Latvijā
Sabiedrība

Ošs – mūsu cilvēks! Leģendāro karikatūristu 90 gadu jubilejā intervē “ceha biedrs” feļetonists Līcītis 6

Foto – Karīna Miezāja

Karikatūrists un feļetonists ir ceha biedri, samērā radniecīgi fenomeni, tāpēc man ir piekritīgs uzdevums aprakstīt Ēriku Ošu uz katru apaļo gadskārtu. Jēziņ balto – šogad jau deviņdesmito! Oša kungs, bez šaubām, ir leģendārs vīrs, jo cilvēki atceras karikatūras, kuras viņš publicējis “Dadzī” pirms gadu desmitiem, vēlāk “Lauku Avīzē” un turpina zīmēt “Latvijas Avīzē”, kur attēls daiļrunīgāks par garu tekstu. Žanra meistara zīmuļa atvēziens ir ar spilgtu individuālo rokrakstu, momentāni atšķirams no kolēģu veikuma.

Darbabiedriem Ēriks liekas pievilcīga personība, dzīvesgudrs cilvēks. Lasītājiem karikatūrista humors palīdzot pievārēt grūtības un optimistiskāk raudzīties rītdienā. Pat visjocīgāk atveidotie varoņi, kuru liela daļa ir sabiedriskas personas, neskaišas par bildi, kas uzbūrusies no mākslinieka zīmuļgala, un ierāmētu labprāt liek pie sienas. Diezin vai Latvijā tas ir redzams politiķis, ja viņu nav uzzīmējis Ēriks Ošs.

Pie Ērika Oša jubilejā ciemojās kolēģi no “Latvijas Avīzes” – Linda Rasa, Linda Rumka un Gatis Šļūka.

Galerijas nosaukums

Jums mierīgs, šķelmīgs vērotāja prāts un ilga mūža pieredze – gandrīz tikpat gara kā Latvijas Republikai, kurai visādi negaisi pāri gājuši. Vai beidzamos desmit gados ar krīzēm, jukām, nepieredzētiem hibrīdkariem nav sajūta, ka pasaule griežas kājām gaisā, nekas labāks nekļūst?

Ēriks Ošs: To lieku uz vecuma rēķina. Cik esmu lasījis, mūža galā visiem cilvēkiem liekas, ka nu ir galīgi šķērsām.

Oļģerts Kroders kaut ko reiz teica par pasauli tuvu bojāiešanai…

Man patika viņa teiciens, ka vecums ir sūdīga lieta. Kas nu ir, tas ir. Ar gadiem es, teiksim, nejūtu šīsdienas mākslu. Mani jaunie ir progresīvi, brauc uz biennālēm, uztver pirmreizīguma nervu. Es paskatos – nav mans. Man gan nav par mākslu jāinteresējas, kas es par īpašu mākslinieku. Kad studēju, bija izpratne – ja Dievs devis pazīmēt kaut uz “4”, skaities skunstnieks un mālētājs, un vari tai virzienā darboties. Tagad māksla ir “dvēselīgāka”, modernists taisa instalāciju no baļķa un metālu krāvuma un iekšā ir dziļa doma. Un kā viss attīstās, tā arī kari attīstās par hibrīdkariem. Lielajam kaimiņam varētu būt prestiža lieta dabūt šo zemīti atpakaļ. Viņam te neko sevišķi nevajag, bet apliecināties vajag. Mazām tautiņām tas ir nesaprotami, bet viņš tamdēļ, redz, iedarbinās pat hibrīdkaru.

Galerijas nosaukums

Deviņdesmit gados visu varbūt dziļdomīgāk, rezignētāk uztver, bez uztraukumiem?

Esmu viens palicis. Ir bērni, mazbērni, bet tā nav mana paaudze. Man nav laikabiedru. No Latvijas Televīzijas vienīgi bijušais panorāmietis Dreiblats, pie kura sestdienās aizeju. Un ziemā veselība bija sagriezusies. Medicīna atdeva interesi par dzīvi. Šo to palasu. Ļoti interesanta bija režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata”. Es Hermani kā režisoru ļoti augstu vērtēju. Un jā, viņš ir…

…jiftīgs? Pretrunīgi vērtējams?

Tāds, kas stāv savās pozīcijās, un, kā man varētu šķist, pārāk necenšas argumentēt, kāpēc tā domā vai dara. Cits nebūtu salecies ar Hamburgas teātri bēgļu dēļ, bet Hermanis nav licies mierā.

Mākslinieka aktīvā, pilsoniskā dzīves pozīcija?

Laikam tā. To grāmatu ļoti pirka, bet nez vai visi piekrita rakstītajam. Iepriekš Hermanis bija LTV raidījumā “1 : 1” pie Rēdera, un dažiem ļaudīm nepatika, ka teātra režisors uzstājās par lielo zinātāju politikā, kas ir pilnīgi cita joma. Redz, Hermanim ir veclaicīgi, tradicionāli, konservatīvi uzskati attiecībā uz bēgļiem, politkorektumu vai mūsdienu seksa daudzveidību. Vakar lasīju vācu žurnālu “Spiegel”, kur izdomājuši kārtējo jaunvārdu uznākošām dzīves parādībām – poliamorisms. To radījušas feministes, apzīmējot daudz partnerus mīlā. Pie mums Latvijā lielākā daļa tomēr turas pie tradicionālām vērtībām. Man arī neliekas pamatotas un iesakņotas jaunmodīgās praida gājienu aktivitātes ar izpušķojumiem un lielo jūsmu. Nu, tādas “atpalikušas” pārdomas.

Vai tā nav, ka mūsdienu politika piedāvā vēl vairāk vielas satīrai?

Jaunais kolēģis Gatis Šļūka reizēm uzzīmē to, kam man būtu mietpilsoniska bremze priekšā. Neesmu gluži atbrīvots cilvēks uz neērtām tēmām. Izskatīju kaudzīti franču karikatūru žurnālu “Charlie Hebdo”. Diezgan provocējošas karikatūras, franču politiķi vai vecā tante Merkele dabū itin pamatīgi pa sāniem. Es dāmu nekad tā nezīmēšu.

Ar redaktori Lindu Rasu esam skatījuši, kā ārzemēs kariķē ar naturālām ainiņām, un viņa nav pārmēru klīrīga, bet nezin vai mūsu avīzes konservatīvam lasītājam ir pieņemami pavisam prasti gājieni.

Jums pašam jāatbild amerikāņu tautas priekšā, ko gadiem esat sarkastiski izsmējis ar “Dadzī” zīmētām jenkiju kapitālistu un tēvoča Sema bildēm!

Grēks, bet tādas tēmas deva un par žurnāla vāku maksāja vairāk nekā par iekšbildīti. Neviens man to neuzspieda. Pirmā reakcija bija – prieks par lielo rubli, ka jāzīmē vāks. Ko tieši, pateica “Dadža” redaktors, un to nez cik nopietni neuztvēra. Sieva ciešāk turējās pie pārliecības, es palaidos un pat partijā iestājos. Sieva teica – nu, ja tu ko labu varēsi izdarīt… Vaņģoja vairākiem lāgiem, ka TV pirm­organizācijai vakance uzņemt jaunu biedru, bet neviens no māksliniekiem nav partijniekos. Man gribējās ceļot, tāpēc beigās piekritu. Gandrīz neuzņēma, jo Kirova rajona partkomā veterāni izlamāja – ka neesot bijis komsomoļecs. TV komunistiem gan nebija ne kripatas ideoloģijas, sapulcēs runāja par ražošanu. Biedra karte noderēja ķeksīša dēļ vai lai “Panorāmas” intervētāju kā komunistu laistu klāt vēl augstākam cekas komunistam. Sākumā bija bailes, ka īstie komunisti mani atmaskos kā rindās ielavījušos viltvārdi, kam citi uzskati, bet televīzijā tikai viens bija tāds, kurš uzsvēra, ka zinot, kas otram galvā perinās.

Kā grēku nožēlniekam man varbūt tagad jāiet uz ASV vēstniecību. Daži Semi bija riebīgi izķēmoti. Toties, kas attiecas uz mīļo Izraēlu, mēs kritizējām Izraēlas politiku, bet – “lūdzu, neattēlojiet konkrēto tipu”. To tad nedarījām. Reiz gandrīz iekritu citās nepatikšanās, kad uzzīmēju veceni, kas, ielauzusies dzīvoklī, krata lauzni – rekur, mans orderis! Man jautāja – klausies, tu neesi krievieti uzzīmējis? Nē taču, godīgi sakot, biju pabailīgs cilvēks. Man domās un arī mūsu mājā ilgus gadus turpinājās brīvās Latvijas laiks. Bērniem neslēpām notikušo – okupāciju, izvešanas –, bet to glabājām sevī. Kundze nereti lūdza rādīt, kas sanācis priekš “Dadža”. Viņa izvairījās no komentāriem par tēmu, bet diplomātiski izteicās par stilu: “Rūpīgi izstrādāts!”. Viņai darbā varbūt bija neērti, ka vīrs šitādus “sūdus” zīmē. Saproti, kas par štelli – man otrādi! “Dadzī” domāja – Ošs, nopietns vīrs, TV galvenais mākslinieks. Bet televīzijā varbūt domāja – Ošam dod vākus zīmēt, tātad Ošs ir mūsu cilvēks!

Tais laikos, šķiet, nebija pieņemts kariķēt ārzemju vadītājus. Zīmējāt tēvoci Semu un līdzīgus tipāžus, nevis Reiganu ar ragiem.

Apmēram līdz Brežņeva laikam zīmēja Adenaueru, de Gollu vai Lindonu Džonsonu. To prezidentu attēloju ar Teksasas kovboja platmali brokastā ēdam oliņu un šaujam ar koltiem pa franču gaili. Amerikāņiem ar frančiem bija samezglojumi attiecībās. Bet de Golls viesojās Maskavā, un bildi nenodrukāja. Bija rīkojums – par Franciju tagad nekādus kritiskus materiālus! Diplomātija, saproties! Bavārijas Franci Jozefu Štrausu drīkstēja zīmēt kā niknu antikomunistu, bet atkal gadījās ziepes. Brežņevs aizbrauca uz VFR un stundu tikās arī ar Štrausu. Žurnālu tipogrāfijā tolaik ražoja pusotru mēnesi, un mūs nebrīdināja, ka attiecības uz stundu normalizēsies. Ar Štrausu uz vāka trāpījām nelaikā. Lai vairs negadītos neparedzamas sakritības, mākslinieki turpmāk “apstrādāja” tikai simbolisko Semu.

Redz, cik mīlīgi. Droši vien totalitāros režīmos viens otrs karikatūrists labi nebeidza, bet vai varēja iedomāties, ka nodzīvosim līdz laikiem, kad demokrātijas zemēs nošauj humoristu pusredakciju, un citiem māksliniekiem Zviedrijā, Dānijā jāslēpjas, lai nenogalina?

Tas pieder lieliem, nepatīkamiem pārsteigumiem, kas skāruši Eiropu pēdējos desmit gados. Islāma terorisms “izcēlās” 11. septembrī Ņujorkā un aizceļojis tālāk. Šaut nost, spridzināt – tas ir idiotisms un fanātisms, kas manā galvā iekšā neiet.

Pasaule sākusi maitā­­­­­­­­­­­­­­­ties.

Tas notiek viļņveidīgi. Tagad Eiropā atgriežoties nacionālais konservatīvisms kā reakcija uz valdījušo politkorektumu un islāmistu pieplūdumu, un terorisms, reliģiskā fanātisma diktēta neiecietība arī nav nekas nezināms. Tas viss vēsturē ir bijis.

Rietumos asiem zobiem ievaino politiķus, ticīgo jūtas vai sabiedrībā pieņemto viedokli. Latviešu karikatūra liekas pieklājīgāka un ieturētāka.

Esam iecietīgāki, mums nav tik asas, kodīgas karikatūras tradīcijas.

Vai notiekošie procesi, aizvien kolorītākas figūras, uzskatu brīvības ierobežošana politkorektuma vārdā neizaicina māksliniekus – “Charlie Hebdo” taču nepadošoties, neatkāpšoties no principiem?

Tramps ir no plātīgo politiķu kategorijas, kurš junda zināmas emocijas, un viņu kariķē ļoti nežēlīgi. Tam neizbēg arī citi līderi. Apakšā ir politisko uzskatu nesaudzīga cīņa. Skaidrs, ka Trampa balsotājiem līdz vienai vietai bija piegriezies uzspiestais politkorektums un patika solījums “iztīrīt isteblišmentu”. No otras puses, mani drusku baida ne visai prognozējams amerikāņu prezidents, jo to, ko var savārīt viņš, nevar neviens cits uz pasaules. “Spiegel” šausmīgi kritizē Trampu, ka pasaulei gals būtu klāt un iezvanītas tā laikmeta beigas, kad Amerika bija morālais līderis, demokrātijas un brīvības citadele. Man gan liekas, ka iespējami dažādi pārvaldes varianti. Ir taču musulmaņi, kam nekad nebūs pieņemams demokrātijas eksports viņu valstī. Nevajag uzspiest, jo tas bēdīgi beidzas. Uz plašās pasaules tautām ir atšķirīgi ieradumi. Kaut vai, kā apieties ar galda piederumiem, ko nevar nolīdzināt pēc vienas uzvedības šnites – jāēd, kā ēd angļi.

Latvijai bija iegājies tiekties pēc vairāk Eiropas, bet tagad Versaļas pilī sapulcējas lielvalstu līderi, lemj savienības nākotni un ka tā jāpārkārto uz divu ātrumu Eiropu. Latviešus pilī neielaiž.

Esmu samērā skeptisks, ka esam kam vajadzīgi. Mums ir sūdīga štelle, ka starptautiski maziem nav nekāda iespaida. Traka lieta, ka blakus mums Krievija. Ja Latviju kaut kādā veidā pirmie būtu okupējuši vācieši un krievi atbrīvotu, veidotos cita aina. Bet 1940. gadā ienāca krievi. Sociķi naivi cerēja, ka nu Ulmanis nost, būs liela sadarbība, kreisa valdība, bet viss beidzās ar pakļaušanu un izsūtīšanām. Tas bija trieciens, kāds sapņos nerādījās. Un vācietis taču bija latvietim vēsturiskais ienaidnieks, bet 1941. gadā Rīgas centrā sviež puķes un sagaida kā atbrīvotāju! Vāciem mutes palika vaļā. Pirms kara Āgenskalnā gāju uz veikalu. Saku vācietim miesniekam – lūdzu, kilo maltās gaļas. Viņš tāds kā bullis, uzmet piku, iesver. Ar latviešu puiku nerunās. Viņi uzpūtīgi bija. To atceros tāpēc, ka kādreiz Vācija gar jūru gandrīz pienāca pie Latvijas robežām, un viņiem arī vēsturiski bija kāda interese par mums. Tagad no lielvalstīm vienīgi krievi ir tuvumā.

Armijas komandieris Leonīds Kalniņš intervijā sacīja – latviešus aizlauza, ka 1940. gadā neatdeva nevienu pavēli pretoties. Pāridarījumi vēlākos okupācijas gados, izvešana, došanās trimdā stipri paplosīja tautu, papostīja nācijas gēnus.

Piekrītu, ka pie “diktatora” Ulmaņa bija patriotisma pacēlums, jaunieši dabūja nacionālo poti lielā koncentrācijā un ar to varēja izturēt karus, krievu laiku. Kas zina, vai pie partiju sistēmas pote būtu tik iedarbīga. Bet daudzus izkāva. Liels dzīvais spēks devās trimdā. Tikpat kā visa vidusšķira pēc 1940. gada krievu turēja par lielāko ienaidnieku, un tāpēc tik daudzi aizmuka, bet pārējie cieta okupācijas slogu. Un kā izpaudās “rusofobija”? Saprotiet, ko nozīmē piedzimt brīvvalstī? Man tas bija nediskutējams jautājums, svēta, absolūti organiska pārliecība – Latvija ir mūsu zeme, tēvija. Ka tautu pašnoteikšanās ir tik dabiska, cik var būt. Kad vēl ņēmu uz krūts, reiz unītī vienai krievenei ierāvis saku – šī, uz kuras stāvu, ir mana tēvzeme. Saproti? Mūsu – latviešu, ne jau tava! Bet tādas tēmas jau nu nedrīkstēja attīstīt.

Par gēniem grūta lieta. Tādā par pusfašistisku atzītā zinātnē eigēnikā māca, ka uzņēmīgie no laukiem iet uz pilsētu. Visās valstīs laukos paliek miegainākie, dzejiskāk noskaņotie. Bet uz pilsētu aizbraukušie švaki vairojas un trešajā paaudzē izbeidzas. Kādi jauni parādās vietā. Labākie gēni ejot postā. Bet tos vajadzētu uzglabāt tādējādi, ka laukos paliek darbīgākie, krāj mantu, un tas notur pie zemes.

Es esmu neuzņēmīgs cilvēks. Padomju laikos, kad tevi bīda, zīmēšanai iedod tēmu – pilnīgi optimāli šitādam sliņķim. Latviešos tā iedzimtība turējās uz zemnieka spītu – kuri iepirka mājas “par dzimtu”, sitās pa saimniecību, tiem bija iedzimis uzņēmības gēns. Akmentiņš Blaumaņa lugā bija uzņēmējs – tādi lauki, tādas mājas! Edgars, latviešu sliktais puisis, viņā vairāk no tā dzejnieka. Bet patika meitenēm. Akmentiņš tāds kārtīgs, garlaicīgs. Bet taisnība, uzņēmēju gēnu ķēdi sarāva ar deportācijām, aizbraukšanu pār dīķi, kolektivizāciju.

Pāriesim pie karikatūras mākslas iztirzāšanas. Jums ir politiķi, kurus parocīgāk, ērtāk attēlot, un tādi, kas nepadodas zīmulim?

No seniem laikiem parocīgs “objekts” ir Ivars Godmanis. Tik dzīvs, izteiksmīgs, žestikulējošs, kad runā. Pretstats sausais Valdis Dombrovskis, bet man pret viņu lielas simpātijas kā premjeru. Tur neko nevar darīt. Varbūt esmu muļķis, bet nezinu viņa vai Vairas Vīķes-Freibergas “noziegumus”, par ko dažs mēģina šos politiķus nomelnot. Dombrovskim tagad liela alga, kas kādam var ķerties pie sirds. Vaira ne to, ne tā kaut kad teikusi, bet man vairāk abu nopelni stāv acu priekšā.

Tie “vecie” politiķi, bet jaunie, tagadējie? Nav tādi bālāki par, piemēram, Šķēli?

Kā līdzība man ir vērtējums pa gariem teātra abonementa īpašnieka gadiem. Kad nomira vecie Nacionālā teātra aktieri, atskārtu, cik katrs bija atšķirīgs pēc ģīmja un individualitātes. Vietā nāca vienādi apaļvaidzīši puisīši, kuri pieaugot arī pamaz atšķīrās. Skatuves meistaru Dumpi uzreiz iegaumē un pamani, jaunie nepaliek atmiņā ar spilgtām iezīmēm. Bet no visām profesijām pasaulē visaug­stāk vērtējami zemnieki, kas dod ēst, un otrie ir mediķi. Politiķus stādu tālākā rindas galā. Viņiem bieži raksturīgākais ir mānīšanās un izlocīšanās. Publika to redz.

Kā sastopaties ar lasītāju atzinību un attēloto varoņu uzmanību?

Saistītie raksti

No politiķiem Juris Dobelis pāris reizes palūdza bildes, un Guntis Belēvičs visas gribēja. Laikam An­dris Grūtups arī kolekcionēja. Nevaru sūdzēties, ka karikatūristus piemin ar sliktu vārdu. Kādi man teikuši, ka patīk bildes, bet es jau kā padsmitgadnieks esmu atmetis lielību un iedomīgs nepalieku. Nezinu, kamdēļ dikti intervē tā deviņdesmita sakarā. Nav tak no svara tie cipari, bet beigties gan vēl negribas.

Meita: tētis nav zaudējis spēju brīnīties

Meita Ērika Oša: “Tas ir forši, ka tētis tik cienījamos gados nav atmetis vēlmi vērt vaļā arvien jaunas durvis. Vēl pirms pāris gadiem teica – nē, nē internetam, bet tagad tas ir aizraujošs jaunatklājums, vesela pasaule! Viņš ceļo no kosmosa raidītā attēlā pa zināmām un neapgūtām vietām, izstaigā tālu pilsētu ielas, izkuģo upes, šķērso tiltus. Pēc veselības krīzes viņu lielā mērā piecēla kājās pavāra Mārtiņa Sirmā TV filmu ceļojumi pa eksotisku zemju virtuvēm. Tas dzīvi padara interesantāku, nevis liek tikai meditēt par bijušo. Tētis nav zaudējis spēju brīnīties par atvērto pasauli – viņš uz to aktīvi reaģē!”

LA.lv