Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. februāris, 2013
Drukāt

Omulīgi pašiem un mājdzīvniekiem 


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kad Ozolniekos veiksmīgi atrodam Pūpolu ielu un gaišo namu, kurā mīt Evita un Jānis Poči ar meitām Paulu (12) un Lauru (7), mūs piesardzīgus dara plāksnīte uz mājas vārtiņiem ar uzrakstu “Suns!”. Nav gan teikts, ka nikns, tomēr izsaukuma zīme liek domāt, ka jārēķinās ar nopietnu mājas sargu.


 

Taču mums pretim izskrien draudzīgais bīglu šķirnes suns. Nevar būt, ka brīdinošais uzraksts veltīts viņam. Saimniece Evita mūs iedrošina, ka no Fifas patiesi nav ko baidīties.

– Mums te ir vesels zoodārzs. Mana mamma dzīvo tepat blakus, un pa abām mājām kopā mums ir trīs suņi un divi kaķi. Īstais mājas sargs mitinās iežogojumā. Vēl mums ir papagaiļu pārītis un piemājas dīķī zivis, kuras audzējam savam priekam, nevis cepšanai. Draugi jau smej, ka, neraugoties uz mūsu zoodārzu, mājoklis tomēr no dzīvniekiem nav cietis, lai gan Fifai bērnībā ļoti kārojās kaut ko grauzt. Viņa pie mums ieradās no Polijas, – paskaidro Evita.

Viņai pašai arī visi radi pa mātes līniju nākuši no Polijas. Evita strādā starptautiskā uzņēmumā par poļu valodas tulku un nodarbojas arī ar grāmatvedības lietām. Bet Jānis smagās tehnikas tirdzniecības uzņēmumā ir servisa vadītājs.

Māja, kurā viņi dzīvo, tapa gatava pirms pieciem gadiem. To cēla no pamatiem, un pusotra gada laikā nams tika uzsliets.

– Jau tolaik, kad sava māja mums vēl bija tikai sapnis, internetā ieraudzījām pieņemamu projektu. Gluži viss mūs tajā neapmierināja, tāpēc aicinājām palīgā ģimenes draugu, arhitektu Lauri, lai viņš šo projektu pieskaņotu mūsu vēlmēm, – stāsta Evita.

Divstāvu namā dzīvojamā platība aizņem 300 kvadrātmetrus. Jānis tagad prāto, ka vajadzēja atvēlēt lielāku platību garāžai un saimnieciskajām telpām.
NamsSaimn-ak

– Māju sākām celt treknajos gados, kad celtnieku bija daudz, bet viņu vidū arī tādi, kas īsti labi neprata šo amatu. Lai uzliktu kārtīgu jumtu, nomainījām trīs brigādes. Labi, ka tolaik sievas audžutēvam bija sava celtniecības firma, kas sniedza kvalitatīvus pakalpojumus. Gatavu māju es neuzdrošinājos pirkt, jo tā būtu kā kaķis maisā. Tiem, kas ceļ māju pārdošanai, ir vienalga, kas ar to notiek pēc tam. Es celtniecības laikā biju klāt un zināju, kādu namu vēlos. Tāpat jau stresa netrūka. Zinu, ka citās ģimenēs mājas celtniecība sašķoba pāra attiecības, jo vīrs un sieva mēnesi nevar vienoties par to, kādas flīzes izvēlēties. Mums šādu strīdu nebija. Man arī daudzi teica, kāpēc vajadzīga tik liela māja, jo bērni izaugs un pēc piecpadsmit gadiem tajā dzīvosim divi vien. Taču kālab šos daudzos gadus aizvadīt saspiestībā? Gribējām, lai visiem būtu ērta dzīvošana. Kad meitas aizies savā dzīvē, tad ar sievu varēsim pārcelties uz mazāku mājiņu. Taču tuvākajos divdesmit gados nedomāju atkal ķerties pie jaunas mājas būvniecības, – atzīstas Jānis.

Evita uzskata, ka mājā patlaban nav lieku telpu. Katrā istabā notiek kāda rosība. Pirmajā stāvā iekārtota plaša viesistaba un virtuve. Saimnieki nevēlējās atklāto plānojumu, kurā abas telpas ir apvienotas. Mājās bieži tiek gatavots ēdiens, tāpēc labāk, ja virtuve atdalīta vismaz ar sienu. Viesistabas priekšplānā grīda noklāta ar flīzēm, jo jārēķinās ar mājdzīvniekiem, bet tālāk grīdu sedz oša koka parkets. Sienas krāsotas bēšā krāsā, un tādā pašā tonī piemeklēts ādas dīvāns, uz kura sēžot var vērot tālrādi. Šajā telpā atrodas arī plaukti, kuros izvietoti suvenīri, kas atvesti no ārzemju ceļojumiem, un dāvinātās lietas. Virtuves sienas ieguvušas maigi zaļu nokrāsu. Iebūvētās mēbeles pieskaņotas gaiši brūnā tonī. Pirmajā stāvā iekārtots Evitas kabinets, jo reizēm viņa mēdz strādāt arī mājās. Stūrī redzami mūzikas instrumenti – trombons un ģitāra.

– Trombonu spēlēju jau kopš skolas laikiem, bet tagad gribu iemācīties spēlēt arī ģitāru. Ja citi to ir iemācījušies, kāpēc lai es to nevarētu? – spriež Jānis.

Uz otro stāvu ved pamatīgas spirālveida oša koka kāpnes, padomāts arī par drošām margām, jo, kad Poči pārcēlās uz jaunajām mājām, meitas vēl bija mazas. Otrā stāva halle ir apvienota ar klaviertelpu – te vecākā meita Paula mācās spēlēt klavieres.

Atpūtas brīdim kalpo pie griestu sijām piestiprinātās kāpnes. Bet estētisku baudījumu sniedz dekoratīvais sveču kamīns. Meitas pašas varēja izvēlēties tapetes savām istabām. Laura ātri deva priekšroku tapetēm ar dzeltenu un violetu rakstu, bet Paula ilgi domājusi, līdz nolēmusi, ka viņas istabu rotās piesātināti violetas un ar melniem rakstiem izraibinātas sienas. Šajā stāvā atrodas arī Evitas un Jāņa guļamistaba. Evitas prasība gultas izvēlē bijusi, lai tā būtu augsta un nevajadzētu tajā krišus iekrist.

– Kad vasarā četras stundas pļauju zāli ap māju, tad nodomāju, kas nekaitēja mitināties dzīvoklī. Taču tagad ziemā, atgriežoties no distanču slēpošanas Ozolnieku trasē, saprotu, cik labi, ka ir tādas plašas, gaišas, siltas mājas. Ozolnieki ir ļoti pateicīga vieta dzīvošanai. Tepat netālu plūst Iecavas upīte. Vasarā paņemam laivu un dodamies uz upi. Pa logu var redzēt mežu, apkārt skraida stirnas un lapsas. Rietumeiropā tik dabīgus skatus vairs nevar vērot, – noteic Jānis.

 

 

Mājas projekta autors – Lauris Lazdiņš.

Virtuves iebūvējamā iekārta, plaukti, durvis, laulības gulta – firma “Urbiks”.

Bērnu vingrošanas kāpnes – “IKEA”.

Stūra burbuļvanna – “PAA”.

Tvaika dušas kabīne – “Baltico”.

Flīzes – “K-Rauta”.

Logi – “Montāžnieks D”.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+