“Oņegins” – vairāk jautājumu nekā atbilžu 4
Pētera Čaikovska 1878. gadā radītā opera “Jevgeņijs Oņegins” ir viena no Latvijā visbiežāk iestudētajām operām.
Kopš 1896. gada bijuši divpadsmit iestudējumi, deviņi Latvijas Nacionālās operas repertuārā. Miglainas atmiņas palikušas jau par Viestura Kairiša inscenējumu, tam sekoja Maskavas Lielā teātra viesizrādes Dmitrija Čerņakova režijā, Andreja Žagara uzvedums, un cilvēki ar lielāku dzīves un profesionālo pieredzi droši vien atceras arī vēl senākas izrādes. Tagad tām pievienojies arī Rēzijas Kalniņas radošais skatījums, kas pirmizrādi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves piedzīvoja ceturtdien, 8. decembrī. Var saprast ne tikai diriģentus un dziedātājus, kas regulāri pievēršas šim Čaikovska meistardarbam, bet arī režisorus – Aleksandra Puškina romāna dzejā “Jevgeņijs Oņegins” eksistenciālais vispārinājums izpaužas arī Čaikovska operā. Parasti sekmes bijušas gluži labas, tomēr kaut kas rūpīgi būvētajā tēlu sistēmā vienmēr aizgājis nedaudz greizi, liekot nojaust, ka šīs operas mistērija ir sarežģītāks noslēpums, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Un jaunā izrāde tam ir uzskatāms pierādījums – sanācis krāšņs, dekoratīvs iestudējums bez dziļākas psiholoģiskas jēgas, ar vairākām mīklainām idejām, kuras, šķiet, uzdod sevī hermētiski noslēgtus jautājumus, kuri nekur neved un uz kuriem nav iespējams dot loģiski definētas atbildes. Arī jauniestudējuma muzikālais īstenojums ne tuvu nav ideāls – vismaz pirmizrādē daudz kas skanēja pārāk samocīti un saraustīti. Taču 8. decembrī kļuva arī skaidrs, ka izrādē rodamas vairākas spilgtas radošas veiksmes, un šai ziņā izrādes mākslinieciskajam potenciālam vēl ir pilnveidošanās iespējas.
Pats lielākais prieks – iestudējumam neapšaubāmi bija īsts titulvaronis – Jānis Apeinis Jevgeņija Oņegina lomā. Pirmkārt, šajā izrādē solists bija teicamā vokālā formā, dziedātāja baritona tembram skanot īpaši kolorīti un izteiksmīgi. Otrkārt, viņa priekšnesumam piemita ne tikai tīri muzikāli emocionālā valdzinājuma rakursi, bet arī tikpat izkopts un daudzveidīgs vokāli skatuviskās lomas risinājums. Jānis Apeinis neslēpa, ka viņa atveidotajā Jevgeņijā Oņeginā pietiekami daudzi personības vilcieni uztverami vienīgi ar rūgtu ironiju – bet arī tādēļ tas bija dzīvs, daudzdimensionāls tēls, kurš uzreiz izcēlās citādi piezemētajā un abstraktajā režijas koncepcijā. Nebūtu godīgi vērtēt veselības problēmu nomākto Arsēniju Jakovļevu, kuru Ļenska lomā pēc pirmā cēliena nomainīja Raimonds Bramanis, bet to gan var teikt, ka latviešu solista iezīmīgais tenora tembrs un psihofiziskais veidols teicami atbilda šī tēla raksturojumam un būtībai. Tāpat arī to, ka otra viesmāksliniece – Oksana Volkova – Olgas lomā ne ar ko īpašu neizcēlās. Turpretī ar Danu Bramani kā Tatjanu bija drīzāk otrādi – dziedātājas liriskais soprāna tembrs, kurā daudzkārt ieskanējās arī dramatiskas intonācijas, saistīja ar tembrālu pievilcību un emocionālām niansēm, taču šī loma izklausījās nenoslīpēta, nepaslīdot garām arī visām intonācijas un ritma kļūmēm. Un līdzīgu iespaidu atstāja arī operas orķestra spēle Aināra Rubiķa vadībā un kora dziedājums – acīmredzot diriģents bija nolēmis uzturēt tik ātru temporitmu tādēļ, lai akcentētu mūzikas intensitāti, dinamismu un raksturu spriegumu, taču tas izdevās tikai daļēji. Daudzviet orķestris diriģenta vēlmēm īsti netika līdzi, zaudējot priekšnesuma saliedētību un krāšņumu. Arī kora sniegumā pārliecinošas epizodes mijās ar virspusējām un sasteigtām.
Starp citu, vienā brīdī atskaņojuma plūdums pēkšņi kļuva netipiski lēns – pavadot Trikē āriju Andra Kipļuka amatieriskajā priekšnesumā, un tas uzreiz vēstīja par vienu no režijas problēmām. Šķiet, ka Rēzijai Kalniņai operas iestudējuma laikā padomā bijis vesels drosmīgu un izaicinošu ideju, metafiziskas simbolikas un metaforisku tēlu klāsts. Līdz klausītājiem un skatītājiem no tā diemžēl nonākušas tikai atlūzas, liekot, piemēram, nojaust, ka ceremonijmeistars Trikē, tāpat kā Tatjanas aukle pirmajā cēlienā, viltīgi manipulē ar operas galvenajiem varoņiem. Turpat arī Gremins, kurš pēkšņi parādās nevis kā Oņeginam cienīgs pretinieks, bet gan kā ratiņkrēslam piesaistīts sirmgalvis – par šādiem inscenējuma pavērsieniem žēl kaut vai tādēļ vien, ka Ilona Bagele un Romāns Poļisadovs ar savām vokālajām kvalitātēm nebūt neatpalika no pirmā plāna solistiem. Īsi sakot – ja režija iecerēta mistiskos modernisma simbolos, kādēļ skatuviskā darbība lielākoties notiek nekonkrēta un pavirša psiholoģiskā reālisma manierē? Vai arī Mihaila Kramenko scenogrāfija – jā, vizuāli spilgta, taču nekādi nesaistīta ar operas vēstījumu, radot iespaidu, ka šādā skatuviskajā telpā varētu risināties jebkas, sākot ar “Orfeju” un beidzot ar “Ehnatonu”. Un kādēļ šajā stiklotajā paviljonā norisinājās gan Tatjanas un Olgas dzīve Larinu lauku muižā, gan Oņegina un Ļenska divkauja, gan viesības kņaza Gremina krāšņajā savrupmājā? Tādēļ, lai varētu ietaupīt uz dekorāciju maiņas rēķina? No otras puses, kostīmiem gan nekas netika taupīts – eleganti audumi, kažokādas un pavisam ekscentriski ietērpi parādījās viens pēc otra, ļaujot modes zīmola “Amoralle” autorei Inesei Ozolai bez apstājas demonstrēt savu vērienu. Tieši vērienu, nevis fantāziju, jo, tāpat kā scenogrāfijai, arī kostīmiem nebija dziļākas piesaistes operas saturam un tēlu attiecībām, par ko liecināja arī puskailo modeļu parāde trešā cēliena polonēzes laikā. Vai, piemēram, ar šo efektu izrādes veidotāji nokļuva tuvāk “Jevgeņija Oņegina” stāstam nekā Andreja Žagara režijā ar galvenā varoņa mokošo apziņas un zemapziņas rēgu nosacīto atveidu konkrētajā operas ainā – nedomāju vis.
UZZIŅA
P. Čaikovskis, “Jevgeņijs Oņegins”, iestudējums Latvijas Nacionālajā operā un baletā
Muzikālais vadītājs un diriģents: Ainārs Rubiķis, režisore Rēzija Kalniņa, scenogrāfs Mihails Kramenko.
Lomās: Rihards Mačanovskis, Jānis Apeinis; Dana Bramane, Evija Martinsone; Arsenijs Jakovļevs, Raimonds Bramanis; Mihails Čuļpajevs, Juris Jope; Laura Grecka, Oksana Volkova; Kristīne Zadovska, Aira Rūrāne u. c.
Nākamā izrāde: 20. janvārī.
