Foto no “Mikaitu” saimniecības arhīva.

Oksforddaunas aitu šķirne Latvijā 0

Aitkopības attīstība Latvijā joprojām uzrāda augšupejošu tendenci, un šobrīd Lauk­saimniecības datu centrā reģistrētas vairāk nekā 20 dažādas aitu šķirnes, kā arī to krustojumi. Šķirnes tiek dalītas vilnas–gaļas, gaļas un piena tipos.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Izplatītākā šķirne Latvijā, protams, ir Latvijas tumšgalve, kas vilnas–gaļas tipa šķirņu iedalījumā atrodas vienā grupā ar Igaunijas tumšgalvi.

Otrajā vilnas–gaļas tipa grupā sarindotas veselas piecas šķirnes: Lietuvas melngalve, Vācijas melngalve, Oksforddaunas, Leisteres un Hempšīras. Tā kā pašlaik Oksforddaunas šķirnes dzīvnieku krustojumi Latvijā ir samērā populāri, apskatīsim šīs šķirnes īpašības tuvāk.

Īpašības

CITI ŠOBRĪD LASA

Oksforddaunas (Oxford­down) šķirnei raksturīgi lieli, spēcīgas miesasbūves, izturīgi dzīvnieki ar platu kaklu un plecu daļu, robustu galvu un pagarinātiem pieres matiem. Sejas daļa klāta tumšiem matiņiem, arī ausis tumšas, vidēji garas. Dzīvniekiem raksturīgs izteikti izvirzīts krūšu kauls. Plata mugura, labi veidotas, apaļīgas ciskas. Kājas īsas, tumšas, klātas ar biezu vilnu. Viss ķermenis klāts ar biezu, mīkstu un smalku vilnas kažoku.

Aitu mātēm ir labi izteikts mātes instinkts, to auglība 165–185%. Jēri dzimst spēcīgi, ar biezu vilnas kažoku, tāpēc ir izturīgi pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem, knišļiem. Šķirnei raksturīga jēru ātraudzība un tendence neaptaukoties, tāpēc tos var audzēt, līdz sasniegts maksimālais kautsvars (24–26 kg). Jēra gaļai ir marmora tipa tekstūra, tā ir mīksta un ar labu garšu.

Šķirnes veidošanās vēsture
Oksforddaunas aitu šķirne izveidota Lielbritānijā 1830. gadā, krustojot Kostvoldas teķus ar Hempšīras un Saudaunas aitām. Tā kā pirmie ganāmpulki veidojās Vitnijas pilsētas apkārtnē Oksfordšīrā, tika pieņemts šķirnes nosaukums – Oxford Down (latviski – Oksfordas zemā). Turpmākajos 50 gados šķirne nostabilizējās un tās reputācija auga.

1889. gadā tika nodibināta Oksforddaunas aitu audzētāju asociācija, tajā pašā gadā izdota arī pirmā ciltsgrāmata. 20. gadsimta pirmajā pusē tā bija vispopulārākā tēva puses šķirne krustojuma jēru gaļas ieguvē. Dzīvnieki tika eksportēti uz ASV, Kanādu, Vāciju, Dāniju, Krieviju, Argentīnu u. c.

Šķirnes popularitāte mazinājās laika posmā no 1950. līdz 1970. gadam, jo tirgū pieauga pieprasījums pēc mazāka izmēra aitu šķirnēm. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pieprasījums atkal pieauga, jo šķirni plaši sāka izmantot krustošanai, lai ātri iegūtu lielus, liesus jērus gaļai.

Šodien šķirne tiek audzēta visā pasaulē, un pamatā tā tiek izmantota kā tēva šķirne jēra gaļas ražošanai.

Reklāma
Reklāma

Latvijas pieredze
Latvijā pirmoreiz Oksford­daunas šķirnes dzīvniekus ieveda saimniecība Mikaitas 2007. gadā. Stāsta tās īpašniece Aija Šneidere: “Toreiz saimniecība strauji attīstījās un mums sāka pietrūkt teķu, ar ko krustot ganāmpulka pamatsastāvā esošās Latvijas tumšgalves aitas. Lietuvas tumšgalves vai Igaunijas tumšgalves teķi mums nelikās saistoši, jo tie daudz neatšķiras no Latvijas tumšgalves dzīvniekiem. Pirmos Oksforddaunas šķirnes dzīvniekus ievedām no Somijas. Somu līnijas Oksforddaunas aitas ir ar garākām kājām, un gluži praktisku saimniekošanas apsvērumu dēļ otrreiz dzīvniekus ievedām no Dānijas – tie ir augumā zemāki, ar īsākām kājām, tāpēc nelec pāri standarta 90 cm augstām sētiņām, ir vieglāk vadāmi. Somu līnijas dzīvnieki ir arī vilnaināki (ar garu vilnu ir klātas gan kājas, gan galva), kas cērpot nozīmē vairāk darba cirpējam, bet saimniekam nereti dārgāku cirpšanu.

Kā vienu no šīs šķirnes plusiem varu minēt jēru biezo kažoku – tā kā ziemas laikā mēs aitas katru dienu laižam ārā, jo citādi nevaram ar tehniku ievest sienu un skābsienu, tad bez bažām varam ļaut arī jēriem uzturēties ārā, jo viņus sargā biezais kažociņš.

Otrs pluss, protams, ir dzīvnieku ātraudzība. Vasaras otrajā pusē pirmie gaļas tirgum gatavi ir Oksforddauna krustojumi, jo tie visātrāk ir sasnieguši vajadzīgo svaru. Tīršķirnes dzīvnieki, kā arī Latvijas tumšgalves un Tekselas krustojumi mūsu bioloģiskajā saimniecībā tomēr nobriest lēnāk.

Mīnuss šīs šķirnes dzīvniekiem ir garās astes, tāpēc pašlaik saimniecībā strādājam pie dzīvnieku selekcijas ar īsākām astēm.

Tā kā Latvijā Oksforddaunas šķirnei joprojām nav izstrādāta ciltsdarba programma, īpaši ar dažādu šķirņu asiņu piejaukšanu neeksperimentējam. Pašlaik Latvijā nu jau ir diezgan daudz saimniecību, kas izmanto mūsu audzētos Oksforddaunas teķīšus krustojumiem, bet audzēt šos tīršķirnes dzīvniekus nesen ir sākusi vēl viena saimniecība Latvijā.”

Aija Ošāne, SIA Eko dārzs īpašniece, stāsta: “Mūsu ganāmpulkā ir ap 50 Oksforddaunas šķirnes aitu māšu un divi teķi. Aitas pirms diviem gadiem ir ievestas no Dānijas, tāpat parūpējāmies, lai atvestajiem teķiem būtu jauna, Latvijā jau esošajiem Oksforddaunas šķirnes dzīvniekiem neradniecīga asins līnija.

Tā kā saimniekojam bioloģiski, mums bija svarīgi izvēlēties tādu aitu šķirni, kas labi aug un uzrāda teicamus rezultātus bez pārlieku lielas spēkbarības izbarošanas. Šajā ziņā neesam vīlušies – Oksforddaunas šķirnes dzīvnieki lieliski atbilst savas šķirnes aprakstam: ir izturīgi pret slimībām, labi ēd un aug, pārsvarā izmantojot tikai ganību zāli un sienu. Aitu mātēm ir labas mātes īpašības – tās sevi visu atdod jēriņiem, tāpēc arī zīdīšanas laikā kondīcija krītas par vairākiem punktiem.

Ar spēkbarību aitu mātes piebarojam tikai īsi pirms atnešanās un jēriem dodam nedaudz rupja maluma miltus. Tomēr arī šī nav superšķirne, kas izaug jebkādos apstākļos, tāpat jārūpējas, lai ganības būtu kvalitatīvas – tajās jābūt pietiekamā daudzumā tauriņziežu, kur ir dzīvniekiem tik nepieciešamais proteīns. Uzskatu, ka, noganot dzīvniekus tikai dabiskajās pļavās, rezultāts nebūs tik labs, tomēr vajadzīgs kvalitatīvs sētais zālājs.

Šo divu gadu laikā esam panākuši, ko vēlējāmies, – izaudzēt bioloģisku un kvalitatīvu gaļu, turklāt jūtam, ka par šīs šķirnes dzīvniekiem Latvijā ir interese un pieaug pieprasījums. Jau tagad mums ir aizrunāti gan teķīši, gan aitiņas, kuras gan vispirms gribam kārtīgi izaudzēt, tad šķirosim, brāķēsim un tirgū laidīsim tikai labāko, kas būs izaudzis.”

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops