Foto – Līksma Bebre

Optimists no Zvejniekciema
 0

“Laikrakstu abonēju jau kopš pirmajiem numuriem. Atceros, toreiz uz abonēšanu bija pieteikta kaut kāda jocīga “Lauku Avīze” un neviens nesaprata, kas tā tāda būs. Kas varēja domāt, ka pamazām man tā kļūs par galveno avīzi!” atzīst zvejniekciemietis Dzintars Pudāns. 


Reklāma
Reklāma

 

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Viņš izlasa avīzi no vāka līdz vākam, bet ne uzreiz – Dzintars lasa tikai vakaros un brīvdienās, jo dienā viņam nav laika. Nezinātājam var šķist, ka tas ir absurds, jo viņam ir jau pilni 85 gadi.

“Man vajag kustēties, jo, neko nedarot, cilvēks atrofējas. Ir jāstrādā, tad labāks garastāvoklis un arī vairāk spēka,” stāsta Dzintars.

CITI ŠOBRĪD LASA

Apkārtējie kaimiņi gan Dzintara strādāšanu nesauktu tikai par mierīgu parosīšanos – viņš dienā strādā vismaz septiņas stundas. Lubiņu gatavošana ir viņa pēdējo gadu vasaru aizraušanās. Pie skaidu ēveles jāizgroza 20 – 30 kg smagi apses bluķi. Bet cilvēkiem laiku pa laikam arī šāda manta ir noderīga.

Pamatīgi strādājis Dzintars ir jau kopš pusaudža gadiem, kad viņš mājās bija galvenais arājs un sējējs. “Zirgus valdīju, kā nu mācēju. Ģimene kara gados bija pašķīdusi. Nekas cits neatlika,” noteic Dzintars. Skolu viņš pabeidza vācu laikā, bet par agronomu mācījās pirmajos padomju gados vecāku mājai tuvīnajā Bebrenes sovhoztehnikumā. “Kolhozu organizēšana, mašīnu un traktoru staciju (MTS) dibināšana, izvešana – viss diemžēl notika manu pirmo darba gadu laikā. Par laimi, izvešanās man nenācās piedalīties.

Tajā vakarā mums bija likts gaidīt biedrus no rajona, bet viņi nebrauca un nebrauca. Tā kā es visu dienu nebiju ēdis, tā teikt, dezertēju uz mājām. Otrā dienā tik rūc mašīnas… Kaut kas augšā bija mani pasargājis no piedalīšanās šajā noziegumā.”

Dzintars strādājis par agronomu un galveno agronomu vairākos Latgales kolhozos, līdz Līvānos viņam par padoto atsūtīja Valiju. “Mēs sēdējām vienā kabinetā un iepatikāmies viens otram. Viņa bija ļoti saimnieciska, gudra un arī smuka,” svarīgāko cilvēku savā dzīvē raksturo Dzintars. Valijai darbs iegadījies Cēsu pusē. Arī Dzintars pārcēlies uz Raunas MTS. Tur strādāts gan par galveno agronomu, gan par mehāniķi, gan ceha priekšnieku.

Septiņdesmito gadu beigās kāds radinieks atradis darbu Zvejniekciemā, noskatījis nopuvušu šķūni ar strēmelīti zemes un mudinājis Pudānus sev līdzi. “Nolēmām celt dvīņu māju. Bet arhitekts saka, tur dvīņu māja nesanāks – par šauru. Ja nu vienīgi būvē… apaļu. Bet, kas mums, ja apaļu, tad apaļu! Sieva iesprauda kociņu un mēs novilkām pa apli striķīti. Te būs māja… Projektu apstiprināt gan bija grūti, jo padomju laikos apaļa māja skaitījās kaut kas ārkārtējs. Būvējām ilgi, bet nemaz tik bezpalīdzīgi nebijām – mums bija daudz draugu un paziņu, kas orientējās būvniecībā, iznāca sadarboties arī ar arhitektiem,” atminas Dzintars.

Reklāma
Reklāma

Viņš atzīst, ka dzīvē veicies gan ar darbu, gan ar sievu, ar dēlu un meitu, gan ar četriem mazbērniem, gan ar uzbūvēto māju un darbnīcu, kur tagad ir darbs gan pašam, gan dēlam, gan vairākiem strādniekiem.

“Žēl, ka sieva pirms pāris gadiem nomira,” viņš skumji atzīst. Kad Valija pēc insulta lēkmes palika uz gultas, Dzintars uztaisīja paceļamu gultu un dažādas papildierīces, lai viņas dzīvi atvieglinātu, un gādīgi uzņēmās kopšanu.

“Tādu cilvēku mūsdienās vairs nav – opis ķimerēsies dienu, divas vai nedēļu, bet uztaisīs to, ko nodomājis. Jaunus darbus viņa klātbūtnē pārējie cenšas pasākt piesardzīgi. Ar savu pedantiskumu opis jaunos kaitina, bet ļoti bieži izrādās, ka taisnība bijusi viņam,” saka dēla Viļņa dzīvesbiedre Liāna.

“Mēs nesen ar tēvu pamatīgi sastrīdējāmies,” ar smaidu stāsta dēls Vilnis. “Tēvs sajūsmināts stāstīja, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta apjoms šā gada trešajā ceturksnī palielinājies par 5,3%, bet mūsu vārdos, ka krīze vēl nav beigusies, neklausījās. Viņš kārtējo reizi apliecināja, ka ir neglābjams optimists.”