Oņegins. Atvadas no jaunības 0
Daudziem Aleksandra Puškina “Jevgeņiju Oņeginu” nelasījušajiem, pateicoties P. Čaikovska operai, šis darbs var šķist kā eksaltēta melodrāma, kas vēsta par nelaimīgu mīlestību.
Plašākā ietvarā raugoties, šī grāmata kļuvusi par detalizētu laikmeta liecību, kas aprak-sta Krievijas 19. gadsimta 20. – 30. gadu sabiedrību. Operas “Jevgeņijs Oņegins” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā Andreja Žagara režijā, jau ar pirmo ainu pārnesot darbību no skaista dārza gultā, visā uzvedumā runā par mūsdienu Krieviju. Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa režisētās izrādes “Oņegins. Komentāri” uzmanības centrā ir ne tikai pats Puškina stāsts, bet arī spilgts vēsturiskais konteksts, kas daudz ko izskaidro Puškina laika Krievijas sabiedrībā un sadzīvē.
22. februārī Dailes teātrī priekškaru vērs Kārļa Lāča mūzikls “Oņegins” pēc Puškina darbu motīviem. Kad sezonas sākumā Dailes teātris šo jauniestudējumu raksturoja kā latviešu dramaturģijai piederīgu, daudzi bija nesapratnē: Puškins un Latvija? Tomēr uzvedumā viss ir oriģināls – Evitas Mamajas librets, Jāņa Elsberga dzeja un, protams, Kārļa Lāča jaudīgā mūzika.
Neilgi pirms pirmizrādes – saruna ar mūzikla režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, libreta autori Evitu Mamaju un dzejnieku Jāni Elsbergu.
– Opera “Jevgeņijs Oņegins” Andreja Žagara režijā, Jaunajā Rīgas teātrī izrāde “Oņegins. Komentāri” ir vienas no spilgtākajām šo skatuvju lappusēm. Vai tām pievienojot vēl vienu Oņeginu, Dailes teātris zināmā mērā neriskē?
Dž. Dž. Džilindžers: – Opera – tā ir cita teritorija. Kad mums radās ideja par Oņeginu, par Jaunā Rīgas teātra ieceri nebijām pat dzirdējuši. Mūzikla iepriekšējais sagatavošanas process ir ārkārtīgi ilgs un darbietilpīgs. No ieceres līdz īstenojumam pagāja pusotrs gads. Atšķirībā no citām muzikālām izrādēm šoreiz jau trīs mēnešus pirms mēģinājumu sākšanās aktieri pārzināja partitūras, kuras solistiem palīdzēja apgūt mūziklu specifiku pārzinošā dziedātāja Ieva Kerēvica, kurai izdodas dziedājumā panākt domas spēku. Jā, varbūt no skatītāju intereses viedokļa nav nemaz labi, ka Oņegina vārds zib tik daudzās afišās, bet, no otras puses, mūsu pieeja ir stipri atšķirīga gan no operas iestudējuma, gan JRT izrādes. Un Puškina uz teātru skatuves nekad nevar būt par daudz.
E. Mamaja: – Ideja sākās ar kādam prātā iešāvušos dzirksti – trīs kārtis… Kā joks no Puškina “Pīķa dāmas”. Taču, pieskaroties vārda meistara personības ģēnijam, aizraujoties ar viņa darbiem, libretā ieplūdinājās motīvi no poēmām “Čigāni”, “Ruslans un Ludmila”, stāsta “Šāviens” – galu galā – arī pats Puškins. Protams, skatītājam izrādes uztverei gan nebūs jāatmin visu citātu avoti – rakstnieka sapņi, “Jevgeņija Oņegina” meti, Puškina biogrāfijas fakti.
J. Elsbergs: – Mūziklā ir izmantota gan folklora, gan pareizticīgo liturģijas motīvi, arī kāds Lomonosova dzejolis. Pa kluso esmu aizņēmies vēl no viena otra 18. gadsimta krievu dzejnieka, kas Puškina laikā bija “obligātā literatūra”.
– Nepārprotiet, bez jebkādiem mājieniem par idejas patapināšanu no kolēģiem, taču interesanti, ka arī JRT izrādē “Oņegins. Komentāri” režisors Alvis Hermanis ieviesis Puškinu, kurš Viļa Daudziņa atveidojumā nolūkā pastiprināt vārda meistara raksturiezīmes, nepārprotami līdzinās cilvēka visattālākajam sencim.
Dž. Dž. Džilindžers: – Puškina darbu iestudējumos ieviest arī paša autora tēlu teātros ir sen ierasta lieta. Nupat jaunajā portugāļu baletā “Tatjana”, piemēram, uz skatuves dejo arī Puškins. Ne par to stāsts. Mēs varbūt riskējam mazliet vairāk, jo Puškinu rādām nevis kā autoru no malas, bet vienu no mūzikla personāžiem, kas piedalās stāstā, reāli tajā dzīvo, rada, šauj.
J. Elsbergs: – Neaizmirsīsim Puškina literārā darba paralēles ar viņa paša dzīvi. “Jevgeņijā Oņeginā” ir divas māsas, un pēc šī romāna sarakstīšanas arī Puškina dzīvē ienāca divas māsas: vienu apprecēja rakstnieks pats, otru – Dantess. Šīs lietas dēļ viņi arī ķērās pie ieročiem, nonāca līdz divkaujai. Paralēle uzprasās pati.
– Izsmalcināta dendija attieksme pret sievieti, tolaiku sabiedrības tikumi – kura būs galvenā stīga mūziklā?
– Cilvēciska saruna ar savu sirdsapziņu.
E. Mamaja: – Un par to, ka dzīvē daudz ko nokavējam un neatgriezeniski palaižam garām paši savas vainas dēļ. Nepamanām svarīgo, ieraugām, kad jau ir par vēlu. Šodien man tas liekas ļoti būtiski. Pats sižets jau izstāstāms dažos teikumos – par jaunu meiteni, kura iemīlas dendijā, kurš viņu atšuj, bet, atgriezies Pēterburgā un ieraudzījis Tatjanu kā skaistuli cita rokās, iemīlas pa īstam. Lasot “Oņeginu”, atpazinu savas izjūtas, pārdzīvoto. Artūrs Skrastiņš, atveidojot Oņeginu, saskatīja arī kaut ko no sevis…
Mēs visi izjūtam, kā pagājusi jaunība, kā nācies atmest romantiskās ilūzijas, kā paliekam ar gadiem ciniskāki un tajā pašā laikā joprojām gribam mīlēt un būt mīlēti.
– Jautājums dzejas autoram: vai ir jūtama atšķirība, rakstot dzeju pēc pasūtījuma, šajā gadījumā dzeju gatavai Kārļa Lāča mūzikai?
– Ar Lāci sadarbojoties, dzeju rakstu tikai jau gatavai mūzikai. Viņam kā komponistam raksturīga šāda sadarbības forma. Lielākoties viņš rada mūziku un tikai tad top teksts. Ir jau arī izņēmumi, piemēram, disks ar Ziedoņa dzeju. Principā no pasūtījuma nav ko kautrēties. Dostojevskim romāni turpinājumos rakstīti pēc avīžu pasūtījuma, lielākoties visi Mocarta darbi tapuši pēc pasūtījuma, nemaz nerunājot par sakrālo mākslu. Pasūtījums nav lamuvārds. Tiesa, kad rakstu konkrētai mūzikai, varbūt ir lielākas tehniskas problēmas; kad kavēju termiņus, jārēķinās ar Lāča ironiju – dzejnieks gaida iedvesmu –, taču zinu, ka darbs kādam vajadzīgs. Uzliekot uz papīra savas paša emocijas tāpat vien, nenoskārstai vajadzībai, tā vajadzība tekstu publicēt var arī nerasties.
Dž. Dž. Džilindžers: – Šoreiz Jānim Elsbergam ir īpašs pasūtījums – caur oriģināldzeju radīt sajūtu, it kā šādas vārsmas stilistiski un idejas ziņā būtu varējis sacerēt Puškins. Uzvedums visinteresantākais, protams, ir no mūzikas viedokļa. “Pūt, vējiņos!” Liepājas teātrī skaņrade veidota saistībā ar latviešu motīviem, bet tagad Lācis to dara krievu teritorijā, līdz ar to atšķirība ir milzīga.
– Puškina loma uzticēta Intaram Busulim…
– No vienas puses, Puškins kā autors atrodas notikumu epicentrā, no otras – par tiem vēstī. Līdz ar to arī Puškinam Busuļa atveidojumā Lācis atradis citu muzikālu izpausmes veidu. Es pat nezinu, kuram aktierim šo lomu varētu uzticēt.
E. Mamaja: – Ja nebūtu Busuļa, iespējams, mūzikla libretā nemaz arī neieviestos Puškina tēls. Tas zināmā mērā izrietēja no Busuļa personības, kura man liekas līdzīga Puškinam tajā ziņā, kā rakstnieks sevi pozicionēja sabiedrībā – diezgan neatkarīgu, brīvu, dauzonīgu. Tagad mēģinājumos dziedātājs Intars Busulis rada disonansi ar mazliet citādu attieksmi pret skatuvi, dziedāšanu, iejušanos tēlos, nekā ierasts aktieru vidē.
– Vai uz skatuves būs arī Lācis pats?
Dž. Dž. Džilindžers: – Lācis būs, bet ne Kārlis Lācis. Komponists Kārlis Lācis iespēlējis pavadījumu un dzīvos instrumentus, skaņu celiņa radīšanā piedalījies koris “Quasi MaForte”, bijušie “Kamēr” dziedātāji. Paldies viņiem par to! Ceram uz Puškina spalvas vēzienam adekvātu skanējumu. Protams, ideāli jau būtu liels orķestris ar lielu kori. Taču bez vērienīga Kultūras ministrijas finansiāla atbalsta tas būtu nereāli. Savukārt neliels orķestrītis nenodrošinātu Kārļa Lāča jaudīgās, vērienīgās mūzikas pilnvērtīgu skanējumu. Esam raduši diezgan labu kompromisu.
– Varbūt var pavērt lomu sadalījuma izvēles priekškaru?
– Bija diezgan lielas diskusijas ar Kārli Lāci, jo komponists ieradis rakstīt mūziku konkrētam izpildītājam. Ja nebūtu Artūra Skrastiņa, nez vai mēs vispār varētu iestudēt ”Oņeginu”.
E. Mamaja: – Jau no paša sākuma romantiskās Ļenska ārijas Kārlis Lācis rakstīja Arta Robežnieka balsij. Ārijas ir muzikāli mazliet ironiskas, jo arī Puškina stāsts ir ironisks attieksmē pret jūsmīgo jaunības degsmi un poēziju. Ļenskim veltītās ārijas ir komiskas, pompozas un vienlaikus sentimentālas.
Dž. Dž. Džilindžers: – Savu paša pasaules redzējumu jaunībā Puškins ielicis Ļenska tēlā, kurš arī mūsu mūziklā atvadās no savas jaunības. Ļenski nošauj… Puškins noslēdz savus rēķinus ar jaunību, atvadās no tās, kļūstot pieaugušāks, pieredzējušāks, ciniskāks.
– Ja ielūkotos mūzikla tapšanas virtuvē?
E. Mamaja: – Atrast zelta vidusceļu sākumā nenācās nemaz tik viegli. Lācim vajag dažādus mūzikas stilus, kā viņš saka – te vienu āriju, te divus korus. Džilindžeram no svara sižetiskā līnija, kas nesaskan ar mūziku, bet nabaga dzejniekam visām idejām viena vienīga četrrinde…
– Dailes teātra režisori ne vienreiz vien teikuši, ka lielo zāli grūti piepildīt ar uzveduma elpu. Mūzikla gadījumā liela skatuve droši vien ir priekšrocība.
Dž. Dž. Džilindžers: – Drīzāk jā. Nelielā zālē vērienīgu mūziklu ar krāšņiem tērpiem, apjomīgu scenogrāfiju nevarētu atļauties. Runājot par dramatiskām izrādēm, tiešām ir maz režisoru, kuri ar lielo telpu spējīgi tikt galā.
– Par Džilindžeru dzirdēts – ja ar kādu rodas saskaņa, tad sadarbība tiek turpināta vēl un vēl. Kārlis Lācis iepriekš rakstījis mūziku Dailes teātra izrādēm “Marija Stjuarte”, “Romeo un Džuljeta”, tagad tapis pirmais mūzikls. Vai iecerēta arī turpmāka sadarbība ar šo komponistu?
– Ar “Pūt, vējiņiem!” izcēlām latviešu literatūras stūrakmeni, patlaban ar “Oņeginu” esam pieķērušies vienai no krievu klasikas virsotnēm, varbūt nākotnē nonāksim pie kāda interesanta amerikāņu giganta.
Mūzikls “Oņegins” pēc Puškina darbu motīviem Dailes teātrī Pirmizrāde 2013. gada 22. februārī Lielajā zālē. Režisors Dž. Dž. Džilindžers, komponists Kārlis Lācis, librets – Evita Mamaja, dzeja – Jānis Elsbergs Lomās: Artūrs Skrastiņš (Jevgeņijs Oņegins), Intars Busulis (Aleksandrs Puškins), Ieva Segliņa (Tatjana), Artis Robežnieks (Vladimirs Ļenskis), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Olga), Ērika Eglija (Zemfira, čigāniete), Lauris Dzenītis (Aļeko), Madara Kanele (Naīna), Intars Rešetins (Jauneklis), Valdis Liepiņš (Cienīgtēvs). |
