Latvijā
Sabiedrība

Otrās šķiras patērētāji. Kāpēc Latvijā pārdod atkritumus par milzīgām summām? 55

Foto – Shutterstock

Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts jau 12 gadus, tomēr augstas kvalitātes preces, kādas nopērkamas Rietumeiropā, mūsu veikalos ir īpaši jāpameklē. Kādēļ Latvijas patērētājus joprojām liek vienā grozā ar Trešās pasaules valstīm?

Eiropas Komisijas tieslietu, patērētāju un dzimumu līdztiesības komisāre Vera Jourova gaismā cēlusi problēmu, ka Austrumeiropas valstīs preču kvalitāte krietni atšķiras no Rietumeiropas tirgum domāto preču kvalitātes. Austrumeiropas tirgum domātās preces visbiežāk ražotas Polijā, bet Rietumeiropas tirgum – kādā no Rietumu valstīm, piemēram, Vācijā.

Jāmaina likumi

Savulaik arī lielveikala “Sky” veiktajā pētījumā noskaidrojās, ka atšķirības pastāv. Tās nav tikai klientu garšas kārpiņu īpatnības – “Nutella” krēmam, kas ražots Vācijā, sastāvā ir 7,5% vājpiena pulveris, savukārt Polijas ražojumam izmantots 6,6% vājpiena pulveris. Zīmola “Nutella” ražotājs Polijā ir viens no retajiem, kas apstiprina, ka šīs atšķirības produkta sastāvā neesot tikai cilvēku iedomas. Bet, protams, ir virkne piegādātāju, kuri kategoriski noliedz jebkādas atšķirības. Ungārijā šī lieta tiek risināta pavisam nopietni – atrasti jau 24 produkti, kuros ir garšas, smaržas un sastāva atšķirības. Arī Slovākijā veikts pētījums, kurā atklājies, ka produkti atšķiras no tiem, kurus var iegādāties pāri robežai Austrijā – pētījumā tika salīdzināti 22 produkti. Mērķis ir viens: mainīt ES likumdošanu tā, lai visā Eiropā produktiem būtu līdzvērtīgs sastāvs un vizuālais noformējums.

SIA “Maxima Latvija” Procesu un kvalitātes vadības departamenta direktore Dace Grava skaidro, ka “Maxima” sadarbojas ar oficiāli reģistrētajiem preču izplatītājiem un ražotājiem. “Iedzīvotājiem pieejamas gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā ražotas preces. Piemēram, veikalos ir pieejami veļas pulveri, kas ir ražoti Vācijā un kam uz iepakojuma ir uzlīme ar norādi par vācu kvalitāti.” Grava norāda, ka gadu gaitā saņemtas tikai dažas sūdzības par produktu kvalitāti, norādot uz Rietumeiropas it kā kvalitatīvākajiem produktiem: “Bija sūdzības par veļas pulveri un kafiju, kam it kā atšķiroties kvalitāte ar analogiem Rietumeiropā ražotiem produktiem. Par šo jautājumu esam runājuši arī ar preču piegādātājiem un ražotājiem, kas norādīja, ka kvalitāte neatšķiras un preces tiek ražotas oficiāli reģistrētās un akreditētās ražotnēs, kas darbojas pēc uzņēmuma standartiem.”

Savukārt SIA “ELVI Latvija” komercdirektore Laila Vārtukapteine nenoliedz, ka atšķirības viena zīmola produktos dažādu produktu ražošanas valstīs pastāv: “Tas ir iespējams. To nosaka nevis ražotāja iegribas, bet atšķirīgā nacionālā likumdošana. Ja ražotājs vēlas izplatīt savu produkciju šajā tirgū, viņš ir spiests mainīt produkta sastāvu. Atšķirīgās garšas īpatnības pārtikas produktiem ir iespējamas arī ražošanas vietas ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, kas nosaka preces izejvielu kvalitāti. Piemēram, dzērieniem, kuru sastāvā ir daudz ūdens, garšas kvalitāti var ietekmēt izmantotā ūdens garšas īpatnības. Pat pēc identiskām receptēm radīti produkti dažādās valstīs var garšot dažādi.”

Vārtukapteine apgalvo, ka veikalu tīkls “ELVI” līdz šim nav saņēmis sūdzības par atšķirīgu dažādās valstīs iegādātu zīmola produktu kvalitāti. Ja ir reāli pierādījumi, viņa iedrošina pircējus neklusēt: “Pircēji var ietekmēt Latvijai piegādāto preču kvalitāti, aicinot piegādātājus izvērtēt savas produkcijas kvalitāti, un likumdevējus – pārdomāt normatīvo aktu nosacījumus, lai ražotājiem nāktos pārdomāt Latvijā realizējamo preču sastāvu.” Lielākā daļa ārvalstu zīmolu produktu, kuri nopērkami “ELVI” veikalos, ir ražoti Polijā.

Kā apstiprināt aizdomas?

Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusevičs problēmas risināšanai iesaka vienu: “Uz produktu etiķetēm obligāti jānorāda atšķirības, ja tādas ir – tas ir vienīgais veids, kā risināt šo problēmu.” Danusevičs norāda, ka klienti paši nekādi nevar pierādīt atšķirības produktu sastāvā: “Manis gatavotā tēja darbā garšo citādi nekā mājās – tējas paciņas neatšķiras, bet garša gan, jo ūdens ir citāds.” Ja kādam ir aizdomas par sastāva atšķirībām, piemēram, ja cilvēks ir atgriezies no Vācijas, iegādājies “Sprite” pudelīti tur, tad tādu pašu nopircis tepat Latvijā un konstatējis atšķirības garšā vai smaržā, ir jākonsultējas ar Pārtikas un veterināro dienestu.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra komunikāciju daļas vadītāja Vineta Ore informē, ka PTAC nav saņēmis sūdzības par preču kvalitāti, līdz ar to nav veikta šāda veida tirgus uzraudzības pārbaude. Pārtikas un veterinārā dienesta sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere norāda: “Lielajiem pārtikas preču koncerniem ir filiāles visā pasaulē, kas ražo viena nosaukuma produktus dažādiem tirgiem. Tikai un vienīgi uzņēmums atbild par pārtikas produkta sastāvu. Ja kaut kas atšķiras, jautājumi jāuzdod produkta ražotājam. Kompetentās uzraudzības iestādes, dodoties pārbaudēs pie ražotāja, skatās, kā arī ražotājs pats pārliecinās, vai produkts atbilst ražotāja paša definētajiem kritērijiem, tostarp receptei. PVD nav veicis pētījumus, salīdzinot viena nosaukuma dažādās filiālēs ražotus produktus. Mūsu prioritāte ir pārtikas drošums. Mēs, protams, mēdzam saņemt sūdzības par preču kvalitāti, taču ne šādā aspektā. Bet, ja cilvēkam ir aizdomas par nekvalitatīvu produktu, sastāva analīzi ir iespējams veikt laboratorijā, piemēram, zinātniskajā institūtā BIOR.”

Grēko arī Latvijas ražotāji

Zvērināta advokāte Helēna Staņislavska, kura jau gadiem cīnās par patērētāju tiesībām, iesaka lūkoties ne tikai pāri robežai, bet paskatīties uz to, kas notiek tepat Latvijā. “Piemēram, torte “Cielaviņa” 60. gados – ražošanā tika izmantoti Indijas rieksti, jo indieši citādi nevarēja norēķināties kā vien ar riekstiem. Tapa “Cielaviņa”, kuras garša šodien nav pat līdzīga garšai, kādu atceramies. Indijas riekstus tortē vairs nemeklējiet – neatradīsiet, bet patērētājam tiek pārdots tas pats iepakojums, tikai divreiz dārgāk. Ir vēl daudzi piemēri, kas agrāk bija luksusa produkti, bet tagad tie nav nekas īpašs. Iemesls – ražotnei mainījušies īpašnieki, viņus neinteresē vecās receptes. Latvijā mēs darām tieši to pašu, ko lielās korporācijas ārzemēs.”

Advokāte brīdina par sliktās kvalitātes medikamentiem, kuri tiek ievesti Latvijā: “Pie tā vainīgi mūsu pašu bāleliņi, kuri sarakstos ieliek un iepērk šīs lētās, nekvalitatīvās lietas. Tie ir ar nosaukumu “generic” medikamenti – kopijas zīmolu medikamentiem ar to pašu sastāvu, bet tiem, piemēram, ir beidzies patenta termiņš vai kāda sastāvdaļa iegūta citādi. Piemēram, sastāvā ir tā pati eļļa, kuru parasti iegūst Brazīlijā, bet iegūta šeit, Eiropā, tā nav nogatavojusies līdz galam, jo pietrūkst saules gaismas.”

Staņislavska no savas pieredzes iesaka neiegādāties produktus, kas ražoti Polijā: “Kad bija jākrāso balkona margas, manis izvēlētā krāsa bija pieejama tikai tāda, kas ražota Polijā, lai gan pirms tam jau biju izmēģinājusi Vācijas ražojumu – abām bija astoņu gadu garantija, bet poļu krāsa pēc diviem gadiem sāka iet nost. Bet, protams, ražotāji jau neatzīsies.”

Viņa pieļauj, ka tā ir visu trūcīgo valstu problēma – mūsu tirgus kļūst neinteresants: “Pie mums medikamenti ir divreiz dārgāki nekā Lielbritānijā, jo mūsu ir daudz mazāk. Cena tiek rēķināta pēc iedzīvotāju skaita, bet mēs tikai braucam prom. Mums tiek pārdoti atkritumi par milzīgām summām – piemēram, Norvēģijā tādus produktus neatradīsiet. Bērns apēd tomātu un pēc divām dienām sāk kasīties, bet mums jau ir pieļaujama tā nitrātu deva, ko noteikuši mūsu bāleliņi. Nekas jau briesmīgs neesot, tikai vienreiz apēd tādu, otrreiz apēd – un še tev! Mums pašiem jāskatās, ko mēs darām nepareizi, nostādot sevi kā trešās šķiras valsti.”

Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere jau vairākkārt izcēlusi atšķirības starp Austrumeiropas un Rietumeiropas tirgu, solot cīnīties par vienlīdzību: “Ražotāji, protams, atrunājas, sakot, ka produkti tiek pielāgoti vietējā tirgus prasībām. Bet vai tiešām mūsu patērētāju prasības ir nekvalitatīvāki produkti, turklāt nereti dārgāki nekā Rietumeiropā? Protams, cenu atšķirības var būt transporta un darbaspēka izmaksu rezultāts, bet kvalitātes atšķirības noteikti ne.”

Vaidere norāda uz jau iepriekšminētajiem pētījumiem: “Čehijā un Slovākijā veiktie pētījumi uzskatāmi demonstrē sastāva atšķirības gan pārtikas, gan nepārtikas produktos.”

EP deputāte ir gandarīta, ka problēmai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība: “Pēc mūsu kopīgiem centieniem Eiropas Parlamentā šis jautājums ir ticis pacelts augstākajā līmenī. Esmu pārliecināta, ka ir iespējams izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas novērstu patērētāju dalīšanu divās kategorijās. Dažām precēm atšķirības sastāvā nosakāmas pavisam vienkārši, bet nopietnākiem testiem, kas veicami laboratorijās, nepieciešams valsts finansējums. Slovākijas valdībai ir šāda politiskā griba. Ļoti ceru, ka arī Latvijā attiecīgās valsts iestādes tuvākajā laikā rīkosies – nedrīkst būt tā, ka Eiropā ir divu kategoriju patērētāji.”

LA.lv