāvjiem, un, ja to respektē eksakto zinātņu pārstāvji, tad mums ir platforma sarunām. Domājot par iespējamo prezidentūru LZA, ticu un paļaujos uz dabaszinātnieku koleģialitāti un ieinteresētību kopīgu problēmu risināšanā.

– Šķiet, ka jūsu pievēršanās humanitāro zinātņu pasaulei ir likumsakarīga. Varbūt tieši pašreizējais laikmets mudina izdarīt tieši šādu izvēli?

– Pirms pāris nedēļām piedalījos Eiropas Akadēmiju zinātniski konsultatīvās padomes sapulcē Briselē. Modelējot turpmāko zinātnes attīstības ceļu, tika spriests, ka dabaszinātnēs ir nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi, lai radītu tirgus produktu. Savukārt humanitāro zinātņu darbība jābalsta intelektuālajā spējā, radošumā un prasmē atrasties emocijām piesātinātajā vidē, kur augstās zinātnes nepieciešamība jāizskaidro sabiedrībai. Sapulces gaitā Eiropas Komisijas prezidents Barozu mudināja ambiciozāk iet politikā un ietekmēt nacionālo valstu izpildvaru, pastāvot uz savām vajadzībām un tiesībām un pieprasot savu daļu finansējuma. Kareivīgums un uzstājība Latvijas zinātniekiem pašlaik sevišķi vajadzīga!

Atšķirībā no “treknajiem gadiem”, kad valsts ar prāviem pašu budžeta līdzekļiem spēja nodrošināt starptautisko projektu līdzfinansējuma piesaisti, tagad investīciju apjoms katastrofāli samazinājies nepietiekamā Latvijas budžeta daļas dēļ.

Valdošā nomenklatūra vārdos atbalsta zinātni un izglītību, bet patiesībā žņaudz to ar mērķi ietaupīt finansējumu, lai gan var redzēt reālu peļņu budžetā no zinātnes atdeves. Latvijas zinātniekiem ir jāpalīdz ierēdņiem formulēt Latvijas zinātnes politiku un saistīt to ar reāliem ekonomiskiem mērķiem. Jāpārtrauc Latvijas eirokrātu manipulācijas ar Zinātnes likumā noteiktajiem, bet kopš 2008. gada neizmaksātajiem līdzekļiem. Grāmatvediska līdzekļu griešana nogalina Latvijas zinātnes izaugsmi.

– Vai jūs šobrīd saskatāt ap sevi pietiekami lielu un zobainu cīnītāju pulku?

– Mūsu intelektuāļu matos netrūkst sirmuma. Liela daļa ir cienījama vecuma zinātnieki, kas savam darbam palika uzticīgi jau 90. gadu sākumā, kad Latvijas zinātne palika bez valsts struktūrās integrētas ražošanas un finansēšanas avotiem un zaudēja vienu trešdaļu aktīvās ataudzes. Daudzi zinātniskie institūti, laboratorijas, testēšanas iestādes tika likvidētas, iekārtas pārdotas. Zinātnieki palika vai nu bez darba, vai arī iekļāvās politiskajā dzīvē un finanšu institūcijās, vai sāka strādāt diplomātisko attiecību jomā. Divdesmit Latvijas neatkarības gadu liberālās ekonomikas apstākļos zinātne saglabājusies un attīstījusies nevienmērīgi. Tā meklējusi savu Latvijas ekonomikā raksturīgu nišu un eksportspējīgu produktu ražošanas iespējas. Jaunu spēku pieplūdums zinātnē notiek lēni, jo finansējums nozarei, ieskaitot grantus un projektu naudas, ir tik pieticīgs, ka zinātnieks mēnesī saņem labi ja pārsimt latu. Lai pabarotu ģimeni un samaksātu tēriņus par dzīvokli, viņam jāpiedalās divos trijos projektos vai arī jādodas uz ārvalstu pētnieciskajiem institūtiem.

Līdz šim neizmantota iespēja ir restrukturēt un attīstīt Latvijas zinātni tā, lai pati valsts būtu zinātnes sabiedrotais jaunu un perspektīvu tehnoloģiju, produktu izstrādē, patentēšanā un ražošanā. Tas celtu gan zinātnes prestižu, gan valsts ieņēmumus.

– Manuprāt, zinātne lielā mērā tomēr saņem to, ko viņa pati prot pieprasīt, un man šķiet, ka mūsu Zinātņu akadēmija līdz šim nav spējusi sevi atbilstoši nostādīt. Vai saruna ar valdību par LZA turpmāko statusu un pilnvarām nav viens no pirmajiem uzdevumiem, kas jaunajam akadēmijas prezidentam jāveic?

– Kopš 1992. gada Latvijas Zinātņu akadēmija ir tā “reorganizēta” pēc tā dēvētā zviedru modeļa, ka ir notikusi Latvijas zinātnes bāzes pilnīga sagrāve un pati LZA – drīzāk kļuvusi par sabiedrisko organizāciju, kurai minimālas iespējas piedalīties zinātnes dzīves administrēšanā. Tāpēc nav jābrīnās, ka LZA vietā Latvijā zinātni administrē ierēdņi. Tiesa, izglītības un zinātnes ministrs beidzot ir pamanījis – ar ierēdnieciskām metodēm Latvijas zinātnes potenciāls ir “noadministrēts” tik tālu, ka tā pienesums tautsaimniecībai ir kļuvis kritisks arī izpildvaras acīs. Ministri un ministriju ierēdņi ir bijuši tie, kuri 20 gadus ir “vadījuši” nozares, atstājot LZA vien marginālu zinātnieku kvalifikācijas un titulu piešķiršanas funkciju. Protams, ar to nepietiek, lai plānotu un vadītu zinātni. Latvijā joprojām nav valsts līmeņa zinātnes politikas un plānošanas dokumentu, kas atspoguļotu zinātnes lomu Latvijas valstī un tās ekonomikā. Nacionālajā attīstības plānā, kaut arī tas sākas ar Raiņa citātu, nav nekā no Raiņa ambīcijām, kuras viņš vēlējās iedzīvināt ekonomiski un kulturāli augošajai valstij. Tuvākajā laikā saistībā ar LZA viens no veicamajiem uzdevumiem ir sadarbībā ar izglītības un zinātnes ministru, Valsts prezidenta stratēģiskās attīstības komisiju un ekonomikas ministru, kā arī lielāko zinātnisko institūciju pārstāvjiem izstrādāt zinātnes attīstības un administrēšanas koncepciju, skaidri definējot LZA statusu un lomu zinātnes dzīvē. Šādas koncepcijas izstrādē un iedzīvināšanā LZA jābūt par ekspertu institūciju, kas autoritatīvi vērtē procesu un, sadarbojoties ar izpildvaru, valsts interesēs sekmē visas ķēdes “izglītība – zinātne – ekonomika” attīstību.

– Tāpēc jau arī raisās jautājums par to, ka varbūt nepieciešams atjaunot LZA autonomo statusu un deleģēt tai organizatorisko un koordinējošo funkciju zinātnes laukā? Tas ļautu reģistrēt un saskaņot pētījumu tēmas, lai nerastos tagadējā situācija, ka daudzi būtiski jautājumi, piemēram, vēsturē, paliek vispār neizzināti.

– Tā tas ir! Diemžēl doktora darbu tēmas labākajā gadījumā nonāk līdz Izglītības un zinātnes ministrijai, kur tiek fiksētas un mapītē reģistrētas. Šķiet, arī citviet pasaulē valsts pasūtījums vai rekomendējamu tēmu deleģēšana jaunajiem pētniekiem nenotiek koordinētā un ar valsts pasūtījumu saskaņotā veidā.

Jaunie zinātnieki izvēlas sev interesējošo tēmu, vadoties no savām garīgajām un profesionālajām interesēm un iespējām piekļūt nepieciešamajam zinātniskajam aparātam, tehnoloģijām, avotiem. Pieļauju, ja viena daļa tēmu humanitāro zinātņu jomā paliktu nepētītas, redzams ļaunums neceltos.

Doktora darbs ir uzskatāms arī par prāta vingrinājumu, kvalifikācijas treniņu un jaunu pētniecības metožu izstrādes instrumentu, pēc kuru atrašanas sākas zinātnieka karjeras skrējiens savā aroda laukā. Tādēļ izveidota LZA koordinētā valsts programma “Nacionālā identitāte”, kuras struktūru un saturu lielā mērā pārrauga un ievirza par lielu autoritāti atzītais akadēmiķis Jānis Stradiņš, LZA viceprezidents Tālavs Jundzis un humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa. Savukārt attiecībā uz saimnieciskajām tēmām, kuras attīsta ražojošo zinātni un dod būtiskus, redzamus atklājumus, koordinēšana varētu būt nepieciešama valsts ekonomiskās attīstības koncepcijas ietvaros. Tā jau tas arī notiek, vadoties no starptautiskā un vietējā tirgus pieprasījuma, kā arī no zinātnisko institūtu vadītāju tālredzīgas un mērķtiecīgas darbības.

– Bet vai tad tieši šā iemesla dēļ, ka humanitāro zinātņu jomā neeksistē koriģējoša tirgus pieprasījuma funkcija, nebūtu tomēr vajadzīga valsts iejaukšanās un valsts pasūtījums? Kurš tad cits, ja ne valsts, Latvijas 100. gadadienu atzīmējot, var finansiāli atļauties pasūtīt, piemēram, divu sējumu pētījumu nacionālās enciklopēdijas veidā? Manuprāt, pienācis laiks LZA atgūt valdībai un valstij prasošo lomu, nevis tikai teikt: “Paldies, ka iedevāt!”

– Man nav tiesību pārmest kolēģiem, kuri Zinātņu akadēmiju vadījuši šos 20 gadus, balansējot starp dažādām valdībām, politiskajiem kompromisiem un negaidītām ekonomiskajām situācijām. Daļēji koordinēšanu LZA veic, kad pārdala valsts piešķirto finansējumu konkrētiem projektiem. Tā gan ir margināla dalība, kas, ironiski vērtējot, pasargā LZA no pārmetumiem par zinātnes nelielo lomu tautsaimniecībā. Jau minēju, ka koordinētu tēmu pasūtījuma projekts ir bijusi agrākā “Letonikas” – tagadējā pētījuma programma “Nacionālā identitāte”. Tiesa, izvērtējot programmu gadskārtējās atskaites, var pamanīt, ka humanitārajās zinātnēs dažbrīd tiek variētas iestrādātas tēmas, bet nozaru mijiedarbību un tukšo laukumu kopīgu izzināšanu varētu vēlēties enerģiskāku. Arī te cēloņi meklējami liesajā finansējumā, kas ir šķērslis Latvijas muzejos, arhīvos un ārvalstu zinātniskās informācijas krātuvēs rodamo dokumentu pieejamībai, jo produktīvs darbs arhīvos ar materiālu oriģināliem prasa finansiālus ieguldījumus.

Latvijas muzeji un arhīvi pētniekam nepavisam nav draudzīgas institūcijas, jo zinātnieki tiek apkalpoti tikai par noteiktu samaksu, it kā viņi veiktu komercdarbību. Rodas situācija, kurā zinātne daļēji kļūst atkarīga no jau publicētu darbu pārrakstīšanas vai viegli pieejamu avotu kompilēšanas, bet radošais, kvalitatīvais moments dažkārt izpaliek.

– Acīmredzot daudzi zinātnieki var tikt nodarbināti tikai tad, ja viņiem valsts izveido programmu. Tādā gadījumā saistībā ar nacionālo enciklopēdiju risinājums pavisam vienkāršs – valsts pētījumu programmā skaidri un gaiši paredzēt konkrēto uzdevumu un tā izpildei vajadzīgo naudas summu.

– Minot enciklopēdiju, jūs pieminat valsts pasūtījumu, un šajā ziņā process sākas varas piramīdas smailē. Acīmredzot ierēdņi, kas atrodas finanšu plānošanas vadībā, nezina, kas būtu vajadzīgs Latvijai kā nacionālai valstij, vai arī aiz skaitļu rindām viņu redzējumā ir pazudusi zeme, kurā viņi dzīvo, cilvēks, kura labā viņi strādā. Ja Nacionālās bibliotēkas celtniecība pēc ilgām diskusijām ir saprasta kā izglītību veicinošs mērķis un tūlīt būs uzcelta, tad rodas jautājums: kāds ir nākamais valsts definētais lielais uzdevums, kam mērķdotācijas veidā uz vairākiem gadiem paredzēt noteiktu summu? Piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš nacionālās identitātes projekta ietvaros koordinē enciklopēdiska četru sējumu izdevuma “Latvieši un Latvija” tapšanu, kas lielā mērā atklās Latvijas vēstures, materiālās un gara kultūras panorāmu. Bet līdz ar šo četru sējumu iespiešanu vienreizējais pasūtījums beigsies – tam nesekos pēctecība. Vai man dialogā ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski un Saeimas un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem izdosies izcīnīt kādas mums izdevīgas pozīcijas šajā ziņā, to rādīs dzīve.

A. Bormane: – Droši vien tuvākajā laikā sāksies diskusijas par nākamo valsts pētniecības programmu, jo nākamgad beidzas “Nacionālā identitāte”. Vai ir jau zināms, kas varētu stāties tās vietā?

– Viena no iecerēm ir turpināt attīstīt Nacionālās identitātes programmu divās tematiskās sadaļās, no kurām viena ir Latvijas pamatvērtību – valodas, tradīciju, kultūras un mākslas, gara pasaules, vēstures – pētījumi. Bet, tā kā pa šiem 20 gadiem un jo īpaši pēc 2004. gada Latvija ir daudz vairāk kļuvusi par starptautiskā ekonomiskā un arī garīgo produktu tirgus dalībnieci, tad otrs pētījumu virziens būs Latvijas savdabības izziņa integratīvos procesos. Visupirms Baltijas mērogā, tuvāko zemju kontekstā, pēc tam modelējot arī globālo ietekmju sekas uz valodu, etnosu, kultūru, saimniecību. Pagaidām nav zināms, vai pētījumu galvenā ass būs vērsta Skandināvijas valstu virzienā, taču nedrīkst izpalikt arī sadarbība ar Rietumu un Austrumeiropas zemju pētniekiem, lai Latvijas kultūru skatītu plašākās kopsakarībās un prognozētu, kas notiks ar mūsu valodu, domāšanu, vērtībām, dzīvo spēku nākotnē.

Humanitārās zinātnes var izdzīvot, ja pielāgojas pārmaiņām, kļūst spēcīgākas starpnozaru pētījumos un prot novērot, kas no mūsu gara produkta šķiet interesants pasaulei. Jāskatās arī, kā mēs spējam sevi saglabāt kā nācija un kā tauta, pārdzīvojot globālās masu kultūras vai citus identitāti nivelējošus izaicinājumus.

– Dzirdot par iecerēto, raisās bažas, vai atkal nebūs tā, ka autori nododas pašreflektēšanai, novārtā atstājot valstij būtiskas tēmas, kā tas daļēji noticis līdzšinējās programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros.

– Es neizslēdzu, ka ikvienā lielā pētījuma projektā ir pa kādam pašreflektējošam vai marginālu tēmu aizsākušam autoram, kura pētījuma zinātniskā novitāte minimāla. Arī LZA nav aukle, soģis vai pēdējā instance zinātnieka godaprātam. Protams, LZA situāciju nespēs vadīt un pārvaldīt, ja tās rokās nebūs instruments – finansējums, kā arī sabiedrotie politiskajā elitē, kuri, izprotot zinātnes uzdevumus un lomu valsts izaugsmē, atbalstīs lielo mērķu sasniegšanu un, piemēram, nacionālās enciklopēdijas sagatavošanu vai jaunu un pelnošu pētniecisko institūtu atvēršanu, kam garantēta pilna finansējuma programma. Es tagad nevaru dot solījumu, ka man šādu situāciju izdosies sasniegt. Tomēr uzskatu, ka iecerētais sekmēsies labāk, ja sabiedrība kā vienu no kardinālajiem līdzekļiem savas labklājības celšanai uzskatīs izglītības un zinātnes attīstīšanu un tāpat liks domāt arī pašas vēlētajai valdībai.

 

VIZĪTKARTE

Ojārs Spārītis

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors no 1998. gada. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis kopš 2003. gada.

14 monogrāfiju un monogrāfiska rakstura grāmatu autors.

Kopš 2010. gada Latvijas Valsts prezidenta pilnvarotais pārstāvis UNESCO Latvijas nacionālajā komitejā.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+