×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.9°C
Hermīne, Estere
Pirmdiena, 16. jūlijs, 2018
16. jūnijs, 2018
Drukāt

Viltus ziņa: Okupācijas muzeju nodēvē par “tumsas muzeju” (16)

Ekrānuzņēmumi no vietnēm "rubaltic.ru", "ru.sputniknewslv.com" un "vesti.lv"Ekrānuzņēmumi no vietnēm "rubaltic.ru", "ru.sputniknewslv.com" un "vesti.lv"

Okupācijas muzeja ēkas rekonstrukcijas arhitekta Gunāra Birkerta “Nākotnes nama” un memoriāla represētajiem “Vēstures taktīla” projektu izkustēšanās no šķietamā strupceļa vasaras sākumā ir radījusi atbalsi tādos Maskavas propagandas medijos kā “Sputņik” un ne tikai. Tiesa, Okupācijas muzejs krievvalodīgajos masu informācijas līdzekļos nekad nav mīlēts, taču pēdējā laikā vērojama pastiprināta sarosīšanās. Jau pagājušā gada oktobrī “Sputņik” pauda jaušamu gandarījumu par to, ka darbus nav izdevies uzsākt un neizdosies pabeigt līdz Latvijas simtgadei, kā tika plānots sākotnēji. Tāpat atsaucoties uz arhitektes Zaigas Gailes un Rīgas būvvaldes agrāko pretošanos “Nākotnes nama” būvei, tas nosaukts par “Bezgaumību Rīgas sirdī” (“Bezvkusica v serdce Rigi”). Savukārt pašās maija beigās Kremlim pilnībā lojālajos medijos “Sputņik”, “RIA Novosti” un “RT” bieži izmantotais Krievijas politologs Jurijs Svetovs “Sputņik” radiostacijā paziņoja: “Radīt padomju okupācijas muzejus un pieminekļus visam šim periodam – tā ir ciniska spēle.” Proti, Latvija pilnībā ignorējot “pozitīvo”, ko tolaik no PSRS saņēmusi. Tā vietā uzskaitot vien zaudējumus un izvirzot miljardiem eiro lielas kompensācijas prasības PSRS mantiniecei Krievijai. “Tas ir ceļš uz strupceļu, bet diemžēl tādas ir mūsdienu pasaules reālijas, kad mīti ieņem īstās lietu situācijas vietu,” prātojis krievu politologs. Viņa vārdus aši pārtvēra Latvijas krievvalodīgā vietne “Vesti”, liekot virsrakstā “Latviju gaida strupceļš”. Kuriozi, ka “Vesti” automātiski aiz maskaviešiem atkārtoja, ka memoriāla celtniecība jau sākusies, lai arī tas dabā vēl nav nemaz noticis.

Tomēr košākais Okupācijas muzejam veltītais raksts 18. aprīlī padevies kādai portāla “Rubaltic.ru” žurnālistei, kas, vismaz spriežot pēc visa sarakstītā, pati muzejā nez vai bijusi, drīzāk informāciju par to, tostarp gadus desmit senas fotogrāfijas, sasmēlusies krievvalodīgā interneta dzīlēs. Rakstā apgalvots: “”Muzeju nakts” ir projekts, kura mērķis ir popularizēt mākslu (tā tekstā. – Aut.). Taču ir muzeji, kuros nakts un tumsa nebeidzas nekad. Tādi “kultūras objekti” viens pēc otra bijušajās republikās un sociālistiskās nometnes valstīs sāka parādīties pēc Padomju Savienības izjukšanas. To galvenais mērķis – izstāstīt savu “vēsturiskās patiesības” versiju, kur PSRS ir “okupants”.” Attiecīgi, “ļaudis, kas nav pārāk pazīstami ar vēsturi, vismaz ne ar šā reģiona, bieži vien to labticīgi pieņem”. Okupācijas muzejs “obligātā kārtā” esot jāapmeklē visiem Rīgas skolu skolēniem, kā arī ārzemju delegācijām. Obligāti! Bet muzejs ir bez maksas! Tādi muzeji, kuru pastāvēšanu apmaksājot “dažādi fondi, asociācijas vai tieši valdība”, parasti atšķiroties ar “koncentrētu aģitāciju vai pat atklātu propagandu”. Okupācijas muzejs esot tieši tāds. Pat holokausts tajā esot attēlots nevis kā genocīds, bet kā “taisnīga atmaksa un cīņa par brīvību”. PSRS armijā iesaukto 40 latviešu puišu nāve Afganistānas karā 80. gados un latviešu disidentu aresti arī tiekot pārmesti Padomju Savienībai! Autorē sašutums augtin audzis, līdz dzimis jautājums, kāpēc tad nekas neesot pieminēts par sarkano latviešu strēlnieku tūkstošiem, kas bijuši “elitāri boļševiku varas sargi”? “Vai tad viņus izaudzināja un pabaroja kāda cita Latvija? Ja jau “padomju terors” bija daudz briesmīgāks par “brūno mēri”, tad kādēļ, iedibinoties tai pašai boļševiku varai, sarkanie strēlnieki tik dedzīgi to aizstāvēja.”

 

 

Atmaskojums

“Rubaltic.ru” raksts “Nakts Okupācijas muzejā” ir neprecizitāšu, sagrābstītu un neloģiski sakombinētu informācijas drusku kopojums bezspēcīga nīgruma un pat drusku sirreālā “mērcē”. Tā gadās, ja ir uzdevums uzrakstīt ko “tādu”, taču nav ne faktu, ne argumentācijas, ne vēstures notikumu secības izjūtas.

Pirmkārt, kāpēc gan lai Okupācijas muzejs stāstītu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, ja to lieliska izdara Kara muzejs un strēlnieki attiecas uz pavisam citu laika periodu? Ko gan strēlnieki varēja zināt par 1941. gada “brūno mēri” vai abu padomju okupāciju īstenotajām represijām? Ja runā par strēlniekiem, tad jāteic, ka tā gan ir visu Krievijas masu informācijas līdzekļu “klasika” – raksturot latviešu strēlniekus lielinieku dienestā tā, it kā tie būtu Latvijas, ne bijušās cara Krievijas armijas daļa, it kā došanās uz Krieviju būtu notikusi ne tik daudz vēsturisko apstākļu dēļ (vācu uzbrukums un Baltijas okupācija 1917. gada rudenī; uzticība pulkam un komandieriem, Krievijas armijas sabrukums), bet galvenokārt strēlnieku ideoloģiskās pārliecības dēļ. Tāpat tipiski, ka vārdi “padomju okupācija” šāda satura prātojumos, protams, likts pēdiņās vai tiek runāts par “tā saukto okupāciju”.

Okupācijas muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Līga Strazda norāda, ka tamlīdzīgu rakstu pamatā ir autora nespēja pieņemt pašu Latvijas neatkarības atgūšanas faktu, līdz ar to visu muzeja ekspozīcijas vēstījumu. Turklāt muzeju “Rubaltic.ru” žurnāliste, visticamāk, nav apmeklējusi ne “Muzeju naktī”, ne dienā. Strazda atgādina, ka muzejs apmeklētājiem vēstī stāstu par 1918. gadā dibināto neatkarīgo, demokrātisko Latviju, kas 1934. gadā pārdzīvoja politisko krīzi un zaudēja demokrātisko pārvaldes sistēmu, tomēr turpinājās kā neatkarīga valsts, līdz 1940. gadā PSRS okupēta, likvidēts valstiskums, juridiski to tomēr saglabāja darboties spējīgās vēstniecībās ārzemēs. 1941. gada vasarā ienākot Latvijas teritorijā nacistiskās Vācijas armijai, okupācijas varas Latvijas teritorijā nomainījās. 1944. gada rudenī PSRS militārā uzvara deva iespēju atgriezties padomju okupācijas varai un palikt Latvijas teritorijā līdz 1990. gada 4. maijam, kad tika pasludināta Latvijas valsts neatkarības atjaunošana, un 1991. gada 21. augustam, kad Latvija atguva pilnīgu suverenitāti. “Šis ir politiskās vēstures rāmis, kas muzeja ekspozīcijā tiek piepildīts ar priekšmetiem, dokumentiem, fotogrāfijām un cilvēku dzīvesstāstiem. Muzeja vēstījums izriet no Latvijas valstiskās nepārtrauktības koncepta. Līdz ar to muzeja vēstījumā neoperējam ar jēdzieniem – “iziet no PSRS sastāva” vai “fašistiskā okupācija”, kas pieder padomju vēstures naratīvam un vēl ir aktīvā lietošanā krievvalodīgajā postpadomju telpā. Tomēr, ja apmeklētājs muzejā ierodas ar atvērtu prātu un vērtē muzejā rādītos materiālus, viņa skats uz pagātnes notikumiem un izpratne par šodienas politiskajām norisēm domājot var mainīties,” tā muzeja pārstāve.

KM_SAPC_logo

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Šī raksta pareizais nosaukums būtu “Latviešu demagoģi pret krievu demagogiem.” Kur ir atmaskojums? Autori raksta, it kā pasvītrot kādas krievu autores stulbību: “Rakstā apgalvots: “”Muzeju nakts” ir projekts, kura mērķis ir popularizēt mākslu (tā tekstā. – Aut.).” “Tā tekstā”? Vai tad realitātē ir savādāk? Vai tad muzeju nakts mērķis nav popularizēt mākslu? Paši muzeju nakts organizētāji sludina to pašu, tikai citiem vārdiem: “Akcijas mērķis ir.. pievērst sabiedrības uzmanību kultūras mantojumam.”

  2. Latvija ļoti cieš arī no aizmaksātiem muldētājiem kā, piemēram, Tālavietis, ala A. Komorovskis. Kāds no redakcijas varētu pasekot arī šī zeļla “attīstībai” un “progresa” apmaksātājiem, aplūkot, kā zēns izpaužas kopā ar visādiem Girsiem un Gapoņenko.

  3. zaiga gaile=uzpirkta

  4. Pietiek diskutet ! Vispirms ir jaizpilda Starptautiskie likumi par okupacijas seku likvidesanu,ieskaitot kompensacijas piedzisanu par nodaritajiem zaudejumiem.Pasreizejos varnesus no “zalajiem” un sarkanajiem cekistiem nekavejoties ir janodod Tiesa.Savakt pieradijumus par Valsts nodevibu ir sarezgits un ilgstoss process. Tadel ir jaizmanto alternativa.Startautiskajos likumos par Valsts nodevibu skaitas ari finansiala darbiba,ja ta apdraud Valsts ieksejo vai arejo drosibu.

  5. Eh! Kārtējais tukšais rakasts un ar daļēji sagrozītiem faktiem! Bet tas nu tā – lai paliek uz LA sirdsapziņas! Tā pat kā daudzie meli, kas muzejā un ap muzeju!
    Ja runājam par paredzēto jauno celtni un Birkerta ēkām, tad neko labu teikt negribas! Un Birkerta ēkas var likt Ķīpsalā, jaunajā Torņkalnā, bet ne pilsētas centrā! Pietiek jau ar pilnīgi neprakstisko naudas kalnu – bibliotēku! Mūžam netīra, dēļ tās nojauca skaistu un sakistas arhitektu ēkas un tagad senajās blakus ēkās ir lielas problēmas ( apkārt senajai Mītavas stacijai) – visi pagrabi pludo, jo ir kaut kādam strautam, upīte,kas zem zemes, aizsists tecējums un attiecīgi viss uzkrājas un applūst senās, stirpās ēkas!

    • Kas tad tur rakstā sagrozīts? Bet par LNB balta patiesība – taisni ļaudis jau sen brēktin brēc, ka īstenībā tas ir NATO radars ar slepeno cietumu pagrabā. Un to speciāli uzbūvēja tajā Pārdaugavas vietā. Lai aizsegtu ieeju Šambalā!

  6. Vismagāk Latvija cieta no gudrāko, enerģiskāko, godīgo cilvēku iznīcināšanas. Pašus labākos noslepkavoja čekas pagrabos, citus nogalināja un sakropļoja deportācija un vergu darbs. Lūk (Zemenei par zināšanu) tie bija cilvēki, kas jaundibināto Latvijas valsti uzcēla burtiski uz drupām un no nekā. Tie, kas mēs esam šobrīd, pārsvarā pozicionējamies ne tikai kā gara nabagi, bet caur un cauri nespējnieki, kas prot tikai gaidīt no kāda mistiska, kas ir tur priekšā un mūs apzadzis. Lūk – vissmagākās okupācijas sekas, iznīcināts genofonds, palikuši kaut kādi apdalītie ar īpašām vajadzībām.

    • “Tie, kas mēs esam šobrīd, pārsvarā pozicionējamies ne tikai kā gara nabagi, bet caur un cauri nespējnieki, kas prot tikai gaidīt no kāda mistiska, kas ir tur priekšā un mūs apzadzis. Lūk – vissmagākās okupācijas sekas, iznīcināts genofonds, palikuši kaut kādi apdalītie ar īpašām vajadzībām”.
      Nežēlīgi, Vik, bet diezgan patiesi. Tas jau izpaužas kaut vai refleksā pāriet uz krievu valodu, tiklīdz kāds okupants, masveida rusifikācijas rezultātā iebraukušais vai viņu pēctecis izliekas, ka nesaprot latviski.
      Ir jau genofonds pa šo laiku papildinājies arī ar progresīvi domājošām personībām. Bet okupācijas laika sekas ir jūtamas visur. Gan RD darījumu kultūrā, gan attieksmē pret darbu u.c.

  7. Tas muzejs tiešām neiederās Rīgas centrā. Tam vieta varētu būt Uzvaras laukumā vai Torņkalnā blakus tam vagoniņam. Zaglēniem visu laiku gribas skatīties atpakaļ, cik tie bija drūmi un grūti laiki salīdzinot ar šodienu. Bet daudziem šodiena nav daudz labāka par vakardienu. 1/3 Latvijas tautas dzīvo dziļā nabadzībā, pie patreizejām dzīves izmaksām. Elektrības cenas, tas genocīds pret Latvijas ekonomiku un Latvijas tautu, ievedmuita katram elektroenerģijas patērētājam 30% apmērā. Par vienu Krievijas rubli Krievijā var nopirkt vairāk nekā par vienu eiro Latvijā.

    • Ko tu tur muldi salašņa. Krievijā par rubli nevar nopirkt NEKO! Tā vērtība nav pat 2 eiro centi.

    • Zemene,cik rublus Jus sanemat par savu dezinformativo murgojumu ?

    • 1EUR=72.5Rubļi

      Interesanti, ļoti interesanti. Ko tad tur Krievijā pa to vienu rubli var nopirkt. Jā šņabis tur ir lēts. Litru var pa aptuveni eur nopirkt. Tas gan tiesa.

    • Saprot kapec cilvek saleedzin situaciju shodien ar situaciju okupacijas laikos. Bet lai dabut pareizo perspektivu ir jasaprot ka problemas shodien naak ar liela mera no okupaciju. Ir teikts ka reesinat problemu nem tik pat daudz laik kaa taa problem eksistej. Tad nu 50 gadi. Es ceru ka taa nebus. Bet ir jau 27 gadi pagajushi. Un tas nenozime ka japaliek uz zemu limenu un tad pekshni pec 50 gadiem viss ir lab. Var jau stipri uzlaboties pirms tam. Un ja nerikojamies pareiz, var ari nemt ilgak. Latvieshi ir stirpri ar labu raksturu. Ko tie krievi mums izdarij par tiem 50 gadiem — un vel shodien ari ka neiet atpakal uz savam majam bet izpras buteegas parmainas Latvijaa lai vinus akkomodet — ir gandriz neiedomajam, nezeliga shausma. Mums ir japarnak to milzigu pardarishanu — soli pa soli. Ja saak domat ka padomju laiki bij kautkadaa veidaa labak, tad nevar tikt uz priekshu. Jaiet uz priekshu bet nevar aizmirst pagatnu.

Draugiem Facebook Twitter Google+