Otaņķos radītas ābeles leģionāriem 3
Otaņķu augļkopis Eglons Brūns aizraujas ar ābeļu selekciju, un viņa mērķis ir radīt šķirni, kas ne tikai neslimotu ar kraupi un vēzi, bet arī āboli ilgi glabātos. Selekcionārs divas savas topošās ābeļu šķirnes veltījis leģionāru piemiņai – vienai devis vārdu ‘Latviešu leģionārs’, otrai – ‘Leģionāru bērni’. Šīs šķirnes pagaidām vēl nav oficiāli reģistrētas. “Pirms dažiem gadiem tieši 16. martā, kad amatpersonas bija gatavas ielīst jebkurā šķirbā, lai tikai nebūtu jāieskatās acīs vecajiem vīriem, Salaspilī notika bioloģisko lauksaimnieku saiets, kur es biju paņēmis līdzi savu hibrīdu ābolus degustācijai. Tad es kāpu tribīnē un teicu, ka šīs abas šķirnes es veltu latviešu leģionāriem. Ābele latviešu tautai ir īpašs koks, sīksts kā paši latvieši. ‘Latviešu leģionārs’ ir viens no maniem pirmajiem hibrīdiem, kuru izveidoju 1956. gadā. ‘Leģionāru bērni’ ir otrās paaudzes hibrīds, kuram zari saliekušies mezglos tāpat kā leģionāru bērnu dzīve,” stāsta Eglons Brūns.
Selekcionāra tēvs Jānis Brūns dienēja 19. divīzijā, kurā iestājās brīvprātīgi no pirmās dienas, lai cīnītos par Latviju. Kara gaitas tēvs beidza Brūnu muižā pie Bērzupes, kad 8. maijā pienāca pavēle nolikt ieročus. “Tā kā tēvs bija leģionārs, mums, leģionāru bērniem, ceļš nebija viegls. Daudzas durvis bija slēgtas. Tā mani draugi Andris, Ojārs savu tēvu dēļ, kuri bija dienējuši leģionā, nevarēja iestāties Bulduru dārzkopības skolā. Leģionāru bērniem dzīve nebija salda,” atminas augļkopis.
Šķirne ‘Leģionāru bērni’ ir diezgan līdzīga ‘Latviešu leģionāram’, bet ar izteiktāku ražību un garšas īpašībām. “Augļi ir nelieli sārtvaidzīši. Ļoti ilgi glabājas. Man vēl tagad mājās ir šo hibrīdu āboli,” atklāj augļkopis. Viņš arī uzsver, ka viņa hibrīdus neēd zaķi, jo kā mātesaugs izmantota plūmlapainā ābele jeb tā sauktā kitaika, kas aug austrumu Sibīrijā savvaļā.
Leģionārs Jānis Brūns nodzīvoja garu mūžu un aizsaulē devās deviņdesmito gadu sākumā 85 gadu vecumā. “No lēģera viņš atnāca 1957. gada martā, un jau tā paša gada rudenī mēs iestādījām jauno dārzu un pēc gada sākām būvēt arī māju.” Šobrīd Eglona Brūna ābeļdārzā aug vairāk nekā 50 dažādu jau zināmu šķirņu ābeles un 500 hibrīdu, kurus autors dod vērtēšanai selekcionāriem.
Eglons Brūns grib radīt šķirni, kuras āboli ilgi glabātos. “Vasaras ābolus es faktiski neaudzēju, jo tirgos uz tiem neviens neskatās. Es cenšos izaudzēt tādus hibrīdus, kuriem āboli ilgi un labi glabātos. Man ir viens numurs, kura pēdējos augļus es ēdu nākamā gada 2. septembrī. Šie āboli glabājās pilnu gadu un vēl mazliet. Bet tik ilgi ābolus tomēr nevajag glabāt, garša man vairs nepatika.” Bioloģiski saimniekojošais augļkopis arī viens no pirmajiem Latvijā iekopis melno plūškoku dārzu un tirdziņos piedāvā ne tikai paša audzētos ābolus, bet arī plūškoka augļu sulu un ziedu sīrupu un tēju.
