Latvijas pludmales volejbolisti Aleksandrs Samoilovs un Ruslans Sorokins olimpisko turnīru sāka ar 2:1 (12:21, 21:15, 15:12) uzvaru pār poļiem Mariušu Prudelu un Gžegožu Fijaleku.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Notriektā tautumeita 7

SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām 137

Lasīt citas ziņas

Ruslans Sorokins: “Sajūtas pēc olimpiskās debijas ir lieliskas, esmu pat mazliet apreibis. Ir ļoti labi. Pirmajā setā bija par daudz emociju – lielais stadions, olimpiskā debija. Tas traucēja, bija mazliet jānomierinās un izdevās. Tas bija rakstura jautājums, jo meistarības mums netrūkst. Pēdējās divās savstarpējās spēlēs viņiem bijām zaudējuši, taču tas bija sen. Galvenais bija nospēlēt savā līmenī – ja to izdarām, varam cīnīties ar jebkuru pretinieku. Par oponentiem nedomājam pirms spēles, mača laikā iztaustām, kas ir kas. Atklāšanas ceremoniju abi skatījāmies tribīnēs. Pēdējā brīdī nolēmām, ka es neiešu – noziedoju un ir rezultāts. Arī tribīnēs dabūjām pozitīvas emocijas. Pusdivpadsmitos jau bijām gultā.”

Aleksandrs Samoilovs: “Mums ir liela pieredze, ar Ruslanu pēc nospēlēto turnīru daudzuma esam piektais pāris – 53 Pasaules kausi kopā, tā kā viens otram jūtam ļoti labi. Esam gājuši cauri zaudējumiem, neveiksme vienā setā nenozīmē zaudētu karu. Zinājām, ka otrajā setā viss būs citādāk. Tribīnes treniņos likās tālu no laukuma, bet, sākot spēlēt, viss bija ok. Atmosfēra perfekta, laukums ļoti labi uztaisīts. Fijaleks pēc traumas bija pilnīgi atjaunojies, pēdējos piecus turnīrus nospēlēja. Grupā trīs pāri ir ļoti līdzīgi un katrs var apspēlēt katru, tā kā šī uzvara ir ļoti svarīga. No stadiona atklāšanas ceremonijā izgājām 22.45, domājām, ka ātri tiksim ciematā, bet netikām pāri kanālam – armijnieki nevienu nelaida, jo pa kanālu Bekhems brauca ar lāpu. Tas man atgādināja Holivudas filmas par kaut kādiem vīrusiem, kad cilvēki grib tikt prom, bet viņus nelaiž (smejas).”