Mobilā versija
+0.6°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
4. novembris, 2017
Drukāt

Otrā elpa galda tenisā – pēc septiņdesmit

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Aivars Kamols ar galda tenisa sacensībās izcīnītajiem kausiem un medaļām.

Aivara Kamola (80) istabā uz īpaša plaukta rindojas kausi, bet izcīnīto medaļu ir tik daudz, ka daļa no tām sakarinātas pat uz aizkaru stangas. Mājas saimnieks ar galda tenisu aizrāvies jau jaunībā, tad uz kādu brīdi spēli pametis, jo šķitis, ka sportošanai kļuvis jau par vecu, bet pensijas gados to atkal atsācis. Seniors ne tikai regulāri piedalās sacensībās, gūstot godalgotas vietas, bet arī divreiz nedēļā trenē Pilsrundāles vidusskolas galda tenisa komandu. Būdams aktīvs tenisists, Aivars kļuvis par Eiropas Sporta nedēļas vēstnesi, lai ar savu piemēru iedvesmotu gan jaunus, gan vecus atrast savu sporta veidu un regulāri ar to nodarboties.

Cukurbiešu agronoms

“Robežniekus” – Aivara Kamola dzimtas mājas – savulaik uz bijušās Mazrundāles muižas zemes uzcēla viņa tēvatēvs, Ulmaņa jaunsaimnieks. Te Aivars ne tikai piedzimis, bet ar nelieliem pārtraukumiem nodzīvojis visu savu mūžu. “Saulaines tehnikumā izmācījos par agronomu. Rundālē agronoma nevajadzēja, tādēļ aizgāju strādāt Jelgavas cukurfabrikā par agronomu inspektoru jeb tā saucamo cukurbiešu agronomu. Tas bija laiks, kad laukos obligāti vajadzēja audzēt cukurbietes, bet kolhoznieki to negribēja darīt. Tas nebija viegli – gan ravēšana, gan novākšana, turklāt par bietēm nemaksāja visai daudz. Mans uzdevums bija viņus pārliecināt, apmācīt un arī uzraudzīt. Pakāpeniski jau tā lieta aizgāja, cukurbietes sāka dot arī peļņu. Deviņdesmitajos gados braucu iepirkt augstražīgas cukurbiešu sēklas pat uz Vāciju, Nīderlandi un Norvēģiju. Tad pienāca citi laiki, cukurfabrika nonāca tirgotāju pārvaldībā. Tie parēķināja, ka 6% peļņas gadā ir par maz, sāka funktierēt, ka izdevīgāk būtu to pārdot, un tā arī izdarīja. Kad Eiropas Savienība piedāvāja naudu, lai likvidētu Latvijā cukura ražošanu, cukurbiešu audzēšanas ēra bija beigusies,” ar nožēlu atceras pensionētais agronoms, paužot neticību, ka cukura ražošanas nozare valstī reiz varētu atdzimt.

Paralēli darbam viņš allaž nodarbojies ar sportu un mudinājis to darīt arī citus. Jau mācoties tehnikumā, bijis skolas izlasē vieglatlētikā, spēlējis futbolu un volejbolu, aizrāvies ar šaušanu. Vēlāk Rundāles kolhozā ievēlēts par sporta organizatoru, kopā ar citiem piedalījies republikas spartakiādēs, arī pats vairākkārt tajās uzvarējis šaušanā ar mazkalibra šauteni. “Šāvējam vajag labu reakciju. Iedomājos, ka galda teniss varētu būs īstais veids, kā to trenēt. Sāku spēlēt un pēc kāda laika dažu labu arī apspēlēt,” viņš stāsta, pieminot laikus, kad galda teniss bija ļoti populārs, spēles galdi bija vai visās darba vietās un pie tiem veidojās garas spēlētgribētāju rindas. Arī Aivars Kamols, strādādams Jelgavas cukurfabrikā, katru pusdienlaiku gājis “uzsist pa bumbiņu”, lai, kā pats saka, celtu meistarības līmeni.

Katru mēnesi uz sacensībām

Aivars Kamols joko, ka otro elpu galda tenisā ieguvis pēc iesaistīšanās sporta veterānu kustībā. “Pēc septiņdesmitās dzimšanas dienas sāku sportot no jauna. Sāku braukāt uz reitinga sacensībām. Par pirmajam vietām deva balvas – raketes, krekliņus, pulksteņus. Tā mani ievilināja. Jo vecāks kļuvu, jo augstākas vietas sāku ieņemt,” viņš stāsta, piebilstot, ka kādās sacensībās startējis divās vecuma grupās, izcīnījis pirmo un trešo vietu un pārvedis mājās divus kausus uzreiz.

Baltijas valstu čempionātā galda tenisā veterāniem, kas šogad notika Preiļos, savā vecuma grupā cīnījies ar igauņiem gan vienspēlē, gan dubultspēlē un uzvarējis. Arī Latvijā šogad veterānu sporta spēlēs pirmo reizi uzvarējis savā vecuma grupā, uzveicot spēcīgu pretinieku – rīdzinieku Georgiju Lobonosovu.

“Biju uz sacensībām Jūrmalā, bet manā, astoņdesmitgadnieku, vecuma grupā nebija neviena cita dalībnieka. Nācās spēlēt ar gados jaunākiem vīriem. Toties Ziemeļeiropas valstu veterānu galda tenisa čempionātā Norvēģijā, kur ieguvu piekto vietu, mana vecuma grupā bija daudz pretinieku. Acīmredzot vecie ļaudis Vācijā, Zviedrijā vai Somijā ir labāk saglabājušies nekā Latvijā,” novērojis seniors.

Kas ir grūtāk – uzvarēt vienspēlē vai dubultspēlē? “Ja gadās spēcīgs pārinieks, pārī spēlēt ir labāk. Piemēram, Baltijas valstu čempionātā startēju pārī ar kādu igauņu senioru, jo stiprākie latviešu un igauņu spēlētāji jau bija izvēlējušies, kurš ar kuru kopā spēlēs, bet mēs abi bijām palikuši bez pāra. Tā nu sasitāmies kopā un uzvarējām trīs gadus pēc kārtas. Pārī spēlējot, ir tā: ja vienam spēlē neiet, kā vajag, otrs izvelk,” atbild sirmais tenisists.

Lai gan šajā sporta veidā vajag trenēties divas reizes nedēļā, seniors atzīst, ka tik bieži nesanāk, jo nav ar ko spēlēt. Bijis gan viens viņa vecuma spēlmanis turpat Pilsrundālē, bet pārmeties uz citu sporta veidu – izdomājis spēlēt pokeru. Tādēļ Aivars Kamols sadraudzējies ar Bauskas sporta veterāniem un reizi nedēļā trenējas kopā ar viņiem. Turklāt arī Bauskas novada dome ir pretimnākoša un dažreiz piešķir mazo autobusiņu, lai sporta veterāni tiktu uz sacensībām, kas Latvijā tiek rīkotas pat vairākas reizes mēnesī.

“Uzskata, ka galda tenisā spēlētājam reakcijai vajag būt kā paukotājam, bet izturībai kā bokserim. Viens spēles sets ilgst apmēram septiņas minūtes, parasti spēlē līdz trim uzvarētiem setiem. Kad spēlēju jau piekto, jūtu, ka sāku nogurt. Reakcija man laba, bet kā savā vecumā uztrenēt izturību, nezinu,” viņš prāto. Viņam savulaik bijušas problēmas ar sirds asinsvadiem – veikta to šuntēšana un ielikti trīs jauni asinsvadi. Dakteris sportot gan atļāvis, vienīgi piekodinājis, lai neveicot asas kustības. Tad nu cenšoties spēlēt mierīgāk, pajoko seniors.

Galda tenisa popularizētājs

Pirms dažiem gadiem Aivars Kamols ieguvis gan Bauskas, gan Rundāles novadu apbalvojumu par invalīdu sporta popularizēšanu un galda tenisa tradīciju veicināšanu. Rundāles novada pašvaldība pēc seniora ierosinājuma pat iegādājusies trīs tenisa gadus Pilsrundāles vidusskolai. Tagad viņš divas reizes nedēļā mēro ceļu uz skolu, lai trenētu skolēnus. “Ar skolēniem ir tā – tiklīdz parādās pirmie sporta sasniegumi, tā viņi beidz pamatskolu vai vidusskolu un aizbrauc no pagasta. Pēdējos desmit, pat divdesmit gadus neviens no viņiem vēl nav atgriezies, jo šeit jauniešiem nav ko darīt. Zemniekiem strādniekus vai traktoristus tikpat kā nevajag, apkārtnē ir tikai divi lieli darba devēji– skola un Rundāles pils. Nesen zvanīju vienam labam spēlētājam, sak, jābrauc uz sacensībām, bet viņš, izrādās, jau Dānijā,” stāsta seniors.

Kad likvidēja kolhozu, viņš par savām pajām iegādājās sporta šaušanas inventāru. Tā pensionāra īpašumā nonākusi padomju laika “gaisene”, ar kuru piedalījies pat Bauskas novada sacensībās, bet ar “privatizēto” sporta šauteni uzvarējis arī medību šaušanā. Lieki teikt, ka viņš ilgus gadus bijis arī vietējās mednieku biedrības biedrs. “Pēdējos divus gadus gan medībās vairs neesmu gājis – nevaru turēt līdzi jaunajiem. Agrāk gāju uz aļņiem, briežiem, zaķiem, lapsām, mežacūkām,” seniors nosauc vai visus zvērus mežā.

Pievienot komentāru

Florida aizliedz nošļukušās bikses! +10 baisākās modes tendences vēsturē (1)Lai nosvinētu to, ka Florida aizliedz maisveida bikses, esam sagatavojuši sarakstu ar lielākajām kļūdām modes vēsturē. Atklātas pēcpuses tika topā, bet kas vēl?
Draugiem Facebook Twitter Google+