Juris Lorencs: Oktobrim būtu 100 2
Līdzīgi daudziem cilvēkiem, arī es bieži pieķeru sevi pie domas – kas būtu, ja… Piemēram, kādas būtu Oktobra revolūcijas simtās gadadienas svinības, ja komunistiskā ideja nepiedzīvotu krahu un Padomju Savienība nebūtu izjukusi? Svinīgas sēdes, plakāti Rīgas ielās – “1917 – 2017”, “Slava lielajam Oktobrim!”. Neiztrūkstošā svētku demonstrācija Daugavmalā, iesiluši vīri ar konjaka blašķēm kabatās un piečurātas Vecrīgas vārtu rūmes. Patiesībā tas nemaz nebūtu tik nereāli. Ja PSRS vadītāji būtu bijuši tālredzīgāki un gudrāki, padomju sistēmas sabrukums būtu ja ne novērsts, tad vismaz aizkavēts. Uzskatāms piemērs tam ir Ķīna. Bet Gorbačovs atnāca vismaz desmit gadus par vēlu.
Simt gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atskatītos vēsturē un reizē ieraudzītu tās iespējamo nākotnes perspektīvu. Un tad mēs pamanītu dažas lietas, kuras derētu iegaumēt šodienas Krievijas pētniekiem un nākotnes zīlētājiem. Pirmkārt, šajā zemē sistēmas modernizācija vienmēr tikusi uzspiesta “no augšas”, nereti visai brutālā ceļā, pat pret tautas vairākuma gribu. Atcerēsimies kaut vai Pēteri I – Eiropas apjūsmotāju, Aleksandru II – zemnieku atbrīvotāju no dzimtbūšanas, Hruščovu, kurš iznīcināja staļinisko mantojumu, Gorbačovu – neveiksmīgo PSRS reformētāju un Jeļcinu – šīs pašas PSRS likvidētāju. Otrkārt, mēs pamanītu, ka Krievijā attīstība notiek viļņveidīgi, ka nosacīti demokrātisku un liberālu vadoni parasti nomaina stingrā kursa piekritējs. Jaunāko laiku vēsturē – Staļins, Brežņevs, Putins.
Vienīgais izņēmums šajā vadoņu vir-knē ir no nekurienes uzpeldējušais Ļeņins ar savu Oktobra revolūciju, kad vispārēja haosa apstākļos boļševikiem izdevās sagrābt un noturēt varu. Starp citu – ne bez latviešu atbalsta. Pašreizējie Krievijas vadītāji noteikti ņem vērā šo Oktobra mācību. Savās runās Putins tik bieži uzsver prognozējamības un stabilitātes nozīmi. Patlaban Krievija atkal nonākusi savdabīgā “modernā konservatīvisma” fāzē, ne velti Putinu dažkārt salīdzina ar Katrīnu Lielo vai Nikolaju I. Un naivi ir cerēt, ka Krievijā tuvākajā laikā vēlēšanu ceļā pie varas nonāks liberāls demokrāts, atvērts un draudzīgs Rietumiem. Vienkārši krievu tauta tādu nevēlas, patiesībā tā nekad nav gribējusi tādu vadoni. Līdzīgi Hruščovam, Gorbačovam un Jeļcinam, tāds var rasties vien pašas nomenklatūras dzīlēs.
Bet Rietumi turpina ticēt un cerēt! Mani pārsteidza nesena publikācija vācu “Der Spiegel”, veltīta “salonu lauvenei” Ksenijai Sobčakai: “Šī sieviete pieprasa Putinam aizvākties!” Bet ja nu taisnība tiem, kuri apgalvo, ka Sobčakas iespējamā kandidēšana prezidenta vēlēšanās ir iestudēta un saskaņota ar Kremli? Jo Kremlim viņa ir ideāla opozīcijas kandidāte, viena no tiem, kurus Krievijas mediji dažkārt mēdz dēvēt par “limuzīnu opozīciju”. Te vietā vārdi no 1912. gadā tapušā Ļeņina darba “Hercena piemiņai”, veltīti dekabristiem: “Šaurs ir šo revolucionāru loks, un briesmīgi tālu viņi ir no tautas.” Kandidātes kampaņa tiks pārvērsta par jautru izrādi. Dzeltenā prese vēl aizrautīgāk varēs rakstīt, ka “Ksjuša atkal ieradās bez apakšveļas”, un “paparaci” sacentīsies, kurš pamanīsies nobildēt kādu intīmu prezidenta kandidātes ķermeņa vietu – tā vietā, lai runātu par reālām problēmām.
Radikālas pārmaiņas “no apakšas” šodienas Krievijā iespējamas nevis vēlēšanu, bet gan jaunas revolūcijas ietvaros, kā tas notika pirms četriem gadiem Ukrainā. Tomēr “Maidana revolūcijas” panākumi un kļūdas darījušas gudrāku arī Kremli, un tas attālina līdzīgu notikumu attīstību Krievijā. Žēl, ka nākamā gada martā paredzēto prezidenta vēlēšanu kampaņa solās būt garlaicīga, vienīgā cerība uz kādu negaidītu Sobčakas “gājienu”.
