Foto – Anda Krauze

Andris Veismanis: Opera nedrīkst kļūt vienkāršota 8

Operas valdes priekšsēdētāja Zigmara Liepiņa tikko apstiprinātais padomnieks muzikālajos jautājumos Andris Veismanis bijis Latvijas Nacionālās operas galvenais kormeistars (1997 – 2006), kopš 2006. gada – Latvijas Nacionālās operas diriģents. Mūziķis ilgus gadus vada arī Vidzemes kamerorķestri, kori “Ave Sol” un ir viens no vadošajiem baroka un klasicisma mūzikas speciālistiem. Savukārt vai visi Senās mūzikas festivāla fani zina, ka Rundālē aiz Saules karaļa parūkas allaž paslēpies diriģents 
Andris Veismanis.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis
“Zeme tad trīcēs zem šo karu izvērsēju kājām!” Gaišreģis paredz Ukrainas kara uzvaras gadu
Kokteilis
“Citreiz pirms koncerta nepieciešams atgādināt ētiku un pieklājības etiķeti” – Madara Raabe vīlusies par koncertā Siguldā pieredzēto
Lasīt citas ziņas

– Jūs Operā esat strādājis sešpadsmit gadus. Līdzībās runājot, vai bija viegli noturēties uz kuģa, kurš, kā tagad izrādās, manāmi sasvēries uz vienu – repertuāra smagā gala – pusi?


– Konkurēt uz darbu vienīgajā dotētajā mazas valsts operteātrī viegli nav bijis nevienam, kas te strādājis. Nācies izjust zināmu psiholoģisku spiedienu, jo no visām mākslinieciskajām iecerēm vienmēr gaidīti vislabākie rezultāti, lai katrs uzvedums ir notikums, ilgdzīvotājs vairāku sezonu garumā, lai nav noņemams jau pēc gada neveiksmju dēļ, kas, protams, bijušas.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Jūs bijāt viens no sešiem pretendentiem, kas piedalījās Kultūras ministrijas izsludinātajā otrajā konkursā uz Operas valdes locekļa amatu, konkurējāt ar Zigmaru Liepiņu.


– Un, kā vēlāk izrādījās, daudz kas manā un Zigmara Liepiņa redzējumā bijis līdzīgs. Varbūt tāpēc viņa padomnieka amatu piedāvāja tieši man. Ir lietas, ko esam izdomājuši līdzīgi neatkarīgi viens no otra.

– Ir vērts par tām pastāstīt.


– Tajā pašā Kultūras ministrijas konkursā man vaicāja – kā domājat piesaistīt jaunu publiku tik nepopulāram žanram kā opera, par kuru reāli interesējas tikai pieci procenti iedzīvotāju? Tās loku paplašināt iespējams, vispirms dažādojot repertuāru, arī ar jauniešu izglītības programmām, viņu ieinteresētības veicināšanu. Man liekas pašsaprotami, ka Operā kā vienīgajā valsts subsidētajā muzikālajā teātrī Latvijā repertuārā jābūt arī mūzikliem un operetēm, lai nav tikai viens virziens, drūmums un drāmas “Nībelunga gredzena” garā. Taču tas neizslēdz nopietno repertuāru, uz kā balstās visi operteātri pasaulē, un eksperimentus mūsdienu mākslā. Ir tā, ka mūsdienu māksla un mūzika aizskrējusi pa priekšu publikas sapratnei un spējai nopietnajā mākslā iedziļināties. Vācijā un Austrijā ir pilnīgi normāli atskaņot sarežģītas mūzikas partitūras, jo tur izveidojusies sava, izglītota publika. Pie mums ir daudz sarežģītāk. Kādā no aizvadītajiem Operas festivāliem uz vienu “Dievu mijkrēšļa” izrādi bija nopirktas tikai 200 biļetes un zāli aizpildīja citādiem veidiem.

Reklāma
Reklāma

– Tomēr šopavasar “Nībelunga gredzena” visas četras izrādes bija izpirktas.


– Jo bija publika, kas brauca no ārzemēm speciāli uz šīm izrādēm. Taču man var stāstīt, cik vien vēlas par publikas sajūsmu, es zinu – jā, divas no cikla izrādēm – “Valkīra” un īpaši “Zig-frīds” – ir ļoti labas, turpretim “Dievu mijkrēslis” ir katastrofa un tāda ir arī “Reinas zelts”. Man neviens neiestāstīs, ka tas ir neticami kolosāls iestudējums. Tā nav. Un neveiksme nav saistīta ar dziedātājiem vai muzikālo pusi. Tas ir režijas misēklis.

– Režisors Viesturs Kairišs televīzijā gan izteicās ļoti atklāti, apgalvojot, ka ar dažādiem režijas meklējumiem un eksperimentiem uzvedumā jācenšas kompensēt to, ko līdz galam nespēj panākt ar mūziku un dziedājumu. 


– Ar Viesturu Kairišu esam daudz strādājuši kopā, šim viņa izteikumam nepiekrītu. Ļoti daudzi režisori iedomājušies, ka mūzika var kļūt tikai un vienīgi par pavadījumu viņu idejām. Taču mūzika nav pavadījums! Mūzikā ietverta gan laikmeta noskaņa, gan sižeta līnijas. Ja to nesaprot un mūziku uztver tikai kā pavadījumu savām idejām, tas ir ačgārni, pret spalvu, pret to, kā operas komponists vēlējies. Un te nav runa, vai režisors operas norisi pārcēlis uz mūsdienām vai pagātni, vai arī uzvedums veidots stilizēti vai autentiski. Runa ir par pieeju principā un to, ka režisoram ļoti labi jāzina mūzikas partitūra, viņam jābūt muzikāli labi izglītotam. Taču mums diemžēl nav operas, mūzikla vai operetes žanrā izglītotu režisoru.

– Un ko jūs iesāksit?


– Es vēlētos, lai, domājot par nākotni, tiktu izveidota Operas akadēmija, kāda pastāv pie visiem lielajiem operteātriem pasaulē, kur jaunie dziedātāji, scenogrāfi, režisori, instrumentālisti, baletdejotāji, horeogrāfi spēj pilnveidot savas prasmes. Šāda akadēmija būtu ilglaicīgs spēlētājs. Tas, protams, ir liels un ilglaicīgs projekts, bet mums ir cerība, ka nākotnē to varētu un vajadzētu pacelt, vēl jo vairāk apzinoties, ka trūkst dziedātāju un ir instrumentu grupas, kur jūtams ļoti liels spēlētāju deficīts. Tagad par krīzes instrumentu kļuvušas ne vien obojas un fagoti, bet arī trompetes, tromboni. To esmu izjutis pats uz savas ādas. Un tā nav pat izglītības problēma, bet vaina cilvēku interešu maiņā. Diemžēl visā pasaulē interese par klasisko mūziku plok. Notiek makdonalda stila domāšanas popularizēšana, kur visam zelta teļš augšgalā.

– Un tāpēc arī Operā apzināti pielāgosities šai gaumei caur operetēm, mūzikliem?


– Gluži otrādi. Vajag iet no vienkāršā uz sarežģīto, nevis otrādi. Operetes un mūzikli skatītājam ir ceļš uz operu, tāpat arī izglītības sistēmā. Ir aplam mācīties klasisko mūziku, beigt Mūzikas akadēmiju un beigās spēlēt popu.

Nav runa par nolaišanos līdz atvieglinātiem iestudējumiem, bet par mūzikliem augstā mākslinieciskā kvalitātē, ar krāšņu partitūru orķestrim, kā, piemēram, Bernštaina “Vestsaidas stāsts”. Ir lieliski un pašsaprotami, ka Ziemssvētkos rāda “Riekstkodi”, un šogad Ziemssvētku koncerts Operā iecerēts kā operetes karuselis, kas beidzot pavērs mūsu Baltajā namā iespēju arī šim žanram. Es gribētu, lai ir tāpat kā Vīnē vai Metropolitēnā, kur Jaunajā gadā rāda piecas sešas “Sikspārņa” izrādes. Nav runa par to, ka operu kāds gribētu pauperizēt, veidot par lētu norišu vietu. Tomēr, ja “Dons Žuans”, viena no pasaulē slavenākajām operām, pie mums kases ieņēmumu ziņā ir viszemākajā vietā, tad tur ir kaut kāda problēma. Uzvedums būtu jāpārveido. Šī problēma ar radošu interešu konfliktu pastāvējusi daudzus gadus. “Nībelunga gredzens” bija milzīgs projekts, tika izdota liela valsts nauda – 250 tūkstoši latu. Un patiesībā tas ir trakums, ka ciklu nevar rādīt vēl, lai atpelnītu izdoto, jo izrādes nes zaudējumus. Opera nedrīkst kļūt vienkāršota, kad režisori mērķē tikai cilvēku instinktos, uzkurina nervus, mēģina šokēt un sacenšas, kurš vairāk pārsteigs. Repertuārā ir jābūt arī tradicionālajām, skaistajām, kostimizētajām izrādēm, kas ir atbilstīgas laikmetam. Ja divos gados taptu viena šāda senā stilā ieturēta, skaista, vērienīga kostimizēta izrāde, tā jau būtu laime. Jo šāds uzvedums nav vienkāršs un ir dārgs. Tāda ir arī pēdējā mode Koventgārdenā un Metropolitēnā. Šādam iestudējumam vajadzīgs ļoti labs dramatisks režisora piegājiens, tur neder paslēpšanās aiz nesaprotama modernisma nezināmu iemeslu dēļ. Es nekādā ziņā nenoliedzu Vāgneru, tikai jādomā, kuru operu uzvest. Savulaik te bijis ļoti veiksmīgs “Loengrīns”, “Tanheizers”. Starp citu, pirms četriem gadiem Helsinku Nacionālā opera iestudēja “Nībelunga gredzena” ciklu un pēc tam teātris bija jātaisa ciet. Bankrots. Arī mums tik grandiozam darbam galveno lomu izpildītāji jāimportē. Tāds solists kā pasaulē slavenais Egils Siliņš, kas labprāt atsaucas mūsu aicinājumiem, mums ir viens. Nupat ļoti labi sevi parādīja Liene Kinča. Bet šī lieliskā, dramatiskā soprāna balss īpašniece nupat ir pieņēmusi piedāvājumu ārzemēs un ar jauno gadu mūsu trupā vairs ne-strādās. Diemžēl. Es jau pieminēju Operas akadēmiju. Mana ideja ir vienkārša: atrast jaunus dziedātājus ar talanta iezīmēm un noslēgt ar viņiem līgumu, ka pēc studijām Operas akadēmijā, kuru laikā viņiem tiktu piedāvāti vilinoši braucieni pie labākajiem pedagogiem ārzemēs un cita veida papildināšanās, pēcāk kādi pieci gadi obligāti jānostrādā Latvijas Nacionālajā operā. Tieši tāpat ar diriģentiem. Ja jaunie redzētu, ka viņiem ir izaugsmes iespējas, domāju, viņi labprāt tos piecus gadus šeit nostrādātu. Nez vai, piemēram, Andris Nelsons būtu pametis Latviju, ja viņam dotu diriģēt uzvedumus, kuriem viņš vēlējās stāties pie pults.

– Kāpēc nevar noskatīt jaunos dziedātājus jau Mūzikas akadēmijā? Kāpēc vispirms pasaulē un tikai pēc tam Latvijā ievēroja Garanču, Antoņenko, Rebeku? Tikai nupat pamanīta Štutgartē dziedošā Gunta Cēse. 


– Jā. Ne viens vien talants aizgājis garām mūsu Operai. Piemēram, Maija Kovaļevska, kas šeit nodziedāja tikai dažas izrādes. Sava loma arī mākslinieciskai veiksmei, bet nenoliedzami ārzemēs piedāvātais “burkāns” ir daudz lielāks, smaržīgāks, aromātiskāks, un runa ir par pavisam citu atlīdzību. Pret to nevaram cīnīties. Taču esmu par lielākām iespējām jaunajiem šeit izaugt. Un to redzu arī sasaistē ar Mūzikas akadēmiju, kur patlaban Vokālajā nodaļā brīnišķīgi strādā Zigrīda Krīgere un Kristīne Gailīte.

– Vai akcents uz mūsu dziedātājiem nemazinās Operas starptautisko skanējumu, pazīstamību? 


– Ar izdaudzināto starptautisko skanējumu ir ļoti interesanta situācija. Lasīju interviju ar bijušo Madrides operas direktoru Džerāru Mortjē, kurš, rotējot operteātru vidē, intendanta statusā bijis Nacionālajā operā Briselē, pēc tam Zalcburgas festivālā, visu Parīzes galveno operu – Bastīlijas, Versaļas un Garnjē – vadībā. Starp citu, man iznāca būt klāt inaugurācijas brīdī, viņam kļūstot par intendantu Garnjē operā. Kad minētajā intervijā žurnālists no Latvijas viņam stāstīja par Rīgu, sak, mums te ir slavena Opera, ar slavenu direktoru un režisoru, ziniet, Mortjē, viens no pasaules opermākslas augstākās līgas, par mūsu Balto namu nebija dzirdējis tieši neko. Operas ārējais spožais veidols ticis nedaudz vairāk izskaistināts salīdzinājumā ar patieso situāciju. Tas ir Andreja Žagara milzīgs nopelns, iespējams, viņš ir vislabākais sabiedrisko attiecību speciālists, kāds atjaunotās Latvijas laikā vispār bijis. Viņa personīgā harisma un idejas gājušas roku rokā, un tādēļ Operu pazīst kā viņa veidojumu. Daļēji tas arī sakritis ar to, ka Opera pēc 1995. gada restaurācijas strādājusi viņa zīmē.

Mēs esam tiešām labs teātris Austrumeiropā, neapšaubāmi dažādu iemeslu dēļ pārāki par kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, pazīstamāki Ziemeļeiropā un Austrumeiropas rietumu pusē. Man bijusi iespēja redzēt Budapeštas operu, kur pilnīgi droši “Nībelunga gredzenu” uzvestu bez jebkādām šaubām, ar saviem spēkiem un saviem dziedātājiem. Bet tāpat tas nenāktos viegli, zinot, ka Ungārija ir nedaudz lielāka par Latviju. Taču mūsu līmenis ir labāks. Esmu bijis Prāgas operā, un arī tur nav augstāks līmenis par mūsējo, neraugoties uz milzīgo tūristu pieplūdumu.

Protams, būs uzvedumi, kur mums nāksies “pirkt” galveno lomu izpildītājus ārzemēs, arī orķestra pašsajūtai obligāti būs jāaicina viesdiriģenti, lai neveidotos tikai viena vienīga iestaigāta taciņa. Galvenā viesdiriģenta amatu domājam piedāvāt Modestam Pitrenam. Pārskatot līdzšinējo līgumu ar viņu kā galveno diriģentu, atklājās ļoti daudzi punkti, kas ir viņa darba pienākumos, bet kurus viņš reāli nepilda, jo bieži ir prom ārzemēs. Bet galvenajam diriģentam ir jātur roka uz pulsa, regulāri jānoklausās solisti, visu laiku jāstrādā ar orķestri un jābūt atbildībai par visām izrādēm. Mēs ar Zigmaru Liepiņu bijām vienisprātis, ka šie pienākumi jāuztic kādam no mūsējiem. Tāds ir Mārtiņš Ozoliņš, uz kuru jau tagad gulstas liels Operas repertuārs. Mēs visi kopā centīsimies veidot Operu starptautiski pazīstamu šā vārda īstajā nozīmē.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.