Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. maijs, 2013
Drukāt

Omulīgie, ģimeniskie un spēcīgie sanbernāri

Foto no Kovaļovu ģimenes personīgā arhīvaFoto no Kovaļovu ģimenes personīgā arhīva

“Lūdzu, pastāstiet plašāk par sanbernāru šķirni!”
 Aina Ozoliņa
Rīgā

 

Tā par vienu no saviem sanbernāriem saka Irina Kovaļova. Jā, sanbernāri ir pasaulē plaši pazīstama un cilvēku dievināta šķirne, šo suni dēvē arī par maigo milzi. Ir izcils ģimenes kompanjons, kas omulīgi jūtas savējo pulkā, nekad nekonfliktē, visu mīl lēni un pamatīgi apdomāt.

 

Klostera suns

Sanbernāra izcelsme ir romantikas un varonības apvīta – lielais milzis jau gadsimtiem pazīstams kā cilvēku glābējs.

Suņu spējas orientēties sliktos laika apstākļos, arī ziemas spelgonī un sniegputenī, lai atrastu nosalušus ceļiniekus, atklāja Svētā Bernarda klostera mūki Šveices Alpos.

Sākumā viņi savus palīgus nodēvēja par Alpu mastifiem, vēlāk, pateicoties slavenākajam glābējam Berijam, šai vārdā nosauca arī neparasto suņu šķirni. Taču XIX gadsimta 30. gados sanbernāriem draudēja izmiršana, tos neveiksmīgi krustojot ar ņūfaundlendiem, Pireneju kalnu suņiem un citiem. Tāpēc šodienas šķirne stipri atšķiras no to laiku klostera suņiem.

 

Ģimenes cilvēks

– Sanbernāri uzauga kopā ar bērniem, jo tiem bija iemācīts respektēt suņus. Viņi pilnībā iekļāvās ģimenē un kļuva pilntiesīgi tās locekļi, – apgalvo Irina un Andrejs Kovaļovi, kuru mājās jau 25 gadus mīt sanbernāri. Ar suņiem vairāk nodarbojas Irina, un viņa šos izcilos skaistuļus raksturo kā ļoti gudrus dzīvniekus, kuriem visu var ieskaidrot, kaur arī ne vienmēr jau pirmajā reizē.

Sanbernārus nedrīkst turēt tikai pagalmā un voljērā, atšķirot no ģimenes.

Ja vajadzīgs āra suns, ieteicamas citas šķirnes, piemēram, aziāti (Vidusāzijas aitu suņi), kaukāzieši (Kaukāza aitu suņi) utt. Kovaļovu ģimenē sanbernāri vienmēr ir kontaktā ar cilvēkiem, tos iespēju robežās ņem līdzi, braucot ar mašīnu, arī dodoties uz jūru.

Irina vēl piekodina: ja sanbernārs ir nonācis mājās, to nedrīkst kādam atdot, dāvināt vai pārdot – mainīt saimniekus un vidi, jo tā suņiem ir traģēdija.

 

Rakstura izveide
sambis4

– Burvīgs kucēns, skaļš pusaudzis un, visbeidzot, – kluss pieaudzis suns. Sanbernārs ir universāls. Neapšaubāmi, šīs īpašības ir mantotas jau tajos laikos, kad tie pildīja savus pienākumus glābšanas darbos, – tā šķirne izjusti raksturota Kovaļovu interneta mājas lapā.

Sarga īpašības gan tiem nav pārāk izteiktas. Protams, svešiem piestājot pie žoga, suņi saskrien un uzrej. Līdzko pienāk saimniece, smuki iet viņai blakus un atnācējus neaiztiek.

Irina brīdina, ka tie ir lieli un ļoti stipri (kuces ir svarā ap 70 kg, suņi sasniedz pat 110 kg). Sanbernāru varot salīdzināt ar mašīnu, kura, reiz iedarbināta, vairs nav apturama…

Protams, ka suni nedrīkst sist. Audzina ar vārdiem un attieksmi, lai redz:

– Re, kā saimniecei tas nepatīk! Irina apgalvo, ka nākamreiz tie padomās, vai tā rīkoties. Ir ļoti saticīgi, draudzīgi sadzīvo dažāda vecuma suņi, kas kopā nav uzauguši. Arī pašlaik pie Kovaļoviem mīt vairāki sanbernāri, no kuriem tikai vienai kucītei iesākumā bijis nepieciešams daudz rūpju un uzmanības.

– Es to ārstēju diezgan ilgi, veltot visu savu mīlestību, – tā Irina stāsta par savu luteklīti. Ar pārējiem vieglāk. Turklāt kucēni esot pietiekami saprātīgi, lai jau no divu mēnešu vecuma pastaigās ierastu kārtīgi iet pie pavadas, tāpēc nākamajam saimniekam atliek vien šos ieradumus noturēt vajadzīgā līmenī. Jāņem vērā – mazulis ātri kļūst par lielu suni, tāpēc pieaugot ieteicams laikus paskaidrot, ka ģimenē galvenais tomēr ir saimnieks un saimniece. Mājās nebūs arī sagrauztu un apskādētu lietu, ja dzīvniekam veltīs tam nepieciešamo uzmanību. Tāpēc Kovaļovu mājas lapā viens no kucēna jautājumiem topošajam saimniekam ir:

– Es dzīvošu tikai desmit gadus. Jebkura atsvešināšanās starp mums man būs sāpīga. Padomā par to, pirms mani nopērc…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+