Kultūra
Teātris un kino

Oļega “putna brīvība”. Sanita Grīna vērtē filmu “Oļegs”1


Kadrs no Jura Kursieša filmas “Oļegs”.
Kadrs no Jura Kursieša filmas “Oļegs”.
Publicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Jaunajā filmā “Oļegs” režisors Juris Kursietis demonstrē ne tikai līdzjūtību pret “dzīves pabērniem”, bet arī izpratni, kādēļ dažiem no mums tik viegli nonākt un tik grūti izkļūt no vardarbīgiem apstākļiem.

No 4. oktobra Latvijas kinoteātros beidzot esam sagaidījuši jau maijā Kannu kinofestivālā pirmizrādīto un vairākos citos starptautiskos festivālos apbalvoto režisora Jura Kursieša spēlfilmu “Oļegs” (producentes Aija Bērziņa, Alise Ģelze, studija “Tasse Film”, kopražojums ar Lietuvu, Beļģiju un Franciju). Tikko paziņotas arī nacionālā kino balvas “Lielais Kristaps” nominācijas – “Oļegs” izvirzīta astoņās kategorijās, tostarp par labāko režiju, scenāriju un operatora darbu, galvenā aktiera tēlojumu un arī kā gada labākā pilnmetrāžas spēlfilma.

Ja “Lielais Kristaps” tiktu piešķirts par filmas mārketingu, tad “Oļegs” noteikti varētu pretendēt uz balvu arī šajā kategorijā;

neraugoties uz smago tēmu, filmas producentes un reklāmas aģentūra “Pagan Ogilvy” tās reklamēšanai piegājuši ar izdomu un asprātību – gan izveidojot dzīvo pieminekli mūsdienu verdzībai – pārtikas plēvē ietītu cilvēku reklāmas stendā, gan izplatot reklāmas lapiņas, kas noformētas kā viltus “perspektīva” darba sludinājumi.

Atrast īpašu paņēmienu, kā pievērst skatītāju uzmanību savai filmai, kļūst arvien būtiskāk –

jākonkurē ne tikai ar Holivudas blokbasteriem, bet nu jau arī vietējiem kolēģiem. “Oļega” gadījumā filmas reklāmas kampaņa kļuvusi arī par sociālu kampaņu, jo vēsta par biedējošu parādību, kam pakļauta sociāli mazaizsargātā sabiedrības daļa. Tādēļ kopā ar filmas seansiem daudzviet paredzētas arī diskusijas par cilvēktirdzniecības riskiem un to novēršanu.

Modris un Oļegs

Starp Jura Kursieša pirmo pilnmetrāžas filmu “Modris” (2014) un “Oļegu” var saskatīt gan stilistiskas, gan saturiskas līdzības; režisors turpina iedziļināties sarežģītās un aktuālās tēmās, kas liecina par savā kādreizējā darba jomā žurnālistikā uztrenētu vērīgu skatienu pasaulē un demonstrē ne tikai līdzjūtību pret “dzīves pabērniem”, bet ko daudz būtiskāku un nepieciešamāku – izpratni, kādēļ dažiem no mums ir tik viegli nonākt un tik grūti izkļūt no vardarbīgiem apstākļiem.

Un tas nav tādēļ, ka Oļegs būtu lohs, kam pietrūkst vīrišķības, kā filmas varoni savā recenzijas izstrādājumā interneta žurnālā “Kinoraksti” raksturo rakstnieks Vilis Lācītis. Problēmas saknes ir daudz dziļākas, tās iestiepjas gan neveselīgās attiecībās starp sabiedrības grupām un indivīdiem tajā, gan nepietiekamās sociālā un psiholoģiskā atbalsta sistēmās, kas nesasniedz tos, kurus tām vajadzētu atbalstīt, gan arī vispārējā neizpratnē par diskrimināciju un nabadzības efektiem uz cilvēka psihi.

Lakoniski un izteiksmīgi

Oļegs (Valentīns Novopoļskis, Lietuva) ir Latvijas nepilsonis, kurš filmas sākumā dodas uz Beļģiju, kur ticis pie darba gaļas kombinātā. Mēs sastopam viņu jau lidmašīnā un turpmākajā filmas gaitā par viņa pagātni neko daudz neuzzinām – vien to, ka Latvijā viņam palikusi vecmāmiņa, vienīgais vai tuvākais ģimenes loceklis, ar kuru runājot pa telefonu, Oļega nogurušajā, apjukušajā sejā parādās zēnisks maigums.

Taču, lai justu līdzi filmas varonim, mums ne vienmēr jāzina par viņu daudz –

pietiek, ja zināmi daži, bet precīzi un izteiksmīgi fakti, kas raksturo viņa vietu pasaulē.

Kursietim, kurš scenāriju filmai rakstījis kopā ar sievu Līgu Celmu-Kursieti un Kasparu Odiņu, ir teicami izdevies tādus atrast. Pat to, kas ir eiropiešiem tik neizprotamais koncepts “nepilsoņa pase”, nav nepieciešams gari skaidrot – pietiek ar lakonisko “es nevaru strādāt visus darbus” – frāze, kas pauž faktu ar izšķirošu nozīmi varoņa psiholoģiskajā portretā un filmas sižetā.

Oļega pasaule, tāpat kā Modrim Kursieša pirmajā filmā, ir auksta un krēslaina, pelēcīgu pasteļtoņu gradācijās;

tajā ir maz gaišu un saulainu mirkļu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Abu filmu operators ir polis Bogumils Godfrejovs. Viņa kamera cieši seko Oļegam, radot klaustrofobiskas šaurības sajūtu, kas īpaši kontrastē ar balto sniegoto plašumu, kurā Oļegu redzam filmas sākumā. Taču sniegs sedz trauslu ledu. Godfrejova darbs atsauc atmiņā arī oskaroto ungāru filmu “Saula dēls” (“Son of Saul”, 2015), kuras galveno varoni, Aušvices ieslodzīto, kamera rādīja pastāvīgā tuvplānā, demonstrējot instinktīvo un izmisīgo psihes mēģinājumu norobežoties no apkārtējām šausmām.

Brīvība un bezpalīdzība

Kad Oļegs zaudē darbu fabrikā, viņš nonāk poļu noziedznieka Andžeja (Dāvids Ogrodņiks, Polija) aizgādībā, kurš kā plēsīgs zvērs gluži vai saož vājumu. Katrs mēģinājums pamest Andžeju dzen Oļegu arvien dziļāk viņa slazdā.

Andžeja neprognozējamā uzvedība, kurā labestība mijas ar agresiju, ir tipiska atkarīgu attiecību pazīme un viens no pamatiemesliem tam, kādēļ vardarbības upuri tik bieži nespēj varmāku pamest.

Tieši tādēļ pat tad, kad Oļega rokās nonāk ierocis, viņš nespēj to pavērst pret Andžeju.

Fantastiska ir epizode policijā, kur Oļegs nokļūst pēc veikala apzagšanas,

bet tiek atbrīvots ar brīdinājumu, atklājot, cik valsts struktūras var būt nespējīgas atpazīt vardarbību un rīkoties. Tā ir “putna brīvība”: tu vari būt brīvs, bet paliec neaizsargāts.

Mazāk pārliecinošas ir Oļega attiecības ar filmas sievietēm. Ainas, kur Oļegs iemaldās latviešu inteliģences ballītē ar bagātīgi klātiem galdiem un, visu ignorēts, mulsi stāv noplukušā džemperī, ir gana izteiksmīgas; sekojošais vienas nakts sakars ar Gunas Zariņas atveidoto teātra grūpiju šķiet pārspīlēts.

Saistītie raksti

Arī pēkšņajai intimitātei un draudzībai ar Andžeja draudzeni Malgožatu nav redzama pamatojuma – domājams, viņi viens otrā atpazīst upuri, taču viņu tuvināšanās procesu būtu gribējies redzēt ekrānā. Tomēr tieši Malgožatas liktenis filmas beigās skarbi atgādina – lai izrautos no vardarbības cikla, nepietiek ar vēlmi vien, ir nepieciešams apkārtējo atbalsts, un visiem tas neizdodas.

Filmas fināls – Oļega kristības – ir interpretējams dažādi. No vienas puses, Oļegs ir atgriezies no elles un top pestīts; taču, no otras – vai tas ir patiess glābiņš vai tomēr izvairīšanās no savas dzīves pārvērtēšanas, patveroties citas tēva figūras – Debesu tēva – aizgādnībā? Šāds ietvars ļauj ne tikai varonim par notikušo, bet arī skatītājiem par tikko redzēto domāt kā par likteņa triecienu, nevis sociālās nevienlīdzības un sistēmisku problēmu sekām, kas ir risināmas – un būtu jārisina.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Durbē norisināsies “Atvērtība ir vērtība” radošā darbnīca “D/z/eja”
18 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Rādīs Anšlava Eglīša lugu “Pēc kaut kā cēla, nezināma”
18 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
“Viens no unikālākajiem Latvijas mākslas veikumiem.” Paziņoti Purvīša balvas nominanti šā gada trešajā ceturksnī
20 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IE
Ināra Egle
Latvijā
Piekāpjas Liepājai, Daugavpilij un Rēzeknei
29 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Latvijā ierodas Ukrainas prezidents Zelenskis ar kundzi
19 minūtes
LE
LETA
Dabā
Siltais gaiss ieplūst Latvijā: prognoze trešdienai
18 minūtes
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Latvietis grib pats būs kungs, pats saimnieks
17 minūtes
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Turcija atbildīga par kurdu slepkavošanu
25 minūtes