Olitas Gulbes-Ģērmanes jūtīgais pieskāriens gleznās 0
Līdz 15. septembrim galerijā “Pegazs” skatāma mākslinieces Olitas Gulbes-Ģērmanes izstāde “Radīts Latvijā”. Mākslinieces gleznās redzamas ainavas un dažādi dabas motīvi. O. Gulbe-Ģērmane ir latviešu tonālās glezniecības tradīciju turpinātāja, reālistiskās mākslas piekritēja, taču viņai nav būtiski krāšņi dabas skati.
Māksliniece dzīvo skaistajā Bigauņciemā. Šis tiešās dabas tuvuma iespaids jūtams viņas gleznās. “Es neredzu tīras krāsas, bet toņus. Kāds varbūt redz sarkanu un zilu, bet šīm krāsām taču ir tik daudz noskaņu,” saka māksliniece. Māksliniece neslēpj, ka viņas gleznošanu un krāsu izjūtu ir iespaidojuši arī viņas skolotāji. “Man bija labs skolotājs – Bruno Celmiņš. Es pie viņa mācījos trīs gadus. Kad vasarā vēlējos gleznot zilas debesis, viņš man vaicāja: vai redzi, cik tajā zilumā ir daudz dzelteno toņu? Viņš nekad neļāva lietot arī tīru melnu krāsu, bet sajaukt to no zilās un brūnās. Tas mani ļoti iespaidojis. Arī balts nekad nav pavisam balts,” nosaka māksliniece. Tāpat gleznojot māksliniece vienmēr paturējusi prātā Mākslas akadēmijas profesora Eduarda Grūbes ceļavārdus: “Vajag gleznot to, ko tu redzi un jūti, nevis to, ko tu zini.”
Mākslas zinātnieks Māris Brancis par mākslinieci teicis, ka viņas spēks ir viņas darbu trauslumā, vienkāršībā un mirklīgumā. Māksliniece var iemūžināt krāsās uz audekla jebko. Pats vienkāršākais nostūris, kur cits cilvēks neko sevišķu neierauga, viņai var kļūt par glezniecisku atklājumu. Motīvus saviem darbiem viņa atrod visur – pat saskaldītas malkas kaudzē, putna ligzdā, meldru pudurī ezera krastā. “Kad ieraugu kādu dabas motīvu, kas mani uzrunā un es sajūtu impulsu gleznošanai, es to uztveru kā dāvanu,” atklāj māksliniece.
“Gleznot Olitai Gulbei ir tāpat vitāli nepieciešams kā elpot vai ūdeni malkot, jo viņa neko neizdomā, tikai skatās pasaulē ar mīlētājas acīm. Tas tomēr nav fotogrāfisks dabas attēlojums, bet gan jūtīgs tvērums krāsās, kurā atklājas uzkrītošākās tonālās nianses, ko ikdienas cilvēks pat nepamana,” tā mākslinieces radošo darbu raksturo mākslas zinātnieks M. Brancis un piebilst, ka tā var gleznot tikai ārkārtīgi jūtīgs cilvēks, kurš visu tver ar nervu galiem un noskārš pašas nemanāmākās kustības kā cilvēkā, tā dabā. “Tādēļ viņas ainavās un klusajās dabās (portretus viņa glezno retāk) izgaismojas te viegla migliņa, kas tikko jaušami parādās uz ūdens vai pļavā vasaras pievakarēs vai īsi pēc lietus, te satumsusi diena, kas slāpē košās krāsas, te vēja skrējiens pāri magoņu laukam saulainā laikā vai saules atspulgs ūdens virmojumā, kas var pazust pie vissmalkākās ūdens nodrebēšanas.”
Bet mākslinieces dzīvesbiedrs, gleznotājs Andrejs Ģērmanis viņas daiļradi raksturo kā mierīgu skatu uz pasauli, kas ir dabas vērojumu apdvests. “Modernās civilizācijas atribūtika viņas darbos gandrīz neienāk, taču viņa nav konservatīva, jo vienmēr nes sevī mūsdienu cilvēka garīgos meklējumus, kas vienlīdz ir gan seni, gan pārsteidzoši jauni,” teic gleznotājs A. Ģērmanis.
