Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
9. oktobris, 2014
Drukāt

Kā rīkoties, ja kaimiņš cieši pie robežas sastādījis kokus (4)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Kaimiņi pavasarī apmēram 20–25 cm no robežas lauksaimniecības zemē iestādīja ozolus. Robežas ir skaidri redzamas, nostiprinātas ar kupicām. Es iebildu, taču nekas nemainījās – ozoli aug. Novada pašvaldības policists nezina tādu valdības lēmumu, kas ierobežotu robežstigu aizstādīšanu. Vai likums nosaka, kādā attālumā no robežas drīkst stādīt lielus kokus, piemēram, ozolus, gobas un kļavas? Kaimiņiem šī lauksaimniecības zeme nav nepieciešama, idejas par tās izmantošanu visu laiku mainās, bet man vēlāk zem ozoliem pat zāle neaugs! Mežā robežstigām jābūt pārskatāmām metru uz katru pusi, tās nedrīkst aizstādīt. Vai ir kādi ierobežojumi, audzējot kokus pie robežas?
 V. DROZDOVSKA PĀRGAUJAS NOVADA STALBES PAGASTĀ

Koki izaug, likumi nemainās


Šo jautājumu likumdevēji diemžēl nav atrisinājuši. Redakcijā regulāri saņemam lasītāju sūdzības par to, ka cieši pie robežas kaimiņa iestādītās egles, robīnijas (tautā sauktas par baltajām akācijām), liela auguma ābeles, saldie ķirši un citi koki noēno zemi, piesārņo to ar sakņu atvasēm un padara neizmantojamu.

Civillikums un Latvijas būvnormatīvi nosaka, ka ēkas drīkst būvēt ne tuvāk kā 4 m no robežas, taču par kokiem nekas nav teikts. Vienīgais ierobežojums – kokus nav atļauts stādīt uz komunikāciju aizsargjoslām un sarkano līniju zonā, lai tur nepieciešamības gadījumā varētu rakt.

Lasītājai taisnība – mežos robežstigām jābūt pārredzamām. Civillikuma 1100. pantā teikts, ka mežos un ar krūmiem aizaugušās platībās starp zemes gabaliem katram zemes īpašniekam jāierīko un jātur tīra līdz 1 m plata robežstiga, kam jānodrošina redzamība starp divām blakusesošām robežzīmēm. Robežstigu ierīko, izcērtot tajā augošos kokus vai arī robežstigu norobežojošos dzīvos kokus iezīmējot ar noturīgu krāsu.

Taču uz robežstigas nav jāizcērt visi koki. Ja tie netraucē saskatīt robežzīmes vai kupicas (ap robežzīmi izveidotu aprakumu), tos var atstāt. Praksē, veidojot robežstigu, obligāti izcērt tā saukto apaugumu – krūmus un jaunos kociņus 1 m platumā no ass līnijas uz abām pusēm.

Civillikuma 1099. pantā teikts: ja koks izstiepj savus zarus virs kaimiņa zemes, viņam ir tiesības nolasīt tajos augošos augļus, ciktāl var aizsniegt no savas zemes, kā arī salasīt uz viņa zemes nokritušos augļus. Kaimiņš var prasīt, lai zarus apcērt līdz 4,5 m augstumam no zemes, bet, ja koka īpašnieks to nedara, viņš pats drīkst nocirst zarus līdz minētajam augstumam un paturēt sev. Tātad kaimiņiem ir visas iespējas gatavot ozolzīļu kafiju un Jāņos pušķoties ar ozolu zariem…

Dažas pašvaldības atrod izeju


Valsts mērogā neatrisināto dažas pašvaldības kārto pašas. Vairākās ir pieņemti saprātīgi saistošie noteikumi, kas palīdz rast izeju šādās situācijās.

Koku stādīšanas attālumus katra pašvaldība var noteikt savos saistošajos noteikumos. Taču lielākā daļa pašvaldību, arī Pār­gaujas novada pašvaldība, ne savā teritorijas plānojumā, ne citos saistošajos noteikumos šādus ierobežojumus nav noteikusi.

Dažus ierobežojumus, piemēram, ir paredzējusi Pāvilostas novada pašvaldība, teritorijas un būvju uzturēšanas un kopšanas noteikumos nosakot, ka apstādījumu īpašnieka pienākums (!) ir nepieļaut apstādījumos esošo koku, krūmu, tostarp dzīvžogu un citu stādījumu, vai to vainaga izplešanos ārpus apstādījumu īpašnieka zemes robežas, kā arī kritušo lapu uzkrāšanos un savākto lapu nokļūšanu citu personu teritorijās. Tātad Pāvilostā koku zari jāzāģē un rudenī lapas jāgrābj pašam stādītājam, nevis kaimiņam, kurš pret koku stādīšanu iebildis.

Šie jautājumi ir atrisināti Engures novadā, kur Teritorijas, namīpašumu uzturēšanas, saglabāšanas un sabiedriskās kārtības noteikumu 49. punktā teikts: zemes īpašniekiem un valdītājiem ir pienākums par saviem līdzekļiem savā teritorijā nodrošināt koku un krūmu minimālo attālumu līdz kaimiņa zemes gabala robežām:

1 m – līdz 1,5 m augstiem kokiem un krūmiem;

3 m – no 1,5 m līdz 6 m augstiem kokiem un krūmiem;

6 m – kokiem un krūmiem, kas augstāki par 6 m.

Šo minimālo attālumu var samazināt, tikai zemes gabalu īpašniekiem rakstiski vienojoties. Zari virs ietvēm jāapgriež 2,5 m augstumā, bet virs braucamās daļas – 4,5 m augstumā.

Ja blakusesošos zemes gabalus norobežo dzīvžogs, par šo stādījumu uzturēšanu atbild abi zemes īpašnieki. Dzīvžogu augstums nedrīkst pārsniegt 2 m, ja vien kaimiņi nav vienojušies citādi. Ja nespēj panākt vienošanos par dzīvžogu augstumu, katram kaimiņam ir tiesības to apgriezt 2 m augstumā bez saskaņošanas ar otru.

Līdz ar to Engures novadā netiek pieļautas lielu koku radītas problēmas. Tikmēr citviet šie jautājumi pārsvarā nav sakārtoti, bet 1937. gada Civillikums zemes īpašniekiem ļauj kokus stādīt bez ierobežojumiem, pēc tam kaimiņiem atvēlot tiesības zāģēt traucējošos zarus un vākt zīles un čiekurus.

Drīkst art līdz zemes robežai


Ja pārrunas ar kaimiņu nelīdz un viņš jaunos ozoliņus nepārstāda citā vietā, zemes īpašnieks savu zemi var apart līdz pašai robežai. Protams, tiks bojātas kociņu saknes, taču kaimiņš varēs vainot vienīgi sevi, jo pats tos pārāk tuvu iestādījis. Nez vai kociņiem patiks, ja zemi gar robežu uzars ik pavasari un rudeni.

SVARĪGI


• Bieži vien īpašnieki pārprot savas tiesības un uzskata, ka uz viņiem piederošās zemes var darīt jebko, nerēķinoties ar citiem. Ja īpašnieks padomātu, vai viņa iecere netraucēs apkārtējiem, šādu situāciju nebūtu.

• Pašvaldības savos saistošajos noteikumos var noteikt koku un krūmu minimālo attālumu līdz kaimiņa zemes robežai.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Likum(ne)devējiem, lāpot caurumus likumā, šoreiz būs jāievieš kāds jauns brīnumtermins, piemēram – servitūtkoks, servitūtkrūmi, utml. Va’ ne?

  2. Man ir priekslikums…ta ka musu zeme Latvija akmenu netrukst,buvejiet augstus valnus,,,ka iri to dara jau gadsimtiem…neviens pari nekaps jusu robezai.

    • Stulbs ieteikums. Meža zvēri arī apdzīvo zemi – un viņiem ir arī kaut kādas tiesības šķērsot robežas, kas dabā nepastāv. Tas ka īri ir apslaktējuši savējos zvērus, nenozīmē, ka jāseko viņu piemēram. Un Latvijā varbūt ir daudz akmeņu, bet tomēr tie ir maza izmēra, bet Īrijā toties visa zeme ir klintsgabals, kuru var sadrupināt un dabūt neierobožeotu daudzumu ar akmeņiem – nekā tāda Latvijā nav. Īrija tuvāko 30 miljonu laikā nav bijusi jūras dibenā, bet Latvija tikai salīdzinoši nesen(ģeoloģiskā ziņā) ir kļuvusi sauszeme – pirms tam te bija ezeri un arī jūŗas un dinozauru laikmetā arī okeāns un visi akmeņi kas Latvijā atrodami dabā ir sanesti no Skandināvijas ar ledus šļūdoņiem.

      Mans ieteikums ir ierakt savā ozola pusē 1kg sāls paku. Gan jau ka nonīks ar laiku. Zāģēt zarus vai kreņķēties nav jēga un var būt bīstami veselībai – ja kaimiņš ir stulbs un zābaks, tad tas uz ilgu laiku.

    • Akmeņu Latvijā absolūti trūkst, citādāk ceļu būvei tos nevestu no citzemēm.
      Bet vaļņi ir jābūvē no zemes (grunts) 3 metrus augsti, terasēti. Tie veidos pievilcīgu mikroklimatu un ir izdevīgi kopšanai (arī stādijumiem) no abām pusēm. Skatīt YouTube – permakultūira.

Draugiem Facebook Twitter Google+