Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. septembris, 2013
Drukāt

Operācija “Viduszeme”

LETA/AFPLETA/AFP

06.09.2013 Ģirts Vikmanis 

Foto – Ģirts Vikmanis
“Āzijā ir kas tāds, ka, vienreiz tur pabijis, jutīsies pārsteigts un vēlēsies atgriezties,” šādu vērtējumu dzirdēju no vairākiem draugiem pirms došanās ceļojumā uz Ķīnu. Ja šis būtu mans maģistra darbs, šāds formulējums lieliski derētu kā hipotēze, kas man vai nu jāapstiprina, vai jānoliedz. Spriediet paši, kam atbilst tas, ko ieraudzīju un izjutu Ķīnā, kuras nosaukums ķīniešu valodā Zhongguo nozīmē ‘Viduszeme’.Pazust tulkojumā frizētavāUz Ķīnu dodos, lai piedalītos Ķīnas Ārlietu universitātes rīkotā seminārā par Ķīnu stipendiātiem no Centrālās un Austrumeiropas – no katras valsts esam pa vienam. Tātad pārstāvēšu ne tikai “Latvijas Avīzi”, bet arī Latviju. Izlidoju no Helsinkiem un nākamās dienas rītā esmu Pekinā. Pekinas lidosta ir milzīga, tā ir otra lielākā pasaulē pēc gadā apkalpoto pasažieru skaita, bet trešais terminālis, kas uzcelts pirms 2008. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm, vēl līdz šā gada jūlijam bija plašākā ēka pasaulē pēc kvadratūras. Mani sagaida kāds universitātes students un brauciena koordinators Huans Sjačuns, kuru pa rietumnieku modei saucam par Ēriku. Vēlāk uzzinu, ka katrs ķīnietis pirmajās angļu valodas nodarbībās kursos, skolā vai universitātē iegūst rietumnieka vārdu.

Ir astoņi no rīta. Pekina mostas, un pa ceļam uz universitāti vēroju pilsētu. Par Ķīnas straujo ekonomisko izaugsmi liecina arī baltās un bēškrāsas augstceltnes. Automašīnas uz ielām ir lepnākas nekā Latvijā. Kur ir rikšas un velosipēdisti? Redzu vairākus klusus skūterus – šeit tos darbina ar elektrību. Satiksmē piedalās arī riteņbraucēji un mopēdisti, bet automašīnu, protams, ir vairāk.

Pēc pusotras stundas esam universitātes pilsētiņā, kuru ieskauj otrais jeb centrālais Pekinas aplis. Šādu apļu pilsētā ir septiņi vai pat vairāk. Pēc iekārtošanās dienesta viesnīcā nolemju izmest loku pa apkārtni. Nami kā nami. Masīvi, moderni, veidoti no granīta plāksnēm. Rodas ķecerīga doma – ja hieroglifus noņemtu nost, varētu sajaukt ar jebkuras pasaules pilsētas rajonu. “Uzmanies, nekļūsti par komunistu,” pirms ceļa man saka kāda kursa biedrene. Tomēr nekur nav redzami skaļi un uzbāzīgi komunistu saukļi, par ko pārliecinos visa ceļojuma laikā. Sarkanā krāsa Ķīnā nav tik daudz saistāma ar komunismu,šajā kultūrā tā nozīmē prieku.

Ķīnā neesmu pazudis tulkojumā. Manuprāt, tas var notikt, ja jūties vientuļi vai esi pavisam viens. Tomēr atzīstu, ka Ķīnas kultūrā pa īstam esi spējīgs piedalīties, ja spēj saprast hieroglifus un zini valodu.

Par šo atziņu pārliecinos vairākkārt. Pirmoreiz, kad dodos pie friziera. Frizētavā uz kalkulatora man parāda summu, kurai piekrītu. Frizieris izmazgā matus, jāatzīst, pat rūpīgāk nekā Rīgā. Saziņa angļu valodā ir vienpusēja, labāk palīdz zīmju valoda, ar rokām rādot, cik īsu vēlos griezumu. Frizieris cenšas, tomēr mans mērķis pateikt, ka gribu īsākus matus, taču tieku pārprasts. Frizieris pasauc citu kolēģi, parāda eļļas pudelīti un manu galvu rūpīgi un spēcīgi izmasē, ieziež tajā eļļu un friziera apmeklējums ar to beidzas. Samaksāju ap 100 juaņu (ap Ls 8). Jau pusdeviņos šeit ir tumšs, mēģinu atcerēties ceļu uz viesnīcu. Apturu taksometru, un mani turp aizved. Nav dārgs prieks – iekāpšana maksā 12 juaņas, un pirmie trīs kilometri ir iekļauti cenā.

 

Ķīna kā Mao klosteris

No rītiem klausos lekcijas par Ķīnas vēsturi, politiku un starpvalstu attiecībām, ko mums lasa universitātes profesori. Pēc pusdienām ir daudz brīva laika, tādēļ kopā ar sabiedrotajiem dodamies iepazīt Pekinu. Mums ir Pekinas karte, taču tā ir mānīga eiropietim – Eiropā uz izvēlēto vietu būtu kājām jāmēro stundu garš ceļš, bet Pekinā tās var būt arī trīs stundas. Izvēlamies braukt ar otro metro līniju, kas aptver būtiskākos objektus. Ielās valda smacenis. Tādēļ nolemjam, ka dosimies uz Beihai parku ieelpot svaigu gaisu pie ezera. Tajā tūristiem par ieeju ir jāmaksā. Pa ezeru var izbraukt ar katamarānu vai laiviņām. Noejam gar krastmalu, redzam, ka ķīnieši aizrautīgi spēlē kārtis, viņiem vien saprotamu spēli. Kāda ķīniete parkā veic vingrinājumus.

Parks ir miera oāze lielpilsētas vidū. Sāk kurkstēt vēders, un dodamies ēst vakariņas – pie Beihai parka atrodas rajons ar daudziem restorāniem. Pamanām vietējo aizrautību ar karaoki. Divi čaļi zilā T kreklā izpilda kādu amerikāņu puišu grupas “Backstreet Boys” dziesmu par puisi, kurš nav cits puisis (Im Not The Other Guy – Ģ. V.). Priekšnesums tik ļoti aizkustina mūsu sirdis, ka to fotografējam, un es iemūžinu video ar savu aifonu. Uzmanību vairāk piesaista dejotājs, kurš virpulī pa gaisu laiž rokas un horeogrāfiskā priekšnesumā ļauj izprast puiša ciešanas. Netālajā ezeriņā cilvēki, arī vecāka gadagājuma ļaudis, makšķerē un peldas. Nejauši izvēlamies halal restorānu (tajā pieejama gaļa, kas iegūta atbilstoši musulmaņu kaušanas tradīcijām – Ģ. V.).

Ķīniešu ēšanas paradumi ir īpašs temats. Viņi bieži ēd pie apaļa galda, pie kura var sasēsties vairāki cilvēki. Galda vidū ir apaļš paliktnis, uz kura griežas šķīvji ar ēdienu. Pasūtām garneles (šeit tas nebūt nav luksusa ēdiens), vistas un liellopa gaļu, rīsus, pupiņas un zupu, kuru atšķirībā no Eiropas pasniedz pēc otrā ēdiena.

Iedzeram arī “Tsingtao” alu, kurš gan ir ūdeņains un apinītis vien vāji jūtams. Alus nav stiprāks par 3,5 grādiem. Starp citu, visa brauciena laikā uz ielām nemanu iereibušus cilvēkus. Maltīte ir laba un sātīga. Katrs samaksājam 80 juaņas – vairāk nekā sešus latus. Kādā citā ēdienreizē ārpus universitātes pilsētiņas nobaudām Pekinas pīli, kuru pasniedz, sagrieztu gabaliņos, – tie vēl jāieritina apaļā plācenī. Apkārtnes bāri iemitinājušies tradicionālās ķīniešu arhitektūras ēkās ar smailiem jumtu galiem. Bāru piedāvājums no ārpuses šķiet vienveidīgs – katrā ar saviem priekšnesumiem izklaidē arī ģitārists un dziedātāji. Ieraugām, ka vienā no tiem šovakar uzstāsies arī mūs apbūrušie ielu muzikanti, kas dziedāja “Backstreet Boys” repertuāru.

Citu dienu nolemjam apmeklēt Lamas budistu templi. Jau izkāpjot metro stacijā, jūtama tempļa noskaņa. Kādai jaunai ķīnietei ar vīraka kociņiem pakaļ skrien tirgotājs. Var saprast, ka viņš ir norūpējies, jo uz templi taču jādodas ar gūzmu kūpināmo kociņu! Uz ielas izliktajās bļodās peldas bruņurupuči, kuri kādā brīdī kļūs par ēdienu. Templī atrodas vairāki desmiti Budas atveidu, un vietējie dodas tos pielūgt. Viņi dedzina vīraka kociņus un samet tos lielā gūzmā īpašos katlos. Lielākoties te redzu jaunus cilvēkus. Apkārt grozās budistu mūki, kas, ieraudzījuši mūs, vēlas ar mums nofotografēties – tāpat kā mēs ar viņiem. Nobildējos ar kādu smaidīgu mūku. Šķiet, ka lūgšanas, meditācija un centieni sasniegt nirvānu viņa sejā ir ievilkušas labsirdības vagas. Pēc tempļa dodamies uz Pekinas veco tirgu, kur lielākā daļa veikalu mūsu apmeklējuma laikā ir slēgti. Caur to brauc velorikšu kolonna, tajās sasēduši rietumu tūristi.

Tirgus pārdevēji šajā rajonā arī paši dzīvo – redzam, kā tiek zāģēti logu rāmji, kādā laukumā cilvēki noskrandušā apģērbā spēlē madžongu un dambreti. Kāda sieviete bļodā mazgā savu mazo bērnu.

Programmas organizatori mūs aizved uz Zīda tirgu, kurā varot nopirkt zīda un kašmira izstrādājumus un dažādu zīmolu pakaļdarinājumus. Tirdzniecības centra stilistika atgādina kādreizējo Rīgas sporta pili. Ja šeit esi nolēmis iepirkties, jāatceras, ka cena jānosauc desmit reizes zemāka par piedāvāto. Pārdevēji labi runā svešvalodās. Tirdzniecības centrs mani garlaiko, tāpat kā manu serbu sabiedroto Draganu, tādēļ izvēlamies aiziet pusdienās un iedzert alu. Tieku pie bezvadu interneta – tā ir vienīgā iespēja ielūkoties sociālajā tīklā “Facebook”, kas Ķīnā citādi nav pieejams, tāpat arī tviteris.

Kādā siltā vakarā ar taksometru par samērā mazu naudu aizbraucam līdz centrālajam Tjaņaņmeņas laukumam, pie kura atrodas priekšsēža Mao mauzolejs un masīvā, padomiskā arhitektūras stilā celtā parlamenta ēka. Pie karoga masta pulcējas karavīri un gatavojas ceremonijai. Netālu stāv armijas apsardze, kā arī civilās drēbēs tērpti drošībnieki, no kuriem netālu atrodas ugunsdzēšamie aparāti. Bailes no pašsadedzināšanās aktiem pilsētas centrālajā laukumā ir lielas, arī citās publiskajās vietās armijniekiem vienmēr līdzi ir dzēšamie aparāti, lidostās atņem šķiltavas. Laukumā var just vietējo lepnumu par savu valsti – viņi aizrautīgi un ar pietāti vēro karoga nolaišanas ceremoniju. Mao mantojums mūs pavada visu Ķīnas ceļojuma laiku – var just, ka priekšsēdim un par nācijas tēvu sauktajam Mao tiek izrādīta īpaša cieņa ikkatrā pilsētā. Šī tēma turpinās arī Pekinas sarkanajā teātrī, kur vērojam izrādi “Kon-Fu leģenda”. Izrāde sākas ar to, ka māte Šaoliņas templī atstāj savu dēlu, lai tas apgūtu filozofiju un cīņas mākslu. Mūks iemācās kontrolēt savu ķermeni un aizsargāties no ienaidniekiem. Tiek uzsvērts, ka spēks pret pretinieku jālieto, tikai aizstāvoties. Mūks ļaujas kaislībām ar sievietēm, taču galu galā viņš uzvar gan iekšējos, gan ārējos pretiniekus un atgriežas klosterī. Kad vecajam Šaoliņas tempļa abatam jādodas labākos medību laukos, mūks no viņa manto amatu. Mūka dzīve atgādina Hermaņa Heses romānā “Sidhārta” aprakstīto Budas ceļu, kurā arī ir daudz kaislību, taču pēc tam atteikšanās no tām. Tomēr izrādē var nolasīt arī citu kodu – vecais Šaoliņas tempļa abats, iespējams, ir Mao prototips, par svēto vietu jeb templi var uzskatīt Ķīnu, bet amatu pārmantotājs mūks uzskatāms par Mao pēcteci – Denu Sjaopinu.

Citā dienā dodamies ārpus Pekinas, lai spertu pirmos soļus uz Ķīnas mūra. Pie ieejas apskates vietā par desmit juaņām var nopirkt cepurītes gan ar mūra, gan ar Ķīnas armijas simboliku. Mani tik ļoti neaizrauj staigāšana pa pašu mūri, cik vēršanās no tā plašumos.

Apkārtējie kalni rada sirreālu sajūtu – skatoties, kā mūris aizvijas tālāk pāri kalniem, rodas iespaids, ka tas ir kāds vilciena sastāvs, kas traucas tālienē. Netālu no mūra iespējams nopirkt dažādus suvenīrus, tostarp arī medaļu, kurā iegravēt savu vārdu par godu mūra apmeklējumam.

 

Mazpilsētas naktsklubā


Apmeklējam Jičuanu, kas ir Ņinšua provinces galvaspilsēta, tāda mazpilsēta ar vienu miljonu iedzīvotāju. Gluži kā Jaunjelgava, es nosmejos. Provincē dzīvo itin liela huju minoritāte – tie ir ķīnieši, kas reliģiski pieder islāmam. Jičuanā beidzot kompensēju savu izslāpumu pēc svaigas maizes, ko mums piedāvāja pie pusdienām. Restorāna apkalpojošais personāls ir sievietes, tērpušās atbilstoši islāmticīgo gaumei – garos svārkos un ar galvassegām, kas aizsedz matus. Vēlāk dodamies pie provinces amatpersonām, kas informē par reliģisko minoritāšu dzīvi provincē. Tālāk seko plašas pusdienas ar tradicionālo ķīniešu ēdienu. Jau otro reizi Ķīnā iedzeru stipru degvīnu ar iesaldenu garšu, kuru malko no mazām glāzītēm. Viena amatpersona nāk sadzert ar katru no mums, ceļot tostu par draudzību starp mūsu valstīm un Ņinšua provinci, aicinot kādreiz atgriezties ciemos pie viņa ar visu ģimeni. Jičuanas centrs ar košajām reklāmām nebūt neliecina, ka esam vienā no mazāk attīstītajām provincēm Ķīnā. Vakarā mērojam ceļu uz kādu vietējo jauniešu izklaides vietu. Pa ceļam atkal pārliecinos par ķīniešu vēlmi apliecināt savu statusu, jo pie viesnīcām un bāriem redz lielākoties tikai dārgas automašīnas. Naktsklubā mūs sagaida kāds vietējais ar zirgasti – izejam cauri drošības kontrolei, un mūs aizved uz kluba deju zāli. Pasūtām kādu pasaulē pazīstamu rietumu alus šķirni, kas šeit, kā jau ierasts, ir ar mazāku alkohola saturu nekā Eiropā. Īpašu uzmanību vietējie mums nepievērš. Skan rietumu popmūzika. Vēlāk ap stieni ādas tērpā sāk virpuļot dejotāja, taču nekāda striptīza šeit nav. Vairākas ķīniešu skaistules, starp kurām iemaldījušās arī rietumnieces, turpina šovu, tērpušās apakšveļā. Pēc šova manu sabiedroto no Lietuvas Mindaugu vietējās skaistules ir apbūrušas tik ļoti, ka viņš gatavs mācīties ķīniešu valodu un apmesties uz dzīvi Ķīnā.

Nākamajā dienā dodamies uz tuksnesi, kur satiekam vietējās kolektīvās saimniecības vadītāju, pēc skata līdzīgu leģendārajam krievu aktierim Jurijam Ņikuļinam – viņu vēlāk iesaucam par tuksneša priekšnieku. Kolhoza priekšsēdētājs tiek cildināts par to, ka sekmējis tuksneša apūdeņošanu, tajā sazēlusi zāle, iestādīti kociņi un vērojams vispārējs uzplaukums. Visapkārt redzamas šļūtenes, ar kurām ūdeni piegādā tuksnesim. Tad mūs aizved uz oāzi, kur smaržo ziedi un zaļo koki, dīķī ir ielaistas krāsainas zivis. Ir svelmīga diena, kad laivā, kas atgādina ķīniešu māju, dodamies pāri sālsezeram uz atpūtas parku tuksneša kāpās. Arī tur ieraugu kārtējo Mao statuju. Pa tuksnesi drasē atpūtnieki ar divkuprainiem kamieļiem. Redzami arī zirgi, pa ezeru var braukāt ar ūdensmotociklu, kā arī pārlidot to ar hidroplānu – atgādina deltaplānu, ko vietējie, visticamāk, paši sastiķējuši un pielikuši tam motoru. Vakarā atgriežamies otrā krastā. Lai nokļūtu līdz autobusam, jāiziet cauri zālei, kur vietējie pārdod vilkogu konfektes un dažādus suvenīrus. Ievēroju, ka ir jau radīts spēļu robots, kas atdarina Gangnam style soļus.

Visbeidzot dodamies uz huju kultūras parku, kur sastopam huju ķīnietes krāšņos tradicionālos musulmaņu tērpos. Plašajā kompleksā atrodas mošeja – ar četriem minaretiem, zeltītiem kupoliem un skaistiem arābu rotājumiem iekšpusē. Te redzami gan ķīniešu ticīgie, gan kāds vīrietis no arābu valstīm, kas atnācis, lai atdotu godu Allāham.

 

Pandu labsajūta

“Ja Sičuaņa būtu Eiropas Savienības valsts, tā pēc iedzīvotāju skaita būtu lielākā,” spriež mana slovāku sabiedrotā Lusija. Čengdu pilsēta Sičuaņas provincē pirmkārt ir slavena ar pandu lāču audzētavu un asiem ēdieniem. Pilsētā atrodami visu rietumos populāro zīmolu apģērbu veikali. Cilvēku sejas panti šeit ir dienvidnieciskāki. Pirmoreiz ceļojuma laikā ievēroju kristiešu baznīcu, kas slejas netālu no viesnīcas – uz tās torņa redzams sarkanīgs krusts, kas tiek izgaismots naktī.

Vakarpusē arī priekšsēža Mao statuja ir izgaismota – tā atrodas pie vietējā zinātnes muzeja. Visapkārt tā apstādīta ar ziediem, un tuvāk no ielas tai nevar piekļūt. Ziedi ir kā aizsardzības valnis – ja šeit ierastos ēverģēlīgi tūristi un vēlētos nodarboties ar pieminekļu alpīnismu, viņiem būtu jāizbradā puķes.

Gaiss silts un patīkami mitrs un nav tik piesārņots kā Pekinā.

No rīta dodamies uz Dudžingjanas pilsētu, tā ir slavena ar savu 2000 gadus seno irigācijas sistēmu, kas sadala Minas upi vairākās straumēs. Apvidus ir kalnains, un kaut kur tālumā straumes otrā pusē redzu skaistu vairāku līmeņu pagodu. Pēc iespaidīgās vietas aplūkošanas sākas maltīte. Kā jau ierasts Sičuaņā – mielastā ir saldūdens zivs, liellopa gaļa un garšīgi vārītie dārzeņi. Galdā celts arī žāvēts putns, taču tā nav vista. Vēlāk uzzinu, ka jau ilgāku laiku esmu pārticis no baloža gaļas. Pie restorāna būros mitinās vistas, truši, bet bļodās spīles kustina vēži – drīz jau nāks viņu pēdējā stundiņa. Vienīgi netieku gudrs par papagaiļiem būros – vai arī tie nonāks uz pusdienu galda? Jau esmu iemācījies ēst ar irbulīšiem. Paveros pa logu – plūst straume, bet otrā pusē tradicionālās ēkas. Sajūta sirreāla – kaut ko līdzīgu esmu redzējis trešajā “Neiespējamās misijas” filmā, kad Ītans, uzvarējis sliktos spēkus, ar savu līgavu pastaigājas pa Šanhaju.

Čengdu pastaigājos pa iepirkšanās ielu, te var iegādāties saldumus, ādas izstrādājumus, gleznojumus uz zīda, tradicionālos ķīniešu kreklus. Šajā kvartālā divreiz lietoju vācu valodu. Ieraugu kādu eiropieti, un viņš, protams, pasmaida, arī priecādamies mani redzēt. Tas ir puisis no Vācijas, dzīvo Leipcigā – pilsētā, par kuru man ir vissiltākās atmiņas, ieradies uz ģeogrāfu konferenci. Čengdu viņam patīk. Vēlāk, dodoties prom no tirgus, arī kāds vietējais jauneklis mani uzrunā vācu valodā, jautājot, vai neesmu vācietis. Vācu valodā paskaidroju, ka zinu vācu valodu, bet esmu latvietis. “Es vācu valodu iemācījos ar vikipēdijas starpniecību, bet man nepieciešams skolotājs,” teic puisis. Jūtu, ka viņam ir laba vācu valoda, un varbūt puisis šeit ierodas katru nedēļu, mēģinot atrast kādu, ar ko parunāties. Tomēr tad viņš sabīstas, rāda kādas dīvainas zīmes un pazūd.

Te nu jāpaskaidro, ka rietumniekam, kas vēlas iepazīt Ķīnu, labs veids, kā nopelnīt naudu, ir būt par angļu valodas privātskolotāju vai pašam rīkot kursus. Un, redz, arī vācu valoda ir pieprasīta!

Manam albāņu sabiedrotajam Jorgem šajās dienās piedzimis mazdēls, tāpēc viņš vairāk lieto ķīniešu šņabi. Vakariņu laikā Jorge rauj vaļā kādu ķīniešu armijas dziesmu un maršē pa zāli, izpelnoties publikas ovācijas. Vakariņas restorānā ir patīkama pasēdēšana ar teatrāliem priekšnesumiem – divi vīri rotaļājas ar tējkannām, bet vēlāk uz skatuves kāpj ugunsrijēji tradicionālās ķīniešu maskās. Pēdējā dienā Čengdu viesojamies Llelo pandu lāču pētniecības centrā. Netālu no kasēm izdzirdu latviešu valodu. Jā, mēs, latvieši, tiešām esam visur! Tā ir kāda pusmūža kundze, kuras meita ieprecējusies Čengdu. Pašlaik viņa kopā ar jaunāko meitu atbraukusi apmeklēt jauno pāri un auklēt mazbērnu. Pandas zoodārzā jūtas labi – tās katru dienu apēd daudz bambusa koku. Mūsu apmeklējuma laikā lācēni laiski guļ savās novietnēs. Katram lācēnam ir savs stāsts un ķīniešu vārds. Dažs uzaudzis ASV un tad nonācis Ķīnā, cits izceļas ar īpaši sniegbaltu spalvu uz galvas, citam ir atlētiska miesas uzbūve, cits nosaukts par godu bijušajam Starptautiskās olimpiskās kustības vadītājam Huanam Antonio Samarančam. Kāda lielo pandu ģimene dzīvo būrī rezervāta iekštelpās. Ir amizanti vērot, kā visa ģimene ēd tai noliktos bambusa zarus. Visvairāk uzmanību piesaista kāds mazs pandēns, kurš labsajūtā grauž viņam nolikto barību. Rezervātā mīt arī mazāk zināmie sarkanie pandu lāči, kas pēc skata gan vairāk atgādina lapsas. Tāpat kā melnbaltajiem brāļiem, arī viņiem patīk karāties kokos.

Pēc Čengdu apmeklējuma atgriežamies Pekinā, kur katram dalībniekam pasniedz diplomu par dalību seminārā. Savam priekšstatam esmu guvis apstiprinājumu – Ķīna piesaista, tā ir atvērta, taču valodas noslēgtības dēļ ir spējusi saglabāt savas kultūras savdabību. Āzijas kods ir ierakstījies manā prātā un vairs nezudīs. Ķīna nav nemaz tik tālu, secinu Helsinku lidostā. Iekāpt lidmašīnā uz Ķīnu – ir tāpat kā ar autobusu aizbraukt uz Varšavu.

 

Der zināt Valūta: Ķīnas juaņa. 100 juaņas = Ls 8,28.

Pirms došanās uz apskates objektu rūpīgi izpētiet Pekinas karti – gājiens, kas eiropietim var šķist stundas attālumā, var izrādīties trīs stundu garumā.

Sātīgas vakariņas ar vairākiem ēdieniem vienam cilvēkam Pekinas restorānu rajonā maksā 80 līdz 100 juaņas.

Ērtākais veids, kā pārvietoties pa Pekinu, ir metro. Biļete vienam braucienam maksā 2 juaņas.

Otrā metro līnija aptver būtiskākos apskates objektus – Slēgto pilsētu, Tjaņaņmeņas laukumu, Lamas budistu templi.

Lēts pārvietošanās līdzeklis ir taksometrs. Iekāpšana maksā 12 juaņas, cenā iekļauta maksa par pirmajiem trim kilometriem, pēc tam par katru kilometru jāmaksā 2,5 juaņas.

Ja vēlaties iepirkties Pekinas zīda tirgū, jākaulējas un jānosauc desmit reizes zemāka cena par piedāvāto.

Pie Lielā Ķīnas mūra ar suvenīru tirgotājiem jākaulējas. Cepures ar mūra simboliku kaulējoties var iegādāties divreiz lētāk.

Sičuaņas provincē populāri ir suvenīri ar lielu pandu simboliku –lētāk būs, ja nepirksiet tos lielo pandu pētniecības centrā, bet citviet pilsētā.

Dodoties uz parkiem, jārēķinās, ka tie var būt par maksu, kā, piemēram, Beihai parks Pekinā.

Pudele ūdens maksā 2 juaņas, lētākais saldējums – tikpat.

Ķīnā izmantojiet iespēju ēst sulīgus augļus, piemēram, mango, tie nav dārgi.

Internets ir pieejams viesnīcās un dažās kafejnīcās. Lai gan pieeja sociālajiem tīkliem facebook.com un twitter.com ir slēgta, tomēr vietās, kur ir bezvadu internets, tie ir sasniedzami.

Pekinā ir liels gaisa piesārņojums, drošības pēc paņemiet līdzi sejas masku.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+