Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. augusts, 2016
Drukāt

Otto Ozols: Atmiņu stāsts par 23. augustu ar rupjībām (31)

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Vāciešiem ir lieliska filma par komunistiskā režīma laikiem – “Citu dzīve” (“Das Leben der Anderen”). Iesaku ikvienam. Viena no visu laiku labākajām latviešu filmām par tiem laikiem ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tā ir filma, kurā ir tik daudz spārnotu teicienu, trāpīgu citātu, fantastisku kadru, cik, bez pārspīlēšanas, nemēdz būt pat desmit Holivudas filmās kopā. Neskatoties uz to, ka tur pie katras filmas strādā arī dialogu meistaru komandas.

Šajā filmā bija arī tāda frāze, kuru neviens neatkārtos labāk par Sprēsliņu ģimenes galvu Viktoru jeb aktieri Boļeslavu Ružu. Kādā saspringtā epizodē viņš iepazīstināja klātesošos ar kādu zīmīgu atmiņu stāstu. To uzsākot, viņš teica: “Bija tāds gadījums…”

Runājot par 23. augustu, arī man ir kāds gadījums, kuru joprojām ik pa brīdim atceros. Tajā būs rupjības un tādēļ cilvēkus ar smalkākām dvēseles stīgām lūdzu tālāk nelasīt. Viss sākās 1987. gada 22. augustā, manas mammas brālis jautāja, vai 23. augustā došos uz protesta akciju pie Brīvības pieminekļa. Tā nu sagadījies, ka šajā dienā man ir dzimšanas diena un pilnīgi neko nezināju par Molotova–Ribentropa pakta slepeno pielikumu. Tajos laikos vēstures stundās par to neko nemācīja.
Onkulis mani izglītoja ļoti ātri – viņš paskaidroja, ka 1939. gada 23. augustā Hitlers ar Staļinu noslēdza slepenu līgumu, kurā “vācieši pārdeva Latvijas brīvību krieviem”. Tāpēc Padomju Savienība mūs 1940. gadā varēja mierīgi okupēt. Tagad man viss bija skaidrs un biju gatavs doties atzīmēt savu 17 gadu dzimšanas dienu pie Brīvības pieminekļa. Tomēr bija 1987. gads, pretpadomju demonstrācijas vēl bija diezgan bīstams pasākums. Atšķirībā no mūsdienām toreiz katrs otrais nebija varonīgs cīnītājs pret pastāvošo režīmu. Arī es tāds nebiju.

Man bija nelāga pieredze gan ar padomju miličiem, gan ar čekistiem. Viņi tevi varēja brīvi piekaut turpat uz ielas un pēc tam vēl iecirknī. Par čeku vispār klīda briesmu stāsti – par nagu maukšanu, sišanu ar stekiem pa kāju pēdām un tādā garā. Es gan nepazinu nevienu, kuram pašam tā bija gadījies, bet padomju laikā varēja notikt viss. Bija arī cits nopietns apsvērums – bija vēl gads jāmācās vidusskolā un par piedalīšanos šādos pasākumos varēji tikt izmests no skolas, sabojāts raksturojums un netikšana augstskolā. Tas nozīmēja diezgan apgrūtinātu atlikušo dzīvi Padomju Savienībā. Atzīšos godīgi – šāda perspektīva mani biedēja. Tādēļ drošības labad pārjautāju onkulim – cik drošs ir tas pasākums? Viņš atteica, ka laiki ir mainījušies un režīms kļuvis iecietīgāks.

Kā piemēru viņš minēja tajā pašā gadā notikušo 14. jūnija mītiņu pie Brīvības pieminekļa. Toreiz komunistu izdevumi īpaši uzsvēra, cik viss noritējis mierīgi un neviens nav aiztikts. Tas mani iedrošināja. Tiesa, šie drosmīgie cilvēki toreiz avīzēs tika dažādi nopulgoti, bet cilvēkus, kurus nievāja komunistu avīžu skribenti, mēs uzskatījām par cienījamiem drosminiekiem. Tādēļ piekritu piedalīties šajā demonstrācijā.

Aicināju līdzi arī savus draugus, tomēr visi atteicās – nevis tādēļ, ka būtu bail, bet tieši šajā dienā kaut kur tālu ārpus Rīgas bija kaut kāds alternatīvās mūzikas festivāls. Vēlāk gan viņi ļoti nožēloja savu izvēli, jo festivāls bija garlaicīgs, bet pie Brīvības pieminekļa par garlaicību nevarēja sūdzēties itin nemaz. Liktenīgajā dienā pie Brīvības pieminekļa devos ar mammas brāli un mammas māsu. Brīvības piemineklim tuvojāmies, ejot pa Raiņa bulvāri. Pa gabalu jau redzēju lielas ļaužu masas, bet lielas nekārtības vai nemierus vēl nemanīju. Joprojām domāju, ka viss būs mierīgi. Pie Brīvības pieminekļa piegājām no otras puses – toreiz tur bija padomju lidsabiedrības “Aeroflot” kases. Brīvības pieminekli kā saniknotu zvirbuļu bars bija apsēduši čekisti, to ciešās rindas aplenkušas miliču ķēdes. Tomēr viņi koncentrējās uz cilvēkiem, kuri centās tikt pie pieminekļa no centrālās puses, no “Laimas” pulksteņa puses. Tāpēc kaut kā gadījās, ka mēs salīdzinoši vienkārši izspraucāmies cauri miliču kordonam un mierīgi pienācām pie pieminekļa no otras puses. Mēs nostājāmies ar skatu pret uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai” un ar noliektu galvu atdevām godu. Darīju to pirmo reizi mūžā un tas bija patiesi satraucošs brīdis.

Tajā mirklī sadzirdēju skaļus aplausus un uzmundrinošus saucienus. Tikai tad aptvēru, ka tā pavisam vairs nav mierīga demonstrācija, miliči centās nelaist daudzos tūkstošus pie pieminekļa, apkārt riņķoja sabiedriskais transports, čekas un milicijas mašīnas. Iepriekš spraucoties cauri cilvēkiem, līdz galam nebiju aptvēris situācijas nopietnību. Smirdēja pēc izplūdes gāzēm, cilvēkus, kuri nepakļāvās čekistiem, ķēra un bāza autobusos un milicijas mašīnās. Cilvēki skaļi skandēja: “Brīvību, brīvību”, “Demokrātiju, demokrātiju”, “Tēvzemei un Brīvībai!”. Tajā brīdī man palika ļoti bail. Sapratu, ka atpakaļ jāiet pa to pašu ceļu, pie demonstrantiem ielas malā nevarēju tikt – tur bija pamatīga miliču ķēde. Mums bija jādodas tieši uz to pašu pusi, kur čumēja un mudžēja ar čekistiem, ap Brīvības pieminekli riņķoja autobusi un to aizsegā cilvēki tika apcietināt un kaut kur vesti projām. Tas draudēja arī mums. Pirmā čekistu virzienā devās mana tante un onkulis. Sekoju viņiem pa pēdām. Te jāatzīmē, ka mana tante bija grūtniecības pēdējā mēnesī, kas bija ļoti labi redzams. Čekistus tas īpaši neuztrauca, viņi sagrāba viņu aiz rokas un sāka kaut kur vilkt. Tomēr viņi bija pieķērušies nepareizajai personai – mana tante nekad mūžā klusējot nepadosies. Viņa iekliedzās tādā balsī, ka notrīsēja apkārtējo māju stikli: “Grūtnieci sit, grūtnieci sit!” Šajā brīdī tuvāk esošie demonstranti sašutumā burtiski uzvārījās un sāka skandēt: “Fašisti, fašisti”, “Rokas nost, rokas nost!” un sāk spiesties virsū miliču ķēdēm, lai glābtu grūtnieci. Nabaga miliči ar milzu grūtībām spēja noturēt milzīgo spiedienu. Viļņošanās un sašutums izplatījās vēja ātrumā. Mana tante turpināja kliegt, demonstranti aizvien skaļāk skandēja “fašisti, fašisti”, izskatījās, ka tūlīt situācija kļūs pavisam nekontrolējama. Čekisti palaida manu tanti vaļā un es kopā ar viņu laimīgi tiku līdz Raiņa bulvāra un Ļeņina ielas stūrim, kur ātri iejukām demonstrantu pūlī. Mēs bijām glābti. Joprojām esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri ar skaļiem protestiem paglāba mani no nonākšanas čekas nagos.

Tomēr mana tante ar onkuli negrasījās doties projām. Pievienojāmies demonstrantiem, kuri ar skaļiem aplausiem apsveica katru, kurš bija izlauzies līdz piemineklim nolikt ziedus. Daļa no drosminiekiem, šķērsojot ielu, izlauzās caur miliču ķēdēm un tādējādi aizmuka no čekistiem. Daļa tomēr tika notverta. Redzēju, kā kāds drosmīgu jauniešu pulciņš nolika ziedus un strauji metās pāri ielai, pārrāva aplenkumu un paglābās no čekistiem. Tomēr viens no viņiem mazliet aizkavējās, kāds čekists metās viņam pakaļ un, sev par nelaimi, ieskrēja kopā ar jauno cilvēku ļaužu pūli, jo miliči pašķīrās, ielaida bēgli un čekistu, kurš viņu vajāja. Pēc mirkļa vajātājs izlidoja ārā no ļaužu pūļa kā korķis no šampanieša. Viņa baltais krekls bija saplosīts lēveros. Redzēju, kā pirms tam viņš gribēja sagrābt to jaunieti, bet cilvēki čekistu norāva nost un izmeta ārā uz ielas. Viņa biedri to redzēja un kāda dāma no viņa kolēģiem sašutusi noskrēja no pieminekļa platformas, nostājās drošā attālumā aiz miličiem un sāka kliegt uz demonstrantiem: “Мало мы вас перестреляли!” (“Par maz mēs jūs esam šāvuši!” – krievu val.)

Tikmēr mana tante un onkulis sāka skaļi dziedāt pazīstamas latviešu dziesmas – cilvēki pievienojās un drīz vien tas bija brašs kopkoris. Tiesa, nezinu, vai viņi bija pirmie, kas to sāka. Katrā ziņā mūs vienoja un iedrošināja dziesma. Tā mēs tur stāvējām, dziedājām un apsveicām, katru, kurš, spītējot čekistiem, devās godināt māti Latviju, Tēvzemi un Brīvību. Tomēr čekisti drīz vien atkal bija klāt. Viņi bija izskaitļojuši, kur ir tie skaļākie dziedātāji. Šoreiz viņi nevarēja tā vienkārši atnākt un brutāli mūs savākt. Uzradās tāds maza auguma vīrelis zīmīgā pelēkā uzvalkā.

Nezinu kādēļ, bet tādi gaišpelēki vasaras uzvalki bija gandrīz vai tāds kā neoficiāls čekistu formas tērps. Viens tāds, saldi smaidīdams, tuvojās manai tantei. Viņa izlikās viņu neredzam un turpināja skaļi dziedāt. Čekists pienācis viņai klāt un krievu valodā jautāja: “Sveika, vai atceries, kā mēs mācījāmies vienā skolā?” Mana tante viņu ignorēja un turpināja dziedāt. Čekists nelikās mierā un jautāja: “Vai atceries to Mihailu no paralēlās klases?” Tas, protams, bija pilnīgi stulbs jautājums, jo mana tante nebija mācījusies krievu skolā un šis nebija skolas salidojums. Vēlāk man izstāstīja, ka, šādi ievelkot bezjēdzīgas sarunas, čekisti ja nevar citādi apklusināt, tad šādi neitralizē aktīvākos demonstrantus. Mana tante turpināja dziedāt un ignorēt mazo utu vanagu. Viņš turpināja plīties virsū ar vēl stulbākiem jautājumiem. Vienā brīdī tante apklusa un pasauca tuvāk uzmācīgo čekistu. Es stāvēju tieši blakus un uzmanīgu vēroju, kas sekos. Redzēju, kā viņa viņam pieliecas tuvāk un ne pārāk skaļi, bet ļoti skaidri krievu valodā pateica: “Пошол на**й” (ļoti rupjš aicinājums krievu valodā vākties projām). Čekists strauji piesarka, atlēca nost un dusmīgu ģīmi piedraudēja mūs vēl noķert. Šajā brīdī tuvāk stāvošie demonstranti bija viņu ievērojuši un arī izgrūda uz ielas.

Mēs nepalikām līdz demonstrācijas beigām. Zinu, ka beigās ieradās ugunsdzēsēju mašīnas, lai izklīdinātu cilvēkus. Tajā brīdī mēs jau bijām elektriskajā vilcienā un braucām uz mājām Jūrmalā. Kā jau iepriekš teicu, mana tante bija grūtniecības pēdējā mēnesī. Pēc piecām dienām – 28. augustā – viņai piedzima meita, mana māsīca. Daudz laimes dzimšanas dienā, māsīc! Šodien viņa ir izaugusi par lielisku cilvēku, kurai jau pašai ir divi jauki bērni.

Stāstam ir arī turpinājums. Draugi, kuri bija Brīvības pieminekļa vietā devušies uz nenosakāmas izcelsmes un satura mūzikas festivālu, mani apbrīnoja. Tomēr es nejutos kā varonis. Patiesībā es gandrīz vai nejauši biju kļuvis par drosminieku. Ja es būtu iepriekš zinājis, kā tur viss notiks, nezinu, vai būtu tik daudz drosmes. Tas tomēr vēl bija 1987. gads un izrādīt pretestību režīmam spēja tikai visdrosmīgākie. Tas bija ārkārtīgi bīstami.

Man bija jāmācās vēl viens gads vidusskolā, visu šo gadu burtiski katru dienu baidījos, ka uz skolu atbrauks pelēkie čekas limuzīni, tikšu apcietināts vai arī vienkārši padzīts no skolas. Tā tajos laikos mēdza notikt. Ja pareizi atceros, vairākus tās demonstrācijas dalībniekus piemeklēja šāds liktenis. Nezinu precīzi, bet, šķiet, mana skolas vadība bija informēta par manu piedalīšanos 23. augusta demonstrācijā. Tomēr neviens pat ar pušplēstu vārdu ne aizrādīja, ne arī pārmeta to. Pat ja čekisti kaut ko bija ziņojuši manai skolas vadībai, viņi to vienkārši ignorēja. 1987./1988. gadā tas nebija vienkārši arī skolas vadībai. Padomju režīma laikā pat acu pievēršana varēja būt liktenīgs pārkāpums. Katrā ziņā esmu pateicīgs savai tā laika skolas vadībai, ka viņi mani pasaudzēja šajā ziņā. Pat vairāk – zinot, ka pēc skolas gatavojos stāties Latvijas Universitātē, man tika uzrakstīts nepelnīti labs raksturojums. Piedevām grasījos stāties LU Juridiskajā fakultātē, tam bija nepieciešams padomju sabiedrībai uzticama biedra raksturojums.
Pēc vidusskolas beigšanas iestājos LU Juridiskajā fakultātē vakara plūsmā. Izturēju konkursu un tiku uzņemts, šķita, ka biju izmucis no čekas visuredzošās acs. Laimīgs soļoju pa universitātes gaiteņiem un pēkšņi redzu, ka man pretī nāk …. jā, tas pats mazais čekists tajā pašā gaišpelēkajā uzvalciņā. Soļo tieši pretī, visā plašajā gaitenī mēs esam vienīgie. Tajā brīdī man notrīsēja kājas, es nodomāju: “Nu, ir sūdi vagā, tomēr atraduši mani!” Tomēr čekists, tikpat omulīgi smaidīdams, aizčāpoja garām, vicinādams tajos laikos populāro “diplomāta” čemodānu. Vēlāk satiku viņu diezgan bieži. Neiepazināmies, tik vien noskaidroju, ka viņš ir mācās tajā pašā fakultātē, tikai krievu plūsmā. Kas ar viņu notika vēlāk, nezinu. Iespējams, ka skatās Krievijas TV un skaļi žēlojas visai pasaulei, ka Latvijā viņu apspiež. Varbūt iemācījies latviešu valodu, ciena savu dzimto un veiksmīgi iekļāvies jaunajā, brīvajā un neatkarīgajā Latvijā. Bet varbūt viņš ir devies uz Krieviju, kļuvis par fermeri, audzē un gana troļļus.

Pievienot komentāru

Komentāri (31)

  1. Slavenais gaišreģis Eižens Finks atgādina un saka – Nacionālu valsti Latviju mēs likumīgi atjaunosim izpildot 1996.g. Likumu ;PAR LATVIJAS DEOKUPĀCIJU-, kad krievi un žīdi atstās Latviju un latviešiem atdos visu sazagto…(fan_flag) :)) (sun) ..īpašs sveiciens Ivanam /Jonim/ Urbaniķim !

  2. Laikam jau autors skaļruņos nedzirdēja Gorbunova uzrunu tautai, kur aicināja nepadoties ASV provokācijai un kā komjaunietis Čevers brēca uz sanākušiem?

  3. You Tube ikviens var noskatīties – 1987.g. 23. augusts Rīgā, lai pārliecinātos par V.Bugaja komandēto miliču zolīdo izturēšanos (salīdzinot ar ASV nac. gvardes) pret trakuļiem, kuri metās uz braucamās daļas.

    • Ja krievu miliču izpratnē tā bija zolīda, tad nevajag brīnīties, ka šos okupācijas laikus katrs normāls latvietis atceras kā ālunāko murgu!!!

  4. Kaut arī 1987.g.23.augustā, atšķirībā no tā paša gada 14.jūnija, notika nesankcionēts mītiņš (lasi – ālēšanās pilsētas centrā) – tomēr Ottovičam jāpiešķir ordeni “Par drošsirdību” !

    • Vai bija nepieciešama kāda īpaša atļauja, lai vienkārši aizietu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Tas ir precīzi tas, ko cilvēki darīja. Tā nav ālēšanās, tā ir uzticība savai valstij, cieņa izrādīšana savas zemes vērtībām, vēsturei. Tas, ka komunistu laikos to sauca par ālēšanos jau pati par sevi ir diagnoze tev un tavam sapuvušajam režīmam. Atceries uz visiem laikiem – Latvijā patriotisms ir māju sajūta. Un latvietis savu mājas ir sargājis un mīlējis vienmēr. Un darīs to vienmēr.

  5. Paldies par patieso notikumu izklāstu,pievienojot pašironiju un humoriņu!

  6. Latvijas pilsoņi, esiet modri!

    “1939. gada 23. augusta nozieguma ideologi, vēsturnieki un rakstnieki no “Patiesības ministrijas” līdz šim centās attaisnot, pierādot, ka karš ir miers, gara tumsība ir spēks, verdzība ir brīvība.Ja vajadzēs, viņi pierādīs arī, ka Kangars ir pats uzticamākais, nepelnīti apmelotais internacionālists, kurš kopā ar krustnešu ierobežoto kontingentu cīnījās pret buržuāziski – feodālo nacionālistu Lāčplēsi. Viņi pierādīs arī, ka vergu nometnes ir pamatā tautas labklājībai un vienlīdzība verdzībā ir tieši tas, pēc ka mēs vienmēr esam tiekušies.

    Šodien, kārtējo reizi, “vienīgais vadošais un organizējošais spēks” nožēlo grēkus un aicina dzīvot pa jaunam. Kārtējo reizi! Biedrs Staļins kādreiz nosodīja masveida tīrīšanas kampaņas. Mūs šodien aicina dzīvot pa jaunam, bet kaut kā nav manīts, ka aicinātāji paši to darītu. Es neticu viņiem, šiem noziedzīgās kliķes tiešajiem pēctečiem, kuri sevi daudzus gadus dēvēja par “mūsu laikmeta godu, prātu un sirdsapziņu”.
    Pagaidām viņi nekādā veidā nav pierādījuši, ka būtu pārkārtojušies.
    TĀPĒC, CILVĒKI, ESIET MODRI, RĒĶINIETIES AR TO, KA KĀRTĒJĀS VĒLĒŠANĀS ŠĪ VALSTS UN PARTIJAS BIROKRĀTU ARMIJA STINGRĀ SOLĪ UN BEZ KAUTRĒŠANĀS NO PARTIJAS RINDĀM DOSIES TIEŠI DEMOKRĀTISKĀ PĀRVALDĒ!

    AIZŠĶĒRSOJIET TIEM CEĻU! ESIET MODRI!

    Izvilkums no Jura Ziemeļa runas 1988. gada 23. augustā.

  7. Tā gaisotne ir aprakstīta precīzi. Es biju bailīgāks, vārds ‘Brīvību!’ utml. sākumā gandrīz sprūda rīklē, mugura mitra, fotogrāfēju pazagšus. Tie pelēkie vīreļi izlikās par družiņņikiem.
    25.martā man bija paštaisīts fotoaparāts, nāca klāt, draudēja, ka būšot posļedstvija ja turpināšot, bet redzējuši to aparātu apjuka un nezināja ko iesākt.

  8. Paldies autoram!Tieši tā viss notika.

  9. Tie jau bijuši Gorbačova laiki. Var teikt, ka autors nezina neko no PSRS okupācijas laikiem. Bet kau ko jau ir jāskribelē. Un vel pabrīdinājis par rupjībām. Paldies, smiekļi nāk. Nekas briesmīgs jau arī tukšums aizņem 99% no telpas. Bet arī gribējis kļūt par PSRS juristu. Un neviens nav uzzinājis, ka “bijis pie pieminekļa”.

    • Un kas tev tā nepatīk?Tas ka cilvēks uzrakstīja savas atmiņas par tiem laikiem?
      Un vai vēlēšanās mācīties sovoku laikā bija noziegums?

      • Man nepatīktas tas, ka šodien kurš katrs puņķaināis sāk tēlot brīvības cīnītāju. Un vēl bijis uztraucies ka no skolas padzīs. Bija jau toreiz ļoti bīstami momenti, bet nebija komandas. Tie čekisti ar miličiem tāpēc jau izskatījušies smieklīgi.

        • Izlasīju rakstu, tur skaidri un gaiši – melns uz balta uzrakstīt, ka autors toreiz un tagad nekādi sevi nav uzskatījis par kaut kādu cīnītāju. Godīgi un atklāti. Vai pats to nespēji izlasīt un saprast? Galvenais nodergties, nolamāt otru, piesiet to, ko viņš nav apgalvojis. Tev labāk palika, atbrīvojies no žults, remdēji neapmierinātību ar paša dzīvi, sajūtu, ka neesi līdz galam novērtēts? Tikai nemaldini sevi ar domu, ka citi, tai skaitā raksta autors ir pie vainas. Visdrīzākais pie vainas ir tavs žultainais rūgtums, kuru šķaidi pa labi un pa kreisi, apmelodams, pazemodams, izrādot vāji slēptu augstprātību un iedomību. Tādēļ cilvēki no tevis novēršas un tev jāmeklē mierinājums skricelējot ļaunus komentārus internetā.

          • Es nodzivoju pie Brīvibas pieminekļa attālumā ne vairāk par 200m pāri par divdesmit gadiem pirms “tiem” notikumiem un zinu visu, kas tur ir bijis. Pārsvarā jau tur gāja, aiz ziņkāribas, tādi vecīši, kas baidījas sabojāt savu karjēru PSRS-ā, proti, palūrēsim un ja kas – aizmūksim. Nezinu kada vajadzība jums tā atbalstīt zurnalistu kurš ar lielām grūtībam cenšās saprast tos laikus un bieži cenšās mums stāstīt savu viedokli. Un tas ir mans viedoklis ne par kādām žultīm, vainām, apvainojumiem neesmu runājis. Tas drīzāk ir produkts tavas defektīvas fantāzēšanas. Neredzu savos vārdos neko tādu ko Jūs te man šujiet.

          • Tāmnieks/luterānis

            Troļļa savārstījuma visai neveiksmīgs GOOGLE-s tulkojums.

    • Sveicināts trolli, ej ganies savā fermā pie pārējiem pokemoniem. Atbildēt

      L.V.

  10. Вау, какой героический рассказ. Что то похожее на серию «герои среди нас». И впрям, если сам себя не похвалишь, то кто же тогда похвалит. Никто. А вообще, грустно это всё, однобокая пропаганда автора приелась уже. Всё как обычно. Всё плохое только от русских и именно на русском, всё светлое и возвышенное на латышском и только от латышей.

    • Grafist, vai joprojām skumsti pēc sava tizlā pelēka uzvalciņa?

      • Ага, скучаю, прямо сил нет как. В отличие от многих ваших соплеменников, я отказался с ними сотрудничать, прямо так и сказал, не хочу. В результате, вместо места на кафедре в родном институте – ссылка в провинцию и жирный крест на научной карьере. С таким пятном в анкете места в аспирантуре не добыть никогда.

        • Un tāpeic tagad apreji mūsu sopļemeņņikus ?

          • ?–VAI TU KĀDREIZ ESI REDZĒJIS TUKLO VIEPLI GRAFISTU AR KAUT KO APMIERINĀTU. VAZĀJAS PA IELU, VEIKALIEM, SAVIEBTU ĢĪMI KOPĀ AR KUNDZI UN NEPĀRTRAUKTU ZEM TUKLĀ DEGUNA ĻURKST UN ŅURKST, ETO ŅE XOROŠO, ŅEGOĢITSJA, ŅETU ŅEKAKOI PORJADOK , ŅEDAJOT DOROGU PO UĻICE…….

          • Интересно, если автору можно так поступать, то почему мне нельзя? Как аукнется, так и отклитнется!

          • О, жив ещё дедуля. Ну, как там дела со сбором айнзацкоманды?

          • Tā dārgais, tava diSlokācija beidzot ar daudzu pūlēm ir atrasta.. Noformēsim PROTOKOLU AR VISIEM ZIEĢEĻIM!

          • Ах, дедуля, дедуля. Буду рад встрече. Мне сейчас самому пить нельзя, но специально для вас припасу пару бутылочек. Чего предпочитаете в это время года?

        • Да видно и так, что не доучился. Можешь не объяснять.

    • Vai nu runā kā cilvēks, vai nu dodies citur vilkt savus krustińus. Atbildēt

      Zili pelēkajam

    • Interneta trollis. Vai nav viekāršāk cilvēkam, kuram ir slikti Latvijā un slikti tās pamatiedzīvotāji, doties prom no tās? Kādēļ te jārej? Krievijā dzīvotu bez stresa.

  11. Tikko bija kārtējais nesankcionētasi mītiņš ASV pilsētā Milvoki – sk. LSM lv Galerijas Nemieri Milvoki.
    Ir iespēja Ottovičam salīdzināt ar 1987.gadu, kad “miliči varēja piekaut”.

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nauda jāatstrādā

“Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” par 2,1 miljoniem eiro plāno īstenot projektu “Āfrikas savanna”. Rīgas pašvaldības nākamā gada budžeta projektā “Āfrikas savannai” paredzēti 1,125 miljoni eiro, bet Saeima, apstiprinot nākamā gada budžetu, tā saukto deputātu kvotu ietvaros šim projektam piešķīra 400 000 eiro. Zooloģiskajā dārzā tiks izbūvētas mītnes, āra pastaigu laukumi. Būvprojekts paredz veidot jauktu ekspozīciju, kurā apmeklētājiem vienlaikus tiktu rādītas žirafes, zebras, antilopes, surikāti un degunragputni, kā arī iekļauta huzārpērtiķu sala. Āfrikas savannas ekspozīcija iecerēta aptuveni 3000 kvadrātmetru platībā.

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (7)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+