Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
7. marts, 2014
Drukāt

Ar gaisā paceltu īkšķi. Latvieši iepazīst atšķirīgo Eiropu stopojot

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Katrā Eiropas valstī cilvēki dzīvo citādi. Vieniem naudas mazāk, citiem vairāk, kaut kur vairāk pievēršas cilvēka garīgajai pasaulei, ne materiālajām vēlmēm. Par to neskaitāmas reizes pārliecinājušies tie, kuri izbraukājuši Eiropu krustu šķērsu. Šoreiz par atšķirībām no automašīnu balsotāju jeb stopētāju pieredzes.

Ne vienu vien pēc darbā ilgi pavadītiem gadiem urdījusi doma visu pamest un doties nezināmajā pasaulē. Taču tikai retais to ir izdarījis. Viena no tādiem ir šobrīd divdesmit piecus gadus vecā Zane Timma, kura pērnvasar devās vairāku nedēļu piedzīvojumā pa Eiropu.

Zane pērn Rīgas Tehniskajā universitātē veiksmīgi pabeidza studijas visaptverošās kvalitātes vadības programmā un ieguva maģistra grādu. Paralēli mācībām viņai bija labi atalgots darbs veikalu tīkla “Rimi” birojā, turklāt Zane bija studentu un jauniešu organizācijas AIESEC Rīgas nodaļas prezidente.

“Jutu, ka pa šiem gadiem esmu iestagnējusi,” atceras Zane. “Man vienmēr bijis sapnis visu pamest un tā vienkārši aizbraukt.” Tā nu meitene nolēma savu sapni piepildīt – studijas bija beigušās, tāpat arī prezidentūras termiņš AIESEC organizācijā, bet no darba “Rimi” viņa nolēma atvadīties. “Vienojāmies ar draugu Jurģi, ka viņš arī aizies no darba un dosimies stopēt pa Eiropu.”

Sešas nedēļas ceļmalā


Zanei stopēšanā pa Veco kontinentu jau bijusi neliela pieredze, taču šis pusotra mēneša piedzīvojums uzskatāms par kaut kā jauna sākumu. Zanes un viņas drauga nodoms bija apskatīt divas pilsētas – Itālijas galvaspilsētu Romu un Marseļu Francijā.

“Lielākoties naktis pārlaidām teltī, bet pēc tikšanas cauri Lietuvai un Polijai nonācām Čehijā, kur dzīvo mūsu draugs. Četras dienas palikām pie viņa Brno, kur ir skaista vecpilsēta. Pēc dažām dienām turpinājām ceļu uz Austriju, bet pēc tam jau ieradāmies Itālijā un pēcāk gar Vidusjūras krastu devāmies uz Marseļu, pa ceļam uz Vāciju iebraucot arī Parīzē, kas nebija plānots maršrutā. Tad caur Vāciju devāmies uz Poliju un atpakaļ uz Lietuvu un Latviju. Prom no Latvijas bijām aptuveni sešas nedēļas.”

Zane teic, ka pirmās problēmas ar stopēšanu sākušās Austrijā. “Tur cilvēki ir ļoti jauki un smaidīgi, bet stopētājus praktiski neņem. Tie, kuri tomēr uzdrošinājās ielaist mūs savā automašīnā, stāstīja, ka austrieši ir ļoti piesardzīgi pret stopētājiem.”

Zane ar Jurģi Austrijā nobalsoja tikai divus spēkratus, kopumā veicot vien 50 kilometrus. “Pārējo ceļu nācās braukt ar vilcienu. Tur tas ir ļoti dārgs, taču tajos ir biļešu automāti, kur viss ir ļoti labi saprotams. Negribējām maksāt milzīgu naudu, tāpēc nopirkām biļeti līdz nākamajai pieturai ar domu nobraukt vairāk, bet nepatikšanu gadījumā tēlot neapķērīgos tūristus.”

Latviešiem paveicās, un viņi nobrauca krietnu gabalu, praktiski ar vilcienu sasniedzot Itāliju.

Nonākot Itālijā, viss strauji mainījās – stopētājus paņēma jau pirmā balsotā automašīna. “Šajā valstī cilvēki ir atsaucīgi, viņi pēc savas būtības ir atvērti. Itālieši paši ir ļoti daudz stopējuši, tāpēc viņi atdara atpakaļ karmai, kas reiz palīdzējusi viņiem,” uzskata Zane. “Arī Polijā stopētāju ņem labprāt, turklāt tur ir ļoti daudz kravas auto šoferu.”

Zane atzīst, ka attīstītajās valstīs Austrijā, Itālijā, Francijā un Vācijā ir ļoti daudz viesstrādnieku, kas ne vienmēr ir patīkami. “Domāju, viņi nedaudz grauj iespaidu par valsti kopumā. Francijā nostopējām moldāvu, kurš vaicāja, vai mums nav kāds pazīstamais Latvijas pasu nodaļā, jo viņš grib iegūt Eiropas Savienības pilsonību. Savukārt Francijā nobalsojām kravas auto ar Lietuvas numurzīmi, un tajā sēdēja gruzīns, kurš organizē fiktīvās laulības.”

Stopēšana – veids, 
kā nokļūt uz darbu


Arī 21 gadu vecais Krišjānis Elviks aizrāvies ar stopēšanu, turklāt šī nodarbe viņam likusi saprast, ko vispār nozīmē būt Eiropas Savienībā, jo viņš daudz bijis Balkānu un Austrumeiropas valstīs, kas nav tik attīstītas. Tāpēc viņš nevilcinoties pastāsta par atšķirībām, kas valda rietumnieciskās Eiropas un austrumu starpā.

“Šengenas zonas valstīs nav tik traka robežkontrole, taču, piemēram, no Polijas nonākot Ukrainā, pārbaude ir iespaidīga – trīs reizes jāizkravā visas somas, jāatrāda katra kabata, turklāt robežsargi īpaši pēta medikamentu iepakojumus,” atceras Krišjānis, kurš šo valsti apmeklēja augustā. “Turklāt viņi uzdeva neskaitāmus jautājumus, kāpēc es vispār braucu uz Ukrainu, kādi ir mani plāni un cik ilgi gatavojos uzkavēties.”

Krišjānis stāsta, ka Austrumeiropas valstīs Bosnijā un Hercegovinā, Ukrainā, Melnkalnē un Moldovā stopēšana ir ierasts veids, kā nokļūt uz darbu un atpakaļ, turklāt nereti var redzēt, ka to dara pat mātes ar bērniem.

“Novēroju, ka Ukrainā un Moldovā cilvēki vairāk novērtē garīgās vērtības – viņi sevi veido par labiem cilvēkiem, vēlas dalīties ar labo. Moldovā, kas ir nabadzīga valsts, man nejaušs uz ielas satikts cilvēks iespieda rokā naudu mikriņam, lai tieku uz Kišiņevu, kas atradās vairāk nekā 200 kilometru attālumā,” stāsta Krišjānis.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+