Olafs Zvejnieks: Mūsu problēmas ar autoceļiem nav unikālas. Kādi ir risinājumi? 3
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits ar jaunam politiķim raksturīgo drosmi un varbūt arī neapdomību pagājušajā nedēļā publiski paziņoja to, kas speciālistiem skaidrs jau labu brīdi, bet plašai publikai vēl noslēpums.
Proti, viņš paziņoja, ka valstij jāatsakās no atbildības par reģionālas nozīmes ceļiem, atstājot atbildību tikai par ceļiem ar augstu satiksmes intensitāti.
Ministrs kā piemēru minēja Somiju, kur valsts pārziņā ir tikai 17% ceļu, nevis 28% kā Latvijā. Un arī tas vēl esot daudz, jo daudzās valstīs tikai 5% ceļu ir valsts pārziņā.
Ceļus piedāvās pārņemt pašvaldībām. Ko pašvaldības domā par šo ideju, varētu raksturot fakts, ka pagājušajā gadā pašvaldībām piedāvāts pārņemt 4000 km dažādu ceļu, no kuriem reāli pārņemti tikai 14 km. Komentāri lieki.
Daži fakti par ceļu nozari Latvijā, ņemti no Latvijas Ceļu būvētāja mājas lapas un 2019. gada budžeta datiem. Aptuvenā summa, ko ceļu lietotāji 2018. gadā samaksāja transporta un degvielas akcīzes nodokļos bija 550,9 miljoni eiro.
Tikai 23% no šīs summas aizgāja ceļu būvei un uzturēšanai. Kopējais neveikto ceļu un tiltu remontdarbu deficīts uz valsts un pašvaldības ceļiem sasniedz 9,7 miljardus eiro.
Zaudējumi, ko tautsaimniecībai rada nesaremontētie ceļi, gadā ir aptuveni 880 miljoni eiro.
Šogad Satiksmes ministrijas budžetā valsts ceļiem atvēlētais finansējums ir 312,3 miljoni eiro, kas ir par 8,2% mazāks nekā 2018. gadā.
No kopējā finansējuma 235,8 miljoni eiro ir no valsts budžeta, bet 76,5 miljoni eiro ir ES fondu finansējums.
Iepazīstoties ar šiem skaitļiem, kļūst skaidrs, ka nepaveikto darbu bedre, kas jau 2018. gadā bija lielāka par visu valsts budžetu, ar katru gadu aug augumā un reāli aizpildīta netiks nekad.
Ceļu nodošana pašvaldībām, lai gan varbūt ir loģisks un pamatots solis, problēmu neatrisinās, jo pašvaldības nespēj uzturēt jau pašlaik to pārziņā esošos ceļus, kur nu vēl uzņemties atbildību par jauniem.
Taču, par laimi, mūsu problēmas nav unikālas un ir kur nošpikot, proti, Eiropā. Un receptes būtībā ir divas – vai nu valsts un privātās partnerības projekti, vai arī pilnībā privāti ceļi.
No lietotāja viedokļa abi varianti izskatās vienādi – tie ir maksas ceļi. Tātad satiksmes ministra teiktais pilnībā atbilst Eiropas tendencēm?
Mjā, ne gluži. Āķis ir tāds, ka Eiropā maksas ceļi ir lielās šosejas, kur ir liela satiksme un attiecīgi reāla iespēja 10 gados atmaksāt tos desmitus miljonu, kas jāiegulda kvalitatīva ceļa būvē.
Latvijas gadījumā tiek runāts par reģionālo ceļu nodošanu pašvaldībām un iespējamu privatizāciju. Pats neesmu sēdējis ceļmalā un skaitījis mašīnas, tomēr nedomāju, ka kaut uz viena reģionālā ceļa ir tāda mašīnu plūsma, kas spēs atmaksāt vajadzīgās investīcijas.
Ja ietu Eiropas ceļu, tad drīzāk jāprivatizē būtu lielās šosejas un valstij un pašvaldībām jāuzņemas atbildība par reģionālajiem ceļiem.
Kamēr ministrija un ceļu būvētāji lauza galvu, kā atrisināt hronisko ceļu nozares finansējuma problēmu, CSDD varētu ietaupīt naudu par ceļa zīmēm “Apdzīvota vieta”.
Pēc tām nav nekādas vajadzības, jo, braucot pa šoseju, ar aizmiegtām acīm var pateikt, kur sākusies apdzīvotā vieta. Jo krata tā, ka plombes no zobiem krīt ārā.
