Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. augusts, 2012
Drukāt

Olimpiskais gars piekāpies biznesa un politiskajam garam

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Pirms Londonas olimpiskajām spēlēm bijis krietni mazāk īsti asu politisku diskusiju un skandālu nekā pirms Pekinas. Lai gan politika, protams, ir visur klātesoša.

 

 

Varbūt ekonomiskās krīzes iespaidā piekasīgie Rietumeiropas domātāji un prese norāda, ka tas, ko mēdz dēvēt par olimpisko garu, šoreiz vēl vairāk nekā jebkad agrāk ir piekāpies biznesa garam. Šķietami sīks, taču simbolisks piemērs: nevalstisko organizāciju pārstāvji atklājuši, ka spēlēm gatavotie suvenīri – talismani Venloks un Mandevils, kā arī citi veidojumi – esot ražoti Ķīnā, pēc rietumnieku mērauklām diezgan necivilizētos un strādnieku veselību graujošos apstākļos. Katrā ziņā ne tādos, kas atbilstu Londonas olimpiādes organizācijas komitejas ētikas kodeksam. Arī Starptautiskā olimpiskā komiteja jau sen darbojas atbilstoši multinacionāla lieluzņēmuma principiem un pavisam noteikti – atbilstoši tās dāsnāko sponsoru interesēm. Apmēram desmit lielie zīmoli, kā “Coca-Cola”, “Visa” un citi, pēdējos pāris gados nodrošināja pusi no SOK ieņēmumiem, un vairāk nekā piecdesmit firmas ir iemaksājušas vidēji simts miljonus dolāru, lai iegūtu tiesības izmantot Londonas olimpiādes logo savu preču komercializācijai.

 

Tiesa, ir pieauguši arī Londonas olimpisko spēļu rīkotāju izdevumi. Tās sākotnēji paredzēto 4,3 miljardu eiro vietā varētu izmaksāt 12 miljardus. Nākotne rādīs, cik pamatots ir britu premjera Deivida Kamerona pareģojums, ka Apvienotās Karalistes ekonomika galu galā būs ieguvēja un spēles tomēr dos 13 miljardu eiro pienesumu tuvākajos četros gados.

 

Pēc speciālistu domām, tam ir savs pamats, ņemot vērā britu diezgan izsvērto pieeju jau esošo resursu izmantošanā un arī jaunradīto objektu izmantošanas plānus. Par vienu no, kā tagad saka, veiksmes stāstiem šajā ziņā tiek uzskatītas Losandželosas spēles (1984), savukārt Monreālai (1976) bijuši vajadzīgi 30 gadi, lai par visu norēķinātos, bet grūti pateikt, kā to izdarīs Atēnas (2004). Attiecībā uz iepriekšējo olimpiādi Pekinā (2008) jāpiemēro nedaudz citi kritēriji. Pat saskaņā ar oficiālajiem datiem ĶTR valdība spēlēs ieguldīja trīs vai četras reizes vairāk naudas nekā briti, taču toreiz galvenie bija Pekinas varas lielās politikas apsvērumi.

SOK šajā politikā gribot negribot ir tikusi ierauta. Arī apšaubāmā veidā “pārinterpretējot” Olimpiskās hartas pantu par reliģisko un politisko nostādņu izplatīšanas nepieļaujamību spēlēs. Un ļaujot atsevišķu valstu sportistēm startēt islāma dogmām pielāgotos tērpos. Tādējādi iespēju piedalīties spēlēs pirmo reizi iegūs, piemēram, pāris Saūda Arābijas pārstāvju, bet tas ne par matu nemaina stāvokli minētajā valstī, kur sievietes var nodarboties ar sportu varbūt tikai viena privāta kluba sienās.

Ļoti jāšaubās, vai SOK dibinātājs Pjērs de Kubertēns, ja viņam būtu iespēja, rastu kādu īpašu attaisnojumu olimpiskās kustības slēptajai politizācijai un nu jau pilnīgi atklātajai komercializācijai. Kas sevišķi uzņēma ātrumu, kad šajā kustībā pamazām izzuda robežas starp amatieru un profesionālo sportu. Dīvainā kārtā par to vairāk jāpateicas nevis Rietumiem, bet t. s. sociālisma nometnei un PSRS ar tās neremdināmo vēlmi panākt un apdzīt amerikāņu imperiālistus. Līdz ar aukstā kara beigām minētās tendences neizzuda, tās turpina pastāvēt dažādu jauku lozungu aizsegā. Lielvalstis “neoficiāli”, taču visai labprāt nodotas vecā Austrumu bloka “panākt un apsteigt” loģikai, kas būtībā ir sava veida pašapmāns (rēķinot medaļu ieguvējus uz valsts iedzīvotāju skaitu, piemēram, Somija visās ziemas olimpiādēs bijusi tālu priekšā visām lielvarām). Bet tas ir arī klajā pretrunā ar olimpiskās tradīcijas atjaunotāju izvirzītajiem principiem.

Tiesa, atgriezties vairāk nekā gadsimtu atpakaļ nav iespējams. Nav arī vajadzīgs. Taču atgriešanās pie veselā saprāta būtu pat vēlama.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+