Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. janvāris, 2012
Drukāt

Operas līmenis un morāle

Kādai jābūt Latvijas Nacionālajai operai? “Latvijas Avīzes” lasītāji ir vēlējušies izteikt savu redzējumu, kā arī vērtējumu par līdzšinējo Latvijas Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru.

 

Mūsu lasītāja Maija Madonā, zvanot pa bezmaksas tālruni 80007007, izteicās, ka kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende spējot tikai kritizēt A. Žagaru, bet “nespēj pateikt, ko mainīt, kā uzlabot Latvijas Nacionālās operas darbu”. Paša A. Žagara viedoklis esot pārliecinātāks, un tāpēc Maija viņu atbalsta.

Tikmēr “Latvijas Avīzes” lasītāja, ilggadēja Dziesmu svētku diriģente ar 40 gadu pedagoga stāžu mūzikas skolā Velta Rieksta izteica atbalstu kultūras ministrei, jo, viņasprāt, A. Žagaram nevajadzējis pieļaut, ka atsevišķas izrādes tiek pārlieku modernizētas. “Man patīk vecais stils. “Oņeginu” nevar iestudēt modernu! Kā var dziedātāji vāļāties pa grīdu? Un kā var “Burvju flautā” sieviete smēķēt? Un kāda briesmīga bija Karmena! Saplēstas, netīras drēbes. Esmu redzējusi “Karmenu” citās valstīs, kur vienmēr bijušas skaistas dekorācijas. Mums viss bija pelēks.” Par muzikālo kvalitāti gan nevarot sūdzēties. “Mūsu dziedātāji dzied labāk, un orķestris labi spēlē,” saka V. Rieksta.

Redakcijā esam saņēmuši vēstuli arī no Lilijas Treices, kurā viņa caur atmiņu stāstu par agrākajiem laikiem pauž savu redzējumu, kādai būtu jābūt operai šodien. Fragments no L. Treices vēstules:

 

“Latvijā ir daudz mākslinieku, kuri ir spiesti dzīvot ārzemēs un it kā ar savu talantu nes Latvijas vārdu pasaulē, kaut gan pašiem savā dzimtenē Latvijā nav vietas. Viņu vietu aizņēmusi ģitāra, kas nav latviešu tautas mūzikas instruments, un mikrofona “laizītāji”, kuri ir pašdarbnieku līmenī, lai ar “mākslu” aizpildītu savu brīvo laiku starp sev līdzīgajiem.

 

Mēs it kā dzīvojam modernā, visu iespēju laikmetā, bet nerodas tādi komponisti kā Verdi, Bizē, Johans Štrauss un citi, nerunājot par Mocartu, Brāmsu un daudziem citiem, kuru mūzika patiešām aizkustina un aiznes sapņu un ilgu debesīs. Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars ir daudziem māksliniekiem pavēris ceļu uz pasaules skatuvēm. Viņš ir pāri viduvējībām, tādēļ pret viņu pielietota noniecināšanas taktika kā jau pie latviešiem, kad valda viduvējības kā mākslā, tā politikā.

Operete – operas jaunākā bezbēdīgā māsa – ir likvidēta. Tās vietu aizņēmusi ģitāras un mikrofonu māksla. Pirmās Latvijas valsts laikā bija Mariss Vētra, Artūrs Priednieks-Kavara; Ādolfs Kaktiņš, Kadiķis, Edgars Plūsma, Elvīra Valšteine, Auguste Klinka, Elfrīda Pakule, Alīda Vāne un vēl daudz citu. Tajā laikā bija teiciens: “Māksla pieder tautai!” Kolhoznieki automašīnās brauca uz Rīgu, lai baudītu koncertus, operu, teātra izrādes, vai arī mākslinieki brauca viesizrādēs uz rajonu kultūras namiem. Operā pēdējās divas partera rindas maksāja 60 kapeikas, tāpat kā trešajā balkonā tā sauktajās studentu ložās, kur bija iespēja stāvēt arī kājās. Skatīšanās un klausīšanās no tāluma nebūt netraucēja. Pirmās Latvijas laikā operas mākslinieki uzveda arī operetes – J. Štrausa “Sikspārni”, Lehāra “Jautro atraitni”, Ābrahāma “Havajas puķi”, Kālmāna “Silvu” un citas. Biļetes bija lētākas par operas biļetēm, jo operu lielāko tiesu apmeklēja bagāto šķira – dāmas vakartērpos un kungi smokingos. Ne jau tik daudz baudīt vietējo mākslu, kā sevis izrādīšanos un parādīšanos, kas tik pieņemams ir dižmanīgajiem latviešiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+