Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. jūnijs, 2013
Drukāt

Onkoloģe Sarmīte Baltkāje: Vairāk nekā miljons


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kāpēc gan nesarunāju ar dakteri tikties pie viņas mājās, tā sev pārmetu, kāpdama pa kāpnēm uz ”Latvijas Onkoloģijas centru”. Lai arī zinu, ka tikšos ar patīkamu cilvēku, tomēr šī vieta ir diezgan stindzinoša. Ātri paeju garām uzrakstiem “Ķīmijas terapija”, “Starošana” un dodos uz krūts ķirurģijas nodaļu, kas atrodas 5. stāvā.

 

Un tur jau gaitenī viņa stāv – krūts ķirurģijas nodaļas onkoloģe SARMĪTE BALTKĀJE. Tāda miniatūrīgi trausla un ļoti simpātiska. 
– Jums par godu biju pie frizierītes, lai man uzkasa matus, – viņa draiski saka. Un pabrīdina: – Es nemaz tā ļoti nopietni neprotu runāt. To dzirdot, atviegloti nopūšos, un slimnīcas vide uzreiz vairs nešķiet tik nomācoša.
Šogad 4. maijā viņa saņēma augstāko valsts atzinību – par izcilu mūža ieguldījumu medicīnā, onkoloģijas un ķirurģijas attīstībā Latvijā, īpaši krūts vēža pacienšu aprūpē un ārstniecībā, pagodināta ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Dzīves dotās iespējas

– Par jums esmu dzirdējusi daudz atzinīgu vārdu, bet šis augstais apbalvojums jums noteikti radīja gandarījumu un lielisko sajūtu, ka esat novērtēta.

– Man tas tiešām bija pārsteigums! Sapratu, ka ierosinājums nāca no maniem kolēģiem un arī ģimenes. Man jau ir daudz gadu, un laikam savā garajā darba dzīvē esmu ko labu izdarījusi. Vienmēr labie gari stāvējuši klāt, neko neesmu ieguvusi “pa blatu” vai centusies izkarot kādu vietu. Dzīve pati izvirzīja iespējas, un es tās izmantoju.

Nesen saņemtais ordenis liecina, ka esmu daudz ko darījusi. Tas, protams, bija ļoti aizkustinošs brīdis. Līdzās atradās man tuvie cilvēki, un vedekla bija parūpējusies par svētku torti ar Triju Zvaigžņu ordeņa garnējumu.

 

Nekādu deju, 
nekādu romānu!

– Jūs jau noteikti par mediķi kļuvāt ne jau nejaušības dēļ, tas drīzāk bija liktenī un zvaigznēs ierakstīts.

– Kad vēl biju maza, visiem teicu – būšu ārste. Mamma nezin kur man bija dabūjusi baltu halātiņu un cepurīti ar sarkanu krustu. Es uzvilku šo apģērbu un dakterēju lelles. Taču vidusskolas laikā man ļoti patika matemātika. Es pat palīdzēju skolotājai mācīt citiem audzēkņiem šo priekšmetu. Sāku domāt – varbūt studēt matemātiku? Tomēr aizgāju uz Medicīnas institūtu, un studijas mani tā aizrāva, ka skaidri sapratu – tā ir mana īstā vieta. Studiju laikā iepazinos ar savu nākamo vīru Jāni Baltkāji. Tagad jau esam nosvinējuši 55. kāzu jubileju. Smejos, ka ne vīrus, ne mīļākos nemainu. Ja ko mainu, tad vienīgi automašīnas. Es jaunībā biju tāda draiskulīga, patika dejas. Man vienmēr kustības sagādājušas prieku. Ilgu laiku nodarbojos ar sporta vingrošanu. Uz to mani pamudināja audžutēvs. Viņš ievēroja, ka man nav staltas stājas, un tāpēc ieteica pievērsties šai nodarbei.

Taču, kad sāku draudzēties ar Jāni, viņš pateica – nebūs nekādas dejas, nekādas romānu lasīšanas, tagad būs zvērīga mācīšanās. Un tā jau arī bija, pirmajos kursos medicīnā zvērīgi jāmācās. Atceros, ka tolaik Pētera baznīcā atvēra kapenes un mēs, topošie mediķi, varējām turp doties, lai savāktu kādus sīkus kauliņus, pēc kuriem apgūt anatomiju.

Tur bija arī galvaskauss ar gariem matiem, bet to jau mēs nevarējām ņemt. Savācām mazos kauliņus, tos novārījām, un tie mums kalpoja kā mācību uzskates līdzeklis. Vienvakar mēs ar Jāni sēžam manā dzīvoklī, visapkārt salikti novārītie līķu kauliņi, mācāmies, un pie durvīm zvana milicis. Kaimiņiene bija pasūdzējusies, ka pie manis bieži ierodas vīrietis, kas nav pierakstīts šajā dzīvoklī. Milicis no redzētā skata apstulba. Mēs viņam paskaidrojām, ka gatavojamies anatomijas eksāmenam. Mācoties 3. kursā, es sāku bastot lekcijas, un Jānis mani piesedza. Es devos uz Bērnu klīnisko slimnīcu mācīties ķirurģiju, asistēju operācijās. Divu gadu laikā daudz ko apguvu, un tas man nāca par svētību. Pēc institūta beigšanas mūs ar Jāni, tad jau kā precētu pāri, nosūtīja darbā uz Ilūkstes slimnīcu. Pēc 5. kursa pasaulē bija nākusi arī meita Daina. Ilūkstes slimnīcā man vajadzēja prast darīt visu ko – sniegt neatliekamo palīdzību, operēt. Nācās šūt kopā sazāģētas plaukstas un nocirstus pirkstus. Tur es sajutu, kas ir īstā medicīna. Jānis gan jau tolaik saprata, ka praktiskā terapija viņu nesaista. Viņam pavērās iespēja aspirantūrā papildināt zināšanas farmakoloģijā, un tā kļuva par vīra īsto aicinājumu. Jānis ir aizstāvējis divas disertācijas, ieguvis profesora grādu un tagad vēl aizvien turpina strādāt Rīgas Stradiņa universitātes farmakoloģijas katedrā.

– Vai sanāk, ka jūs Ilūkstē palikāt bez drošā vīra pleca, ja reiz viņš sāka studēt aspirantūrā?

– Jā, es tur nostrādāju divus gadus. Tolaik Rīgas slimnīcu ārstiem bija savs rajons, ko kontrolēt.

Par Ilūkstes slimnīcu šefību bija uzņēmusies Stradiņa slimnīcas onkoloģijas nodaļas vadītāja Rasma Ceplīte. Iespējams, viņa manī saskatīja kādu dzirkstelīti, jo es pati neuzprasījos. Viņa man piedāvāja darbu savā komandā.

Tā kā vīrs jau bija Rīgā, es labprāt piekritu. Man bija nepieciešama divu gadu apmācība onkoloģijā. Ceplīte bija izcila speciāliste, viņa pieprasīja, lai mēs perfekti pārzinātu savu slimnieku stāvokli. Mēs visi dežūrējām akūtajā ķirurģijā, ar sanitāro aviāciju devāmies uz rajonu slimnīcām. Tādā situācijā esi viena, un tad arī pašai jāpieņem pareizais lēmums. Pēc laiciņa man par lielu pārsteigumu piedāvāja kļūt par Rīgas pilsētas onkoloģiskās slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītāju. Domāju, esmu taču tāda klusa pelīte, bet ļāvos pierunāties, jo savu darbu mācēju darīt. Nostrādāju tur līdz 1995. gadam, kad slimnīcu likvidēja un pievienoja “Latvijas Onkoloģijas centram”.

{gallery id=”1809″}

Kad aizveras domāšana

– Kopš tā laika šeit strādājat par onkoloģi krūts ķirurģijas nodaļā. Medicīna attīstās, sievietes top zinošākas, valsts piedāvā veikt bezmaksas mamogrāfijas skrīningu, bet kāpēc saslimstība un mirstība no krūts vēža nemazinās?

– Tā ir, saslimušo skaits nesamazinās. Diemžēl arī mirstība ne. Es jau varu par to runāt līdz balss aizsmakumam. Reiz pat biju uzaicināta uz TV “Dāvidšovu”, kur man sanāca duelis ar vienu pesteļotāju.

– Un kā duelis beidzās?

– Mani jau grūti nolikt uz lāpstiņām.

Es tikai saku, lai paciente vispirms izdara visu iespējamo, ko šobrīd onkoloģijā piedāvā veikt, un tikai tad ķeras pie pesteļotāja ieteiktās petrolejas dzeršanas un vēl kādiem apšaubāmiem brīnumlīdzekļiem. Kāda sieva pirms laika skaidroja, ka ar norīvēšanās metodi izārstējusi vīru no vēža pēdējā stadijā. Nu neizārstēja, viņš nomira.

Es tikai viņai silti ieteicu, lai manām pacientēm gan nestāsta, ka ar norīvēšanos var izārstēt krūts vēzi. Vēl tālajos astoņdesmitajos kādā TV kanālā mums bija diskusija ar pazīstamo dziednieku Ronaldu Tiltiņu. Toreiz mēs tā toleranti aprunājāmies. Es stāstīju par onkoloģiju, viņš par bioenerģiju. Pieņemu, ka viņiem izdodas atrast pazudušos cilvēkus vai izārstēt no nelaimīgas mīlestības. Taču zinu, cik daudzus priekšlaikus kapā novedusi tāda kaktu dakterēšana. Tagad valsts ik gadu attiecīga vecuma sievietēm nodrošina bezmaksas krūts skrīninga pārbaudi, bet to veic tikai trešā daļa sieviešu. Šajā gadījumā pat nevar aizbildināties ar naudas trūkumu. Maldīgi domāt, ka vēzis var skart tikai kundzes gados. Mana jaunākā paciente bijusi divdesmitgadīga jauniete. Tāpēc arī viņām jāveic sonogrāfiskie izmeklējumi, un īpaši pirms bērna ieņemšanas, kamēr krūtis vēl nav piebriedušas.

Bijuši gadījumi, kad mani izsauc uz Dzemdību namu pie jaunās māmiņas, jo ārsti sapratuši, ka kaut kas nav labi ar viņas krūtīm. Tagad jau tas visā pasaulē atzīts, ka nedrīkst ilgstoši aizrauties ar hormonālajiem kontracepcijas līdzekļiem. Tāpat arī tos lietot, lai pagarinātu jaunību, jo tie tomēr veicina krūts vēža attīstību.

Gadās, ka pie mums ierodas pacientes, kuras vairs vienkārši nespēj savākt savu krūti, viss pil, asiņo, pūst kopā. Viņas taisnojas – es domāju tā, draudzene teica šitā. Ja redz, ka nepaliek labāk, tad ko gan gaidīt, uz ko cerēt. Bet laikam tādos brīžos daudzām aizveras domāšana un sevi uztur ar muļķīgu uzmundrinājumu – gan jau viss būs labi.

Tā jau gadās arī pašām mediķēm, kad gribas domāt – ar mani nekas slikts nevar notikt.

Labāk tomēr lieku reizi atnākt pārbaudīties nekā nokavēt. Bez vajadzības taču mēs neko nedarīsim, neko negriezīsim. Es jau arī labāk sēžu un dzeru kafiju nekā griežu, ja vien to var nedarīt. Bet, ja vajag, tāpēc jau mēs te esam, lai operētu un glābtu pacienti.

 

Vēzis nav reizrēķins

– Vai jums, ārstiem, reizēm neliekas tā dīvaini, kad ir divi vienādi smagi gadījumi: vienā no tiem slimniece izveseļojas, bet otrā aiziet. Un tad jādomā, ka tomēr kaut kas nolemts tur augšā?

– Vēzis nav kā reizrēķins – divreiz divi ir četri. Ir dažādas slimības formas, šūnas, aktivitāte. Tas līdzīgi kā šoziem ar tādu it kā banālu slimību kā gripa. Tā Latvijā nopļāva pāri par četrdesmit cilvēku dzīvību. Nekad nezini, kā slimība iedarbosies uz konkrēto organismu. Neviens zinātnieks nav atklājis, no kā tieši rodas vēzis. Tas veidojas kaut kā kompleksi. Svarīgi tikai to laikus atklāt, lai slimības šūnas nepāriet uz visu organismu.

– Pie jūsu daudzajiem labajiem darbiem noteikti pieskaitāma arī Krūts vēža pacienšu atbalsta biedrības “Vita” izveidošana. Kā radās šī iecere?

– Šī ideja nāk no Stokholmas. Es turp devos 1993. gadā, lai uzzinātu tuvāk, kas tā par biedrību, kā tā var palīdzēt krūts vēža pacientēm. Pēc iepazīšanās sapratu, ka tāda jādibina arī Latvijā. Es tolaik pati biju vesela, man vēl nebija uzstādīta diagnoze – krūts vēzis. Atsaucība bija liela, biedrībā pieteicās ap simts pacientēm. Organizējām lekcijas par dažādām tēmām, kā psiholoģiski sevi sakārtot pēc smagās slimības, ko ēst, kā atjaunot spēkus. Esmu gādājusi valsts apmaksātas krūšu protēzes.

Taču šajā darbā saskaros ar faktu, ka mūsu sievietes cenšas slēpt savu diagnozi un nevēlas par to publiski runāt. Tāpēc veidojas tāda aina – pagastā visi zina, ka viena iedzīvotāja nomirusi no krūts vēža, bet to, ka turpat līdzās dzīvo sieviete, kas ir izārstējusies no vēža, neviens nezina, jo viņa par to nerunā.

Ārzemju zvaigznes to neslēpj, viņas visai pasaulei pavēsta – man bija krūts vēzis, bet kā redzat, esmu dzīva. Es arī to neslēpju.

– Kad šī slimība skāra jūs?

– Pirms astoņiem gadiem. Kad man to atklāja, uzreiz sapratu, ka pēc iespējas ātrāk jādodas uz operācijas zāli. Par manu diagnozi jau uzreiz visiem tapa zināms. Bet es domāju, lai jau zina, nav taču sifiliss, par ko būtu jākaunas.

– Un cik ilgi jūs pabijāt slimnieces statusā?

– Desmit dienas. Kad viss sadzija, sāku strādāt. Zāles jau var “ēst” arī darbā. Negribēju nolaisties un sākt čīkstēt. Bet pavisam esmu piedzīvojusi desmit operācijas, gan lielākas, gan mazākas. Man tagad ir ielikts dzelzs plecs. Es to neveiksmīgi izmežģīju, kauls sāka brukt, un tā tiku pie izturīgāka materiāla. Tas man traucē tikai tad, kad lidostās jādodas cauri drošības skeneriem. Plecs sāk skanēt, un man jāskaidro, ka nenēsāju sev līdzi pistoli. Vajadzētu jau izņemt papīru, kas apliecina manu dzelzs plecu. Esmu pārāk strauja, tāpēc arī iegūstu visādas traumas. Agrāk skrēju pāri ielai pie sarkanās gaismas, bet tagad eju mierīgāk.

Taču labāk man patīk braukt ar mašīnu. Ik pa laikam vīram lieku manīt, ka vēlos jaunu mašīnu, taču mēs neesam nekādi bagātnieki un “šeftes” taisīt es nemāku. Tāpēc turpinu pārvietoties ar savu lēto, mazo “fiatiņu”.

Kad es biju nodaļas vadītāja, man bieži nācās traukties pie saviem pacientiem, mašīnai priekšā un aizmugurē bija sarkanā krusta zīme. Kopš tiem laikiem man patīk ātri braukt. Reiz mani apturēja ceļu policija un jautāja – kāpēc tā trakojat? Es vaļsirdīgi atzinos – braucu uz mājām, jo man ļoti gribas ēst.

Avārijas nekad neesmu izraisījusi, bet reiz uz ceļa sastrādāju muļķību. Policists paziņoja, ka būs jāmaksā 100 latu soda nauda. Kad viņš dokumentos ieraudzīja manu dzimšanas gadu, pateica – labi, jums būs jāsamaksā tikai 20 lati.

 

Burziņš kopā ar savējiem

– Reizēm no sievietēm, kas daudz laika veltījušas karjerai, nācies dzirdēt pašām sev veltītus pārmetumus, ka pārāk maz uzmanības atlicināts bērniem. Vai jūs tādas pārdomas nav skārušas?

– Es maz biju mājās, bet vakaros meitu un dēlu sabučoju, samīļoju. Domāju, viņiem nav nožēlas, ka būtu kas atņemts. Galvenais, ka bērni izauguši par krietniem cilvēkiem, uz kuriem var paļauties. Meita Daina Zepa ir Gerontoloģijas centra vadītāja. Viņas dēls Armands ir jurists, bet otrs dēls Māris turpina mūsu ģimenes profesionālo līniju, ir topošais mediķis. Dainai ir arī mazmeitiņa Paula. Mūsu dēls Māris strādā celtniecības jomā. Viņam ar sievu ir trīs braši dēli, augumā garāki par metru deviņdesmit. Jēkabs ir slēpošanas instruktors, Jānis – topošais jurists, bet Dāvis pabeidza 11. klasi. Mazajai meitiņai Martai ir pieci gadiņi. Man jau ļoti patīk burziņi kopā ar viņiem visiem. Savulaik domāju, ka mēs visi dzīvosim milzīgā mājā, kurā katram piederēs sava daļa, un tad mēs sapulcēsimies kopā pie lielā ģimeniskā zupas katla. Taču tā nav sanācis. Mēs ar vīru dzīvojam savā Ķengaraga dzīvoklī, bet bērni katrs savā vietā. Taču tas neliedz mums bieži sapulcēties, un es ļoti labprāt mazbērnus sagaidu pie sevis un cienāju ar pankūkām.

 

Šiverīga un žiperīga

– Atzīstieties, Sarmīt, no kurienes jums šis enerģijas lādiņš? Jums 1. oktobrī būs ļoti apaļa jubileja, bet sarunas laikā neesat ieminējusies, ka vajadzētu sākt baudīt pelnītos atpūtas gadus.

– Visu dzīvi esmu tāda šiverīga un žiperīga. Es domāju līdzīgi kā žurnāla “Playboy” šefs Hjū Hefners, kuram jau ir 87 gadi. Viņš saka – es turpinu strādāt, jo, mājās sēžot, beigas ir klāt. Darbs cilvēku uztur tonusā, īpaši jau sievieti. Tu domā par to, ka jāpiekrāso sirmie mati, jānokrāso lūpas. Bet pēdējā laikā gan mēs ar vīru pārspriežam, ka kaut kad jau tam darbam būs jāmet miers.

– Un kā jūs atpūšaties? Tagad taču varat lasīt romānus, par ko vīrs studiju laikā teica – nekādi romāni, tikai nežēlīga mācīšanās.

– Ar lasīšanu nevaru aizrauties, jātaupa acis. Nesen biju aizgājusi uz Daces Lielās izstādi, nu tā ir īstena māksla, šķita, ka pati atrados darbā iekšā. Dailes teātrī noskatījos izrādi “Oņegins”, itin jauka. Man ļoti patīk džeza mūzika. Ar vīru bijām aizgājuši pie draugiem. Viņi uzlika vecās džeza plates. Nu sajūtas gluži kā jaunībā. Vakaros paskatos televīzijas raidījumus.

Vīram liekas, ka jāskatās ziņas – pēc tam pats pukojas par redzēto un dzirdēto. Lūk, latvieši nevar vienoties, katrs velk uz savu pusi. Tad saku viņam – ej, ieved kārtību. Man jau arī ir dusmas par “Liepājas metalurga” afēru, un neko tur nevar izdarīt. Kā tas var būt, ka citiem izdevies sakāst miljonus? Kāpēc mēs neesam miljonāri?

Bet Dievs ar viņiem, ja ir labs darbs, kas tuvs dvēselei, tad tas ir vairāk nekā miljons.

 

Sarmīte Baltkāje

• Dzimusi 1933. gada 1. oktobrī.

• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” Krūts ķirurģijas nodaļas onkoloģe.

• Krūts vēža pacienšu atbalsta biedrības “Vita” dibinātāja.

• Saņēmusi apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

• Precējusies, izaudzināta meita Daina un dēls Māris, vecmāmiņa sešiem mazbērniem un vecvecmāmiņa mazmazmeitiņai.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+