Mobilā versija
Brīdinājums +0.1°C
Hilda, Teiksma
Svētdiena, 17. decembris, 2017
5. decembris, 2016
Drukāt

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju Kalniņu

Foto - LETAFoto - LETA

Ceturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera “Jevgeņijs Oņegins”. Iepriekšējo reizi šo operu redzējām 2010. gadā Andreja Žagara režijā, pirms tam – 1999. gadā Viestura Kairiša skatījumā. Pirmo reizi Latvijā “Jevgeņijs Oņegins” iestudēts 1896. gadā toreizējā Rīgas pilsētas teātrī, kur tagad atrodas opera. Pavisam šī P. Čaikovska opera Latvijā piedzīvojusi vienpadsmit iestudējumus, un parīt priekškaru vērs divpadsmitais. Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju “uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu”.

– Olgas un Oņegina attiecības jūsu iestudējumā pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās normas, pie kādām esam pieraduši…
– Nezinu… domāju, mēs, sabiedrība kopumā, visu laiku pārkāpjam kādas robežas – kad parādās grābēja instinkti, “man vajag” instinkti. Bet arī Olgu var saprast. Viņa jūt, ka Ļenskis viņu nemīl, ka grib būt mīlestībā, bet pakļaujas tēvam. Ne velti Oņegins, dzīves pieredzējušāks vīrietis, Ļenskim saka – ja es būtu dzejnieks, es izvēlētos to otru, es izvēlētos Tatjanu… Tā tieši un ātri atklājot, ka šajās attiecībās kaut kas nav kārtībā.

– Vai nelāgā pieredze, kas beidzās ar skandālu pēc “Tanheizera” iestudējuma Novosibirskā un rezultātā Aināra Rubiķa aiziešanu no šī teātra jums, Rēzij, tagad mazliet nelaupa režisorisku drosmi?
– Nē, pilnīgi nemaz, jo visas idejas abi ar Aināru pārrunājam, un, ja nekas no manis iecerētā neiet viņam pret spalvu, tad zinu, ka viss ir kārtībā.

A. Rubiķis: – Toreiz “Tanheizerā” un tagad “Oņeginā” nebija un nav runa par drosmi kādu provocēt uz labiem vai sliktiem darbiem, bet ir runa par drosmi nenodot savus ideālus. Nupat mans profesors Andris Vecumnieks, noskatījies mēģinājumu, tieši pavaicāja – ko tu vēlies: izpatikt vai radīt savu Oņeginu? Man uzreiz bija skaidra atbilde: gribu uztaisīt savu Oņeginu, tādu, kā redzam šodien. Savulaik pirmoreiz tiekoties ar Gidonu Krēmeru, mēs daudz runājām par mūziku un man līdz šai baltai dienai prātā- un Dievs dod to atcerēties līdz pēdējam elpas vilcienam-, viņa teiktais: pasaulē ir ļoti daudz imitāciju, bet ļoti maz interpretāciju. Tā ir būtiskākā lieta, kur šī drosme vajadzīga. Nepadoties vispārpieņemtajam. Man vienmēr ļoti interesanti jebkuru skaņdarbu, kā jaunu, tā jau daudzas reizes diriģētu, it kā atklāt arvien no jauna. Kā es smejos, blakus manai liktenīgajai sievietei Rēzijai, man ir vēl viena – Karmena. Jo ar šo operu man saistās viss, kur pirmoreiz nonāku. Tā bija Novosibirska, Tokijas operteātris, Barselona. Un pat ļoti labi zinot šo operu, vienmēr interesanti atklāt jaunas krāsas. Un tieši tas pats tagad ar “Jevgeņiju Oņeginu”. Šodien uz Oņeginu skatos citādi, jo pats esmu kļuvis vecāks, nākuši klāt daži dzīves bagāžas čemodāni, bet tas nenozīmē, ka iepriekšējais lasījums būtu nepareizs.

Pilnu sarunu lasiet 6. decembra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+