Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. oktobris, 2013
Drukāt

Otto Tiliņa simtgadei veltīta piemiņas izstāde

Tiltins2

Liepājas muzejā atvērta mākslinieka Otto Tiliņa (1913-1993) simtgadei veltīta piemiņas izstāde, kas būs skatām līdz 24. novembrim.

Otto Tiliņš nav plaši pazīstams mākslinieka, kaut arī viņa ainavas zīmējumos un gleznās, iekšējās spriedzes un dramatisma piepildītās noveles, reti kuru atstājušas vienaldzīgu. Kad viņš 1934. gadā pabeidza Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, tad esot sev pateicis: ne dienu bez skices, bet mūžu vadījis ar atziņu: nevienu dienu nenodzīvot bez laba darba.

Biklums neļāva par sevi runāt sabiedrībā, tādēļ gandrīz viss, kas zināms par viņa dzīvi, saglabājies to cilvēku atmiņā, ar kuriem Otto Tiliņu saistīja interešu kopība. Viens no viņiem bija tautas daiļamata meistars, izcilais dzintara rotu darinātājs Oļģerts Grīnbergs. Tieši viņa Liepājas muzejam dāvinātie Otto Tiliņa zīmējumi eksponēti izstādē.

Mākslinieks dzimis 1913. gada 16. augustā. Ģimenē valdīja patiesi kristīgs gars. Tas veidoja mazā Otto garīgo seju, kuras vaibstos bērnībā gūtais nezuda mūža garumā. Tēvs nomira agri, zēnam vēl pusaudzim esot. Māte aizgāja bojā vienā no Otrā pasaules kara peklēm – degošajā Drēzdenē. Māsa brīnumainā kārtā izglābās.

Bet Otto, savu vietu bēgļu laivā atdevis citam, piedzīvoja daudzu latviešu karavīru likteni – gandrīz divi gadi nometnē Arhangeļskas puses purvos. Tad atgriešanās Latvijā, kādu laiku krāsu jaucēja darbs fabrikā Rīgā un beidzot – atkal Liepājā. Gandrīz divi gadu desmiti tika aizvadīti darbā kinoreklāmas jomā. Otto Tiliņa darbavieta bija kinoteātris „Uzvara”.

Ne tikai krāsas bija Otto Tiliņa pasaule. Arī Grāmatas. Kādu laiku strādājot pilsētas bibliotēkā, tās kļuva par viņa dzīves uzticamākajām līdzgaitniecēm. Bez piezīmju burtnīcas un zīmuļa Tiliņš neesot lasījis nevienu grāmatu. Grāmatas deva viņam enciklopēdiskas zināšanas mākslas vēsturē, dziļu erudīciju jautājumos, kas saistījās ar latviešu mākslu.

Bet draudzība ar mākslinieku, savu pedagogu un Liepājas muzeja ilggadējo vadītāju Jāni Sudmali raisīja interesi par to, kas mākslas jomā bijis Liepājā. Muzeja krājumā glabājas ar Otto Tiliņa roku rakstītas lapas – Liepājas mākslas izstāžu hronika, atmiņu pieraksti par pilsētas mākslas dzīves norisēm. Un, kā jau viņam raksturīgi, viss – tikai par citiem, par pašu – gandrīz ne vārda.

Bikls savrupnieks. Pret paša sadzīvi nevērīgs vientuļnieks. Tādu viņu izveidoja dzīve, jo gadi, kas tikuši vadīti kopā ar tuvu cilvēku, bija zuduši viņa mākslai. Tāda bija paša gleznotāja atziņa. Rūgta, bet patiesa. Visu temperamentu un jūtu brāzmojumu ielikdams savos darbos, Otto Tiliņš uztvēra ar analītisku vērtētāja prātu.

Pasaule viņu nesatrieca, viņš tajā dzīvoja, neslēpdamies ilūzijās, bet atvērdams tai savu sirdi: daudzas jo daudzas atdāvinātas gleznas, redzot, ka saņēmējam tas sagādās prieku; mūžībā aizgājušo Liepājas mākslinieku sakoptās kapa vietas; neskaitāmi ar smaidu un klusi veikti gaiši darbi.

Brīžos, kad dzīvošana palika knapāka, par grūtību mēru kļuva karote. Tā, kas no lēģera laikiem bija saglabāta, pavisam nodilusi, nometnes skārdenes izsalkumā strīķējot. Skaudrās atmiņas stiprināja. Varbūt tieši tās māksliniekam deva spēku, kad 1993. gada pavasarī viņš savu drīzo aiziešanu sajuta pavisam skaidri: „Nu tad, Oļģert, tā kā karavīri. Ar to vakara jundu: Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.”

Otto Tiliņš mūžībā aizgāja 1993. gada 30. maijā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+