Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. augusts, 2013
Drukāt

Osis precizē: nevis uzņēmēju, bet uzņēmīgu cilvēku partija

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Biedrības “Latvijas attīstībai” reklāmas televīzijas skatītāji drīz zinās no galvas. Katru vakaru trīs biedrības biedri – Mārtiņš Bondars, Uldis Osis un Einars Repše – stāsta par to, ka uzņēmējiem nepieciešams lielāks valsts atbalsts. Vai tas ir pieteikums nākamajām Saeimas vēlēšanām? Ar bijušo finanšu ministru, ekonomikas profesoru ULDI OSI sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

 

V. Krustiņš: – Vai jūs esat īsts repšists vai tikai īslaicīgs palīgs? Piemēram, Mārtiņš Bondars nupat intervijā teicis, ka vēl nezina, vai pievienosies Repšes veidotajai partijai. Viņš tikai apmeklējot pasākumus.

– Repšists neesmu. Esmu biedrības “Latvijas attīstībai” biedrs.

– Bet partijā būsiet?

– Būšu… ja mani uzņems.

– Par to nav šaubu!

– Biedrībai patiesībā pievienojos nesen – pagājušā gada nogalē, lai gan tā darbojās jau krietni agrāk.

Osis1_KM_6– Tātad pie biedrības dibināšanas jūs neesat bijis klāt, bet pie partijas dibināšanas būsiet. Reklāmās jūs uzsverat, ka jāveicina valdības un uzņēmēju sadarbība. Kā tas domāts? Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa jūs salīdzinājusi ar apvienību “Par labu Latviju”.

– Droši vien tā ir pašas biedrības vaina, ka rodas šādi salīdzinājumi. “Par labu Latviju” tiešām bija sevi skaidri definējusi kā uzņēmēju lobijs. Es to tagad negribētu sīkāk apspriest, lai tas paliek vēsturei. Taču biedrības “Latvijas attīstībai” ideoloģija diezgan būtiski atšķiras. Tā, protams, atbalsta uzņēmējus, taču uzņēmēji ir tikai neliela sabiedrības daļa, kas vienatnē nevar nodrošināt valsts attīstību. Tas drīzāk var sašķelt sabiedrību, radīt vēl lielāku nevienlīdzību. Mērķis ir plašāks – uzņēmīgu cilvēku lomas paaugstināšana. Dažādās nozarēs: izglītībā, kultūrā, medicīnā un citur. Visur ir vajadzīgi līderi, cilvēki ar iniciatīvu, idejām un organizatora talantu. Biedrības sēdēs, kas notiek vairākas reizes nedēļā, mēs esam uzklausījuši visdažādāko nozaru pārstāvjus, apkopojuši idejas, kas ir redzamas “Latvijas attīstībai” interneta mājas lapā. Piekrītu, ka reklāmas vien var radīt nepilnīgu iespaidu par mērķiem.

– Ko tieši jūs darītu, ja kļūtu, piemēram, par ekonomikas ministru? Vai varbūt tā varētu būt viena plaša ministrija, kas apvienotu pašreizējo Ekonomikas un Finanšu, varbūt pat Satiksmes ministriju?

– Par ministru es gan neplānoju būt un to esmu pateicis arī kolēģiem. Nezinu, kam jānotiek, lai es pārdomātu… Taču par ministriju skaitu – domāju, ka Ekonomikas un Finanšu ministrijām jāpaliek atsevišķi. Finanšu ministrija objektīvi orientēta uz īstermiņa attīstību. Ekonomikas ministrijas uzdevums ir domāt par vidējo un ilgtermiņa attīstību. Protams, abām šīm ministrijām cieši jāsadarbojas, jo, lai ilgtermiņā kaut kas notiktu, daudz kas ir jāizdara jau šodien, un tam vajadzīgs finansējums. Satiksmei kā nozarei varbūt nevajadzētu atsevišķu ministriju. Bet Latvijai tranzīts ir viens no attīstības stūrakmeņiem, kam jāpievērš īpaša uzmanība, tāpēc no šī viedokļa Satiksmes ministrijai ir pamatojums.

– Jūs runājat par ilgtermiņa mērķiem. Vai valstiskā līmenī nevajadzētu būt kādam īpašam plānošanas orgānam, kas ar to nodarbotos?

– Es domāju, ka varētu būt tas, ko Rietumos sauc par “think tank” jeb institūts, kur notiktu prognozēšana, plānu un projektu izstrāde, kas savilktu kopā dažādu ministriju un iestāžu redzējumu.

Šobrīd ir absurda situācija, ka ministrijas budžetam vienkārši samet “kaudzi” ar priekšlikumiem par neticamām summām. Tagad aptaujā sabiedrību, ko tā uzskata par prioritātēm.

Ir jau tāds jēdziens “pūļa gudrība”, bet es neesmu īsti pārliecināts, vai šis ir īstais gadījums un īstā metode.

– Kā jūs ar to tiktu galā, ja būtu pie varas?

– Mēs gribam vispirms savākt profesionāļus šādā institūtā, lai viņi ar šiem jautājumiem strādātu regulāri, nevis īsi pirms budžeta pieņemšanas sāktu diskutēt. Neskaidrība rada nedrošību sabiedrībā un tās grupās. Vairojas neziņa par nākotni – iedos vairāk vai neiedos, varbūt atņems… Pietrūkst skaidra pamatojuma, kāpēc tieši tā un ne citādi. Manuprāt, jau pirms budžeta apspriešanas vajadzētu būt skaidriem trim vai četriem variantiem, un katrs iezīmētu kādu zināmu attīstības modeli. Valdība politiski izšķiras, kurš no tiem tiek pieņemts.

– Kad parādīsies topošās partijas programma, no kuras varēs uzzināt par tās nodomiem?

– Repšes kungs vairākkārt ir minējis, ka partijas dibināšana varētu notikt šī gada beigās vai nākamā gada sākumā. Taču programmatiskās nostādnes, kā jau teicu, šobrīd ir lasāmas biedrības interneta lapā un tās “Vikipēdijas” pielikumā. Protams, tās vēl tiek attīstītas un papildinātas, un cilvēki ir aicināti aktīvi piedalīties šajā procesā. Tas notiek, un lielākoties tās ir labas idejas. Varbūt dažas idejas no biedrības puses tiek noraidītas, bet tad tā ir diskusija un mēs pamatojam savu viedokli. Piemēram, bija ierosinājums, ka visiem darba ņēmējiem obligāti jābūt arodbiedrības biedriem. Tam mēs nevaram piekrist.

– Vai par nacionālajiem un vēstures jautājumiem jums arī ir kādas iestrādes?

– Godīgi sakot, pagaidām par to īpaši nav diskutēts… Domāju, ka nekas jauns nav jāizdomā. Pamatā ir tās pašas vērtības, kas Bībelē – cilvēku atbildība par savu ģimeni, tautu, valsti.

Cilvēkiem ir jāaizsargā valsts. Tas nav domāts tikai šaurā nozīmē – ar ieroci rokās, bet arī idejiski. Jāaizsargā pamatvērtības, tostarp valsts valoda.

Taču tas vairāk ir sabiedrības pašorganizēšanās jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no cilvēku attieksmes sadzīves līmenī. Piemēram, es ar vietējiem krievu medijiem nekad nerunāju krieviski. Ne jau tāpēc, ka man nepatīk krievu valoda, bet es negribu izdarīt lāča pakalpojumu – kā citādi šie cilvēki iemācīsies valsts valodu, ja visi turpinās ar viņiem runāt tikai krieviski…

M. Antonevičs: – Nesen par savu vēlmi atgriezties politikā paziņoja Ainārs Šlesers, kurš, cita starpā, veltīja atzinīgus vārdus jūsu pārstāvētajai biedrībai. Viņa idejas, kā attīstīt Latvijas ekonomiku – pierunāt pēc iespējas vairāk ārzemnieku apmesties Latvijā, padarīt šo vietu par kaut kādu starptautisku placdarmu, kur taisīt biznesu. Tad latviešu valoda te vairs īpaši nebūtu vajadzīga. Kā skatāties uz šīm idejām?

– Latviešu valodai jāsaglabājas kā vienīgajai valsts valodai, citu variantu nevar būt. Taču apritē var izmantot arī citas valodas, kāpēc ne! Pasaule ir globāla, cilvēki te var braukt, tirgoties, veidot ekonomiskos kontaktus. Investīcijas un kapitāls plūst, to nevajag ierobežot! Es sākotnēji biju pret uzturēšanās atļauju piešķiršanu apmaiņā pret investīcijām, taču tagad esmu mainījis uzskatus. Papētīju šo jautājumu un secināju, ka Eiropas Savienībā par to ir ļoti asa konkurence un daudzas valstis izmanto šādu pieeju investīciju piesaistīšanai. Mums nevajadzētu no tā atteikties, bet likumu var pilnveidot, lai tas vairāk atbilstu Latvijas interesēm, lai šīs investīcijas nenonāktu tikai nekustamo īpašumu sfērā.

– Varbūt nekustamo īpašumu pircējus vispār nevajadzētu pieskaitīt investoriem? Ja kāds nopērk vasaras māju Jūrmalā, kas tad tā par tautsaimniecības attīstību?

– Ja tā ir nauda, kas ienāk Latvijā, tad tas nav slikti. Neuzskatu, ka tas būtu īpašs ekonomikas virzītājs, bet atteikties no šiem ieguldījumiem nevajag, tikai jāmēģina virzīt, lai investīcijas būtu daudzveidīgākas.

Pašreizējo laiku varētu salīdzināt ar 19. gadsimta otro pusi, kad zemnieki pēc brīvlaišanas sāka veidot savas saimniecības. Līdz laikam, kad parādījās pirmie latviešu uzņēmumi, pagāja gandrīz pusgadsimts, un pat tad to nebija daudz.

Laiks, kas nepieciešams, lai attīstītos nacionālie uzņēmumi, diemžēl ir lielāks, nekā mums gribētos.

V. Krustiņš: – Ja runā par investīcijām, kas nāk no Japānas, Dienvidkorejas, Indijas un tamlīdzīgām valstīm, šaubas nerodas, bet ar Krievijas naudas pieplūdumu ir problemātiskāk no ģeopolitiskā viedokļa.

Osis2_KM_6– Ja mēs gribam spēlēt kādu lomu starptautiskā biznesā, mums ir jāņem vērā noteikumi. Mēs nevaram izolēties un cerēt, ka te ienāks investīcijas. Taču to var kontrolēt, virzīt savās interesēs. Viens no konkrētiem priekšlikumiem – ja ārvalstu uzņēmēji grib investēt nekustamajos īpašumos, viņiem ir jāiemaksā, piemēram, divdesmit procentu no darījuma summas īpašā fondā. Šī fonda līdzekļus tālāk varētu izmantot kaut vai infrastruktūras attīstībai.

– Latvijā ir divas lielas uzņēmēju organizācijas: Darba devēju konfederācija un Rūpniecības un tirdzniecības kamera. Tomēr skan pārmetumi, ka uzņēmēju intereses nav aizstāvētas. Vai tad šīs organizācijas nesēž pie viena galda ar valdību kā tā saucamais sociālais partneris?

– LDDK pārsvarā pārstāv lielos uzņēmējus, un tā tiešām skaitās valdības partneris Nacionālajā trīspusējā padomē, bet LRTK, kas vairāk pārstāv mazos un vidējos uzņēmējus, tur nepiedalās. Manuprāt, tas nav pareizi. Mazajiem uzņēmumiem ir citādas problēmas nekā lielajiem. Piemēram, kā dabūt kredītus uzņēmuma attīstībai – bankas tos dod nelabprāt, jo risks ir lielāks. Mazam uzņēmumam sākt biznesu bez valsts atbalsta Latvijā ir ļoti grūti.

M. Antonevičs: – Arī ar lielajiem uzņēmumiem ir risks, ja skatāmies šobrīd tik daudz apspriesto valsts galvojumu “Liepājas metalurgam”, ko nācās apmaksāt uz nodokļu maksātāju rēķina. Turklāt šis gadījums kā “bagāža” nāks līdzi arī topošajai partijai, jo zem galvojuma līguma ir Repšes paraksts.

– Tas ir negatīvais piemērs. Taču ir bijuši arī pozitīvi gadījumi, kad valsts sniegtais atbalsts lieliem uzņēmumiem palīdz izdzīvot un attīstīties. Atceros, kad es biju ministrs, bija lielas šaubas un strīdi, vai vajag sniegt atbalstu Daugavpils ķīmiskajai rūpnīcai. Taču valdība to beigās atbalstīja, un tālāk viss noritēja veiksmīgi.

– Bet ko tagad valstij darīt ar “Metalurgu”?

– Esmu nedaudz papētījis “Liepājas metalurga” finanses un biju pārsteigts, ka uzņēmums ir pelnošs. Pat neskatoties uz visām grūtībām un runām, ka tur pazudušas milzīgas naudas summas. Taču te ir viena problēma – šaubos, vai parādu dēļ izdosies piesaistīt privātos investorus, kas uzņēmumā ieguldītu naudu.

Neviens jau nezina pilnu ainu par uzņēmumu, nezina, kas tur vēl slēpjas. Ja privātie investori neiesaistīsies, ļoti liela ir iespēja, ka “Liepājas metalurgam” nāksies bankrotēt, lai vispirms tiktu vaļā no saistībām.

Tad no uzņēmuma paliktu tikai ražošanas iekārtas un uz tā pamata varētu veidot jaunu uzņēmumu.

V. Krustiņš: – “Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs vairākās intervijās darījis zināmu, ka viņš gaida partnerus, ar kuriem varētu sadarboties. Pēc viņa izteikumiem, tie varētu būt “racionāli nacionālisti”. Vai ar to nav domāta jūsu topošā partija?

– Pieļauju, ka viņš tā domā. Es gan vairāk esmu ekonomiskā spārna pārstāvis un par politikas jautājumiem runāju mazāk, taču, manuprāt, ir “sarkanās līnijas”, kuras mēs nevarētu pārkāpt. Kaut vai par otru valsts valodu. Man grūti iedomāties sadarbību ar “SC”, ja partijas spicē ir tādi cilvēki kā Kabanovs un citi līdzīgi. Sadarbība ar citām partijām ir diskusiju un kompromisu meklēšanas jautājums.

Es piekrītu Repšes kungam, ka sadarboties var ar jebkuru politisko spēku, ja tas ir Latvijas attīstības interesēs. Un attīstība nav tikai uzņēmējdarbības attīstība, bet arī sociālie jautājumi, kultūra, tradīcijas un vērtības.

M. Antonevičs: – Un kā jūs vērtējat “Saskaņu” no ekonomiskās puses?

– Kādu laiku no viņu puses neesmu dzirdējis programmatiskas nostājas. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām “SC” bija projekts, kura izstrādei bija piesaistīti arī divi amerikāņu profesori. Kopumā tas bija diezgan vispārīgs, maz konkrētu skaitļu un detaļu. No mana viedokļa, tas stipri vilka sociāldemokrātu virzienā. Es neuzskatu, ka tas ir kas slikts – katram savs viedoklis, ideoloģija. Daudz kas sociāldemokrātijā ir labs…

– Bet vai “SC” ir sociāldemokrātiska partija?

– Man šķiet, ka Latvijā gandrīz visām partijām ir problēmas ar ideoloģiju. Tiek jaukta politoloģija un ideoloģija – tas nav viens un tas pats. Labējais un kreisais ir relatīvi jēdzieni konkrētā valstī, konkrētā vidē – tā ir politoloģija. Bet ideoloģijas pamatā ir konkrētas vērtības. Mēs biedrībā par to esam diskutējuši, taču pagaidām vēl neesam formulējuši, lai gan mana iekšējā sajūta saka – mēs drīzāk esam konservatīvi liberāļi.

V. Krustiņš: – Kā jūs vērtējat vēsturnieku un citu zinātnieku attieksmi pret pirmskara Latviju? Manā izpratnē, tā ir stipri negatīva un sevi noniecinoša. Tad nav jābrīnās, ka jaunajai paaudzei trūkst pašapziņas un pašlepnuma. Vai jūs arī esat tikpat kritiski noskaņots?

– Es sauktu vēsturi par nākotnes atspulgu, jo, skatoties vēsturi, var saprast ilgtermiņa tendences un tos faktorus, kas mūs ietekmējuši. Arī ejot pa ceļu un atskatoties, var novērtēt, kādi līkumi bijuši. Latvijas pirmskara vēsturi vajadzētu vērtēt Eiropas kontekstā. Eiropa šajā laikā bija ļoti vāja, sadrumstalota, tuvredzīga. Jāapzinās, ka Eiropai vienatnē, bez pārējās pasaules nav perspektīvas, bet toreiz nevarēja sadarboties ne ar ASV, kas bija tāla un nesasniedzama, ne ar padomju Krieviju. Lai ko mēs runātu par pirmskara saimnieciskajiem sasniegumiem – bekonu un sviestu –, faktiski Eiropas ekonomika tajā laikā vārguļoja. Bet tas nav pārmetums Kārlim Ulmanim, drīzāk otrādi – šajā sarežģītajā situācijā Latvijā sabiedrība dzīvoja pietiekami labi, un tas ir vērtējams kā sasniegums
.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+