Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. aprīlis, 2012
Drukāt

Olanda Eiropa


olands_afp_9

Dažas minūtes pēc deviņiem, kad Franciju jau apskrējušas ziņas par sociālista Fransuā Olanda uzvaru pirmajā prezidenta vēlēšanu kārtā, valsts telekanāli pieslēdzas Tullei, no kurienes iepriecinātais Olands uzrunā sabiedrību.

 

Emociju piesātinātajā runā, kas pilna ar sociāla rakstura solījumiem, potenciālais Francijas prezidenta amata kandidāts neizmirst tematu, ar kuru viņa vārdu saista vismazāk, – Eiropu. “Mans uzdevums, un es zinu, ka uz mani skatās arī ārpus Francijas robežām, būs nostādīt Eiropu atpakaļ uz izaugsmes un darba spēka takas,” tā politiķis.

 

Četri jauni priekšlikumi

Eiropai un starptautiskajiem jautājumiem F. Olands veltījis būtisku savas priekšvēlēšanu programmas daļu, taču nebūt ne viss tajā, kas tīkams vēlētājiem, sajūsmina citu valstu līderus un Briseli.

F. Olands iestājas par fiskālās disciplīnas līguma pārskatīšanu, kuru vēl marta sākumā vairākums ES dalībvalstu vadītāju, Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī ieskaitot, ir parakstījuši un tagad virza ratifikācijai parlamentā. Līgums, kuru apvijušas dažnedažādas kaislības, piemēram, Lielbritānijas un Čehijas nepievienošanās, Īrijas negaidītais paziņojums par referendumu, ir kas tāds, ko citas dalībvalstis nebūt nevēlēsies atvērt pārskatīšanai, ņemot vērā, ka tā būtība ir raidīt signālu pasaulei, ka Briselei ir stingrs plāns, kā cīnīties pret nogurdinošo krīzi.

Taču F. Olands nācis klajā ar paziņojumu, ka ievēlēšanas gadījumā citu dalībvalstu vadītājiem nosūtīs četrus priekšlikumus, kā fiskālo līgumu reformēt.

Pagaidām bez entuziasma uztverta arī F. Olanda ideja par eiroobligāciju ieviešanu krīzes risināšanai, kas nozīmētu garantēt problēmās nonākušo valstu parādus.

 

F. Olands vēstījis, ka obligācijas būtu jāveido nevis parādu summēšanai, bet industriālās infrastruktūras projektu finansēšanai un lielāku finansēšanas iespēju pavēršanai no Eiropas Investīciju bankas. Sociālistu līderis ir arī gatavs aicināt ieviest nodokli finanšu transakcijām un mobilizēt neizmantoto Eiropas struktūrfondu naudu.

 

Ne mazāk sarežģīti īstenojams varētu izrādīties F. Olanda solījums līdz gada beigām izvest karaspēku no Afganistānas, kas ir agrāk, nekā bija paredzējis N. Sarkozī. Vēl šonedēļ NATO mītnē Briselē, kur tikās alianses militāro spēku vadītāji, Francijai bija pievērsta uzmanība. Kā žurnālistiem atzina britu ģenerālleitnants Eidrians Bredšovs, sabiedrotie gaidot uz Francijas vēlēšanu iznākumu, kad arī noskaidrosies Parīzes turpmākie nolūki.

 

Latvijai 
mazāk labvēlīgs

“Šobrīd vēl ir ļoti grūti pateikt, kāds F. Olands būtu kā Francijas prezidents, jo viena lieta ir kampaņā paustais populisms, otra – reālais darbs,” secina Eiropas Parlamenta (EP) deputāte, bijusī vēstniece Francijā Sandra Kalniete (“Vienotība”). Viņa norāda, ka iepretī paredzamajam un zināmajam N. Sarkozī mazāk labvēlīga Latvijai var izrādīties F. Olanda politika, sociālistu līderis jau priekšvēlēšanu kampaņā vēstījis – kādēļ gan mums Eiropā jāmaksā par citiem.

 

F. Olanda mīnuss, pēc S. Kalnietes domām, ir arī tas, ka viņam nav augstākā ranga valsts pārvaldes pieredzes, jo līdz šim viņš darbojies partijas aparāta robežās, kas var nozīmēt – vairāk vārdu, mazāk darbu.

 

“Domāju, ka F. Olands sekos saviem solījumiem, jo viņam nav izvēles,” līdzīgi kā vairāki starptautiskie eksperti norāda bijušais vēstnieks Francijā, speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe. Viņš uzskata, ka F. Olanda ideja veicināt ekonomisko pieaugumu nav peļama un iet roku rokā ar Eiropas Centrālās bankas prezidenta Mario Dragi paziņojumu par kopīga ES ekonomikas pieauguma pakta izveidošanu, jo ar budžetu konsolidāciju vien nepietiek. Taču, saliekot kopā visus daudzos solījumus, Francijai tie var dārgi maksāt. “Eiropai no tā, ka Francija ieies dziļākos parādos, nebūs nekādu labumu,” norāda R. Lappuķe.

Lai gan taupība un budžeta sabalansēšana ir viens no populārākajiem jājamzirgiem, F. Olands savā priekšvēlēšanu programmā atšķirībā no N. Sarkozī aicina veidot sociāli atbildīgu politiku un nepārspīlēt ar drastiskiem taupības pasākumiem. Pretēji savam sāncensim viņš redz iespēju atrast jaunas darba vietas, samazināt pensionēšanās vecumu, bet nodokļus paaugstināt tikai bagātajiem frančiem.

 

Ārpus ietekmīgākās grupas

Raižpilnām sejām Briselē pašmāju notikumus uztver gan labējie, gan kreisie Eiropas Parlamentā ievēlētie deputāti no Francijas. F. Olanda iesēšanās Francijas prezidenta krēslā nomainītu arī valsts varas sviras visas Eiropas politikā.

Labējais N. Sarkozī līdz šim piederējis ietekmīgajai Eiropas Tautas partijai, kurai ir lielākā politiskā grupa Eiropas Parlamentā. Sociālistiem te ir otrā vieta. Tikmēr arī kreisi noskaņotie franču sociālisti parlamentā nerāda saulainu vaigu, tā ka otrās prezidenta vēlēšanu kārtas rezultāts vēl nav zināms un F. Olanda panākumi nav garantēti.

 

Eiropas dzinēja Merkozī gals?

Kā F. Olands sadzīvos ar otru Eiropas smagsvaru, Vācijas kancleri Angelu Merkeli? Arī šis ir jautājums, ko šajās dienās mēģina uzminēt mediji un politikas interesenti. Līdz šim F. Olanda retorika pret ikvienu Eiropas līderi ir bijusi draudzīga un saudzīga. “Gerhardam Šrēderam un Žakam Širakam arī savulaik nebija nedz labas, nedz sliktas attiecības,” atceras S. Kalniete, “vēsturiskās tradīcijas ir spēcīgākas par personiskajām attiecībām, un tās veido ne tikai prezidenti paši, bet arī viss ierēdniecības korpuss. Taču A. Merkelei nešaubīgi ir vieglāk sarunāties ar N. Sarkozī, jo viņi abi pārstāv labēju politiku.”

 

Jāteic, ka vēl marta nogalē Vācijas kanclere atteicās tikties ar prezidenta vietas kandidātu F. Olandu, taču vēlāk tomēr izvēlējās sazināties ar sociālistu partijas pārstāvjiem. Šo faktu plaši aprakstīja Eiropas mediji, norādot, ka par spīti N. Sarkozī arvien sarūkošajām izredzēm A. Merkele ļoti vēlas sava sabiedrotā uzvaru.

 

Neskatoties uz dažādām domstarpībām, kas palaikam uzvirmojušas abu politiķu starpā, A. Merkele un N. Sarkozī stāvējuši plecu pie pleca, īpaši eirokrīzes laikā un pēdējos mēnešos, kad tika izstrādāts fiskālās disciplīnas līgums. Medijos pat paklīda runas, ka A. Merkele ar citiem labējiem līderiem pārrunājusi sazvērestību boikotēt jebkādas tikšanās ar F. Olandu priekšvēlēšanu procesa laikā. Taču, kā norāda politikas vērotāji, augstākā ranga politiķi Berlīnē ļoti labi zina, ka savstarpēji naidoties politiskās piederības dēļ nav izdevīgi nedz vienai, nedz otrai pusei, tādēļ kompromiss tik un tā tiks rasts. Jau tagad Francijas sociālistu biroja pārstāvji apliecinājuši, ka uztur kontaktus ar A. Merkeles cilvēkiem.

Atšķirībā no Vācijas silti prezidenta kandidātu savās mājās uzņēmuši Polijas un Itālijas prezidenti, kas Francijas Nacionālās asamblejas sociālistu līderim Žanam Markam Airo licis secināt, ka cilvēki Berlīnē ir pārāk piesardzīgi un īpaši A. Merkelei ir tuvu stāvošas personas, kas cenšas ieturēt stingru līniju. “Taču arī Berlīne nevar cerēt uz vieglu ceļu, ja F. Olands kļūs par prezidentu. Mēs galdā liksim veselu sarakstu ar vēlmēm un prasībām,” tā Ž. M. Airo.

Tikmēr citi eksperti norāda, ka F. Olanda trumpis šajā ziņā ir viņa mierīgais un labdabīgais raksturs. Pat tad, ja A. Merkele sākotnēji būs izturējusies vēsi, viņš spēs šo tiltu nostiprināt. “F. Olands ir diezgan labdabīgs un apveltīts ar izcilu humora izjūtu. Domāju, ja viņš tiks ievēlēts par prezidentu, tad spēs baudīt šo situāciju un īpaši neuztraukties par to, ka A. Merkele būtu izturējusies atturīgāk. Ar uzvaru tavā pusē tu vari uzvesties suverēni. Galu galā atkalievēlēšana būs A. Merkeles problēma, un viņš varēs uz to raudzīties mierīgi,” tā R. Lappuķe, kurš savulaik ar F. Olandu ticies personiski.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+