Kultūra
Mūzika

Onegera un Mendelsona dialogi “Lielajā ģildē”0


Mendelsona svītas lappuses mijās ar Šekspīra lugas rindām – komiskā, ironiskā un pašironiskā Rēzijas Kalniņas (attēlā) līdzdalība teicami saskanēja ar Aināra Rubiķa vadītā orķestra kolorīti izzīmētajiem tēliem.
Mendelsona svītas lappuses mijās ar Šekspīra lugas rindām – komiskā, ironiskā un pašironiskā Rēzijas Kalniņas (attēlā) līdzdalība teicami saskanēja ar Aināra Rubiķa vadītā orķestra kolorīti izzīmētajiem tēliem.
Publicitātes foto

Kamēr koncertzālē “Lielais dzintars” norisinās Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls, savukārt Cēsīs dzirdama gan vokāli instrumentālā kamermūzika, gan operete, koncertdzīve nav apsīkusi arī Rīgā – aizvadītajā nedēļā uz Lielās ģildes skatuves kāpa Baltijas jūras filharmonijas jauniešu orķestris, bet 2019. gada 15. martā kārta pienāca jaunajai Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmai.

Tās ievads izskanēja jau dienu iepriekš koncertsarunās ar Goran Goru, bet tagad Onegera simfonijai pievienojās arī Mendelsona mūzika, Aināra Rubiķa vadītajam orķestrim – arī stāstnieki Orests Silabriedis un Rēzija Kalniņa, solistes Jolanta Strikaite un Laura Grecka un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” soprāni un alti.

Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults stājas aptuveni reizi sezonā, un šo notikumu iespējams gaidīt ar cerībām uz labu iznākumu.

Tā arī šoreiz, un 15. marta programma izvērtās tik veiksmīga pirmām kārtām kolorītā mūzikas salikuma dēļ – Artūra Onegera Trešajai jeb “Liturģiskajai” simfonijai sekoja ainas no Viljama Šekspīra komēdijas “Sapnis vasaras naktī” Fēliksa Mendelsona skaņurakstā, tādējādi iezīmējot kontrastu starp dramatisku vēstījumu un gaišām, poētiskām, fantastiskām norisēm, 20. gadsimta komponista vērojumu un romantisma laikmeta autora fantāziju.

Mendelsona daiļrade Latvijas koncertzālēs pārstāvēta bieži – labā atmiņā vēl palikušas Dzintaros dzirdētās programmas ar Mendelsona vijoļkoncertu un Trešo jeb “Skotu” simfoniju –, taču par Onegera Trešo simfoniju un citiem viņa lielformas opusiem to gluži nevar teikt.

Tiesa, iespēja salīdzinājumam ir arī šeit – Onegera Otro simfoniju pagājušajā gadā atskaņoja orķestris “Sinfonia Concertante”, un šīs partitūras pretstatījums “Liturģiskajai simfonijai” uzreiz vēsta par ievērojamām konceptuālām un stilistiskām atšķirībām – komponista Trešā simfonija pirmatskaņojumu piedzīvoja 1946. gadā, mūzikai atspoguļojot tikko aizvadītā pasaules kara traģiku un cerīgu skatu uz nākotni.

Aināra Rubiķa vadībā simfonijas trijdaļu cikls izskanēja ļoti pārliecinoši, vēstot par vairāku muzikālo parametru teicamu saslēgšanos. Viscaur bija jūtams, ka diriģents atradis kopīgu valodu ar orķestri, spējis iedzīvināt savu personisko interpretācijas versiju, piepildījis skanējumu ar aktīvu un izteiksmīgu emocionalitāti, un šī iemesla dēļ priekšnesums saistīja gan ar atskaņojuma kvalitāti, gan ar māksliniecisko izjūtu spektru.

Uzlūkojot interpretāciju no pirmā skatpunkta – sen nebija dzirdēta tik stabila metāla pūšaminstrumentu grupa, kur komponista izvirzītos un diriģenta pārraudzītos uzdevumus pilnā mērā īstenoja trompetes un tromboni (turpat arī Raivja Māgura spēlētā tuba), daudz neatpaliekot mežragu kvartetam; stīgu grupas skanējums (ar koncertmeistariem Georgu Sarkisjanu, Arvīdu Zvaguli, Arigo Štrālu un Ievu Upatnieci) izcēlās ar lokanību, tembrāli dinamisku piesātinājumu un raksturu diferenciāciju; papildu krāsas un spriegumu pievienoja koka pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti un klavieru partija.

Turpretī no otrā skatpunkta – orķestra un diriģenta vienotā sadarbībā Onegera simfonijas kontrastu gamma ieguva dramaturģiskās arhitektonikas loģiku un emocionālās iedarbības spēku, Aināram Rubiķim parādot katras atsevišķās epizodes suģestiju un visas simfonijas kā vienota mākslas darba kompozicionālo meistarību. Tādēļ vien šo koncertu bija vērts apmeklēt.

Programmas otrajā daļā ansambļa skanējums dažbrīd jau izklausījās nedaudz blāvāks un neprecīzāks, taču šos mirkļus atsvēra rūpīga iedziļināšanās Mendelsona partitūrā un prasme pienācīgi atainot tajā rodamo mirdzumu, iztēli un humora izjūtu.

Tas pats sakāms par visu priekšnesumu kopumā, kur Mendelsona svītas lappuses mijās ar Šekspīra lugas rindām – komiskā, ironiskā un pašironiskā Rēzijas Kalniņas un Oresta Silabrieža līdzdalība teicami saskanēja ar mūzikā paustajiem tēliem, ar Aināra Rubiķa vadītā orķestra kolorīti izzīmētajiem kontrastiem starp skaņuraksta trauslumu un vitalitāti, ar Lauras Greckas un Jolantas Strikaites dziedājuma romantisko veidolu un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” sieviešu grupas harmonisko sabalsojumu.

Rezultāts raksturojams kā jauka, rotaļīga koncertizrāde, kuras apzinātā naivitāte gluži labi atbilda Mendelsona laika teātra tradīcijām, vienlaikus nezaudējot arī pavisam nopietnu attieksmi pret pašas mūzikas vērtību, izsmalcinātību un nianšu gammu.

Bez šaubām, no Mendelsona vēl ir, ko spēlēt – atskaņotājiem un klausītājiem līdz šim paslīdējušas garām gan komponista simfonijas stīgu orķestrim, gan Reformācijai veltītā Piektā simfonija, un arī trīs no Artūra Onegera simfonijām gaida savus Latvijas interpretus.

Tāpat arī visas divpadsmit Dariusa Mijo simfonijas, plašāks krājums no cita Onegera līdzgaitnieka – Fransisa Pulenka – daiļrades, Edgara Varēza radošais devums – taču neatkarīgi no tā jāsecina, ka Aināram Rubiķim kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ir, ko teikt, un publika ar to, visticamāk, var rēķināties arī nākotnē.

LA.lv