Mobilā versija
-0.8°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
3. maijs, 2017
Drukāt

Okeāna šķērsotāji Kārlis un Gints: nebraucām ciest vai izrādīties (1)

Kārlis un Gints nākamajā rītā pēc finiša milzīgās Riodežaneiro nomales līcī. Foto - Kārlis BardelisKārlis un Gints nākamajā rītā pēc finiša milzīgās Riodežaneiro nomales līcī. Foto - Kārlis Bardelis

Iespējams ir viss – tā intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” saka okeāna šķērsotāji Kārlis Bardelis un Gints Barkovskis gadu pēc ceļojuma sākuma un tam veltītās dokumentālās filmas pirmizrādes priekšvakarā.

4.maijā aprit tieši gads, kopš abi piedzīvojumu meklētāji airu laivā devās pāri okeānam no Namībijas uz Brazīliju. Nupat par ceļojumu izdota Ginta rakstīta grāmata, savukārt 4.maijā pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma.

Intervijā abi atceras vairākus gadījumus, kas apliecinājuši, ka iespējams sasniegt visu. Piemēram, abi okeānā “stopējuši” lielos kuģus, kuru apkalpe dalījusies ar pārtiku vai medikamentiem, un kādā dienā Gints domājis, ka derētu tikt pie kāda ķiploka.

“Kuģis aptur – iepako to, ko nu iepako. Un tad es sēžu laivā ar ķiploku rokā. Bija tāds mirklis pārdomām – es okeāna vidū gribēju ķiploku, man okeāna vidū tagad rokā ir ķiploks,” atceras Gints.

“Kā tas iespējams? Vai jūs ticat brīnumiem?” piebilda Kārlis.

“Ja kāds man te, uz sauszemes, saka, ka kaut kas nav iespējams, es domās atceros, kā es skatos uz to ķiploku. Ja tev šķiet, ka kaut kas nav iespējams, tad tu kaut ko neesi sapratis par šito dzīvi,” uzskata Gints.

Septiņus mēnešus pēc ceļojuma Kārlis atzīst, ka joprojām ik pa laikam uzplaiksnī dažādas atmiņas par okeānu, piemēram, kā pēc nakts pa milimetram mainījās katra gaismas toņkārta. Gints savukārt par fantastisku pieredz uzskata to, ka četrus ar pusi mēnešus varēja pavadīt zem klajas debess un gandrīz katru nakti izbaudīt zvaigznes.

Kārlis norādīja, ka abi jau sākotnēji brauca ceļojumā, lai to izbaudītu, tostarp arī pārbaudījumus.

“Mēs nebraucām ciest, mocīties, mēs nebraucām arī nevienam neko pierādīt. Mēs braucām, lai iedvesmotos, priecātos, izbaudītu okeānu, kāds viņš ir. Mēs zinājām, ka būs tādas neparedzētas lietas, bet, ja tu skaties ar tādām… Ar kādām acīm tu skaties uz to visu? Ja tu skaties no iespēju un pozitīvās iespējas prizmas, tad jebkas, kas tur var nākt pretī, vari ar to tikt galā,” teica Kārlis.

Arī Gints atzina, ka pārsteigumi nākuši viens pēc otra, taču tie bija pārsteigumi labā nozīmē.

Par spīti dažādām nepatīkamajām lietām – augoņiem, lauztām ribām -, Kārlis atzina, ka neesot sev uzdevis jautājumu: “Kāpēc es to daru?”

“Tas ir jautājums, uz kuru tu nevis meklē atbildi, bet viņa tev ir skaidra, pat neuzdodot šo jautājumu. Kaut kādos brīžos, kad bija zemāk emocionāli momenti, kad bija veselības problēmas, kad netikām krastā ilgu laiku, jo bija pretvējš un straumes, kas meta mūs atpakaļ okeānā, tad varbūt tā sajūta ir tāda – nevis “kāpēc es to daru”, bet – “kas ir tas, kas mūs nelaiž krastā”. Ka nav godīgi. Tā sajūta ir tāda: “Kā? Bet nav godīgi! Mēs no visas sirds airējam, darām visu, ko varam, un kaut kā nav godīgi!”,” raksturoja Kārlis.

Pēc viņa domām, fiziskajam ķermenim var būt sāpes, sasitumi, augoņi, iekaisumi, bet fiziskais ir tikai ķermenis un svarīgi ir, kā tu par to domā emocionāli.

Savukārt Gints uzskata, ka tie grūtākie brīži tieši bija tie spilgtākie. “Kad atskaties uz to piedzīvojumu, domā – baigi forši, ka bija tie brīži. Tajos krīzes brīžos vēlreiz kaut ko par sevi jaunu uzzināji. Vēl arī tāds labs teiciens – ceļš sākas sevī, iet caur sevi un noved pie vēl vairāk sevis. Nu, jebkurš ceļš,” sacīja Gints.

Viņam viena no spilgtākajām atmiņām saistās ar kādu dienu, kad bijuši lieli viļņi, kas cilājuši laivu augšā lejā. “Vilnis paceļ laivu un nolaiž. Tu esi tā “kalna” galā, uz tās laivas, tad ir ieleja un tad nākamā kalnu grēda nāk virsū. Stundām tevi cilā, tā kā kalnos jūties – esi uz kores, ieleja, tad nākamais kalns. Mani fascinē šādas atmiņas. Nav tā, ka šausmas, viļņi. Tur ir superīgi,” teica Gints.

Daloties atmiņās, kādus sapņus redzējuši miegā okeānā, Gints atcerējās kādu spilgtu sapni, ka pie galda laukos mājās griezis maizi – kraukšķīgu un siltu. Savukārt Kārlis atceroties tikai vienu spēcīgu sapni – ka viņa draudzene guļ blakus un nolikusi uz viņa savu galvu.

Runājot par pozitīvo skatījumu uz dzīvi, Gints vērtēja, ka ikvienam ir savs dzīves ceļš, pieredze, frekvence, vibrācija. Un, ja tu esi uz tās vibrācijas, ka tev viss ir slikti un būs vēl sliktāk, tev pasaule arī atspoguļos tavu frekvenci un viss būs slikti un vēl sliktāk.

“Droši uz priekšu, izbaudi šo savu pieredzi! Savukārt, ja tu gribi pieredzēt kaut ko citu, maini savu frekvenci un viss. Vēlreiz – pasaule ir spogulis. Ja tev nepatīk tas šķībais ģīmis tajā spogulī, vari spītēties, sacensties, kurš pirmais uzsmaidīs – tas atspulgs vai tu. Ja tev tā vajag – esi skeptisks, esi nīgrs, uz priekšu,” sacīja Gints.

Runājot par nākotnes plāniem, Kārlis teica, ka plāno kopā ar draudzeni nākamgad vispirms ar velosipēdiem doties no tās vietas, kur finišēja ar laivu, uz Peru, bet pēc tam ar to pašu laivu airēt pāri Klusajam okeānam.

“Kaut kādā brīdī tu uzdod sev godīgi jautājumu, ko tu gribi darīt katru dienu, kā tu gribi būt šeit. Sev jau nemelo, nemeklē kaut kādus aplinkus argumentus, bet sev godīgi atbildi. Man tā godīgā atbilde bija pavisam vienkārša – vēlos dzīvot piedzīvojumā. Tā sanāk – piedzīvojums dzīves garumā. Jebkas jau ir piedzīvojums. Jebkur var būt piedzīvojums, katrs vienkārši izvēlas, kāda ir forma tam piedzīvojumam,” uzskata Kārlis.

Viņa komforta zona esot tieši šādas situācijas, kādas piedzīvotas okeānā, kad piedzīvoti lieli viļņi un vējš.

“Nevaru savādāk iedomāties vispār bez tādām situācijām savu dzīvi, jo tas viss tik ļoti uzlādē. Tas ir tas brīdis, kur, piemēram, es sajūtos riktīgi komforta zonā. Tāpēc šī diskusija par komforta zonām, manuprāt, vai aicināšana iziet no komforta zonas ir pilnīgi ačgārna. Iedomājieties, ja katrs cilvēks tiešām apzinātos, kur ir tā komforta zona un dzīvotu tādā saskaņā ar sevi. Nu, fantastiski vienkārši,” skaidroja Kārlis.

Savukārt Gints saka, ka galvenais plāns ir dzīvot to dzīvi, ko pats gribi. “Un, ja kādus tas interesēs, viņi pievienosies, viņi tavā dzīves lokā arī nonāks. Tas, kas ir tavā frekvencē, tu savā dzīvē viņus arī satiksi. Tu nevari savā dzīvē satikt cilvēku, kas ir pilnīgi nesaderīgs, jūs esat citās pasaulēs. Ja tu dzīvo pats un pats ar savu frekvenci, tad ir prieks,” sacīja ceļotājs.

Kārlis Bardelis iepriekš iesaistījies dažādos piedzīvojumos – ar skrituļslidām devies pāri Eiropai, ar slēpēm – pa Polārā loka līniju, ar velosipēdiem – no Rīgas uz Sočiem. Gints Barkovskis darbojies žurnālistikā, filmu industrijā, pedagoģijā u.c. jomās, ir kalnu pārgājienu entuziasts, smieklu jogas pasniedzējs.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Braši latvieši!

    Iesaku izlasīt manu rakstu WWW “Mosties, celies, strādā”!

    Enerģiju var ari izmantot savādāk!

Kāpēc konjaku nav jāsilda plaukstās un kādi kokteiļi modē, stāsta slavens pazinējsKonjaka pazinējs Žans Mišels Košē: konjaku jau 150 gadus bauda kokteiļos un pirms lietošanas to nav nepieciešams sildīt plaukstās!
Draugiem Facebook Twitter Google+