Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. novembris, 2013
Drukāt

Pa inku pēdām Peru sirdī
 (1)

Macu320

Maču Pikču.

Viens no skaistākajiem ceļojuma mērķiem Dienvidamerikā noteikti ir inku civilizācijas šūpulis – Maču Pikču. Tik daudz rādīts kultūras un vēstures grāmatās, ilustrētajos žurnālos, ka tradicionālais Maču Pikču pilsētas attēls neizdzēšami iespiedies atmiņā. Taču nokļūt tur ir pavisam kas cits nekā skatīties filmas vai fotoattēlus. Tikai fiziskā klātbūtne ļauj patiesi pietuvoties un sajust šīs kultūras un tradīciju varenību, kas, neskatoties uz spāņu iekarojumiem, savu identitāti saglabājusi vēl šobaltdien.

Kusko pilsēta – inku pasaules naba



Senās inku impērijas galvaspilsēta Kusko atrodas Peru dienvidaustrumos. Kusko bija viens no nozīmīgākajiem Dienvidamerikas kultūras, reliģiozajiem un komerciālajiem centriem. Senie inki runāja kečvu valodā, kas līdzās spāņu valodai vēl šodien ir dzīva valoda Peru teritorijā.

Kusko pilsēta ir izejas punkts mūsu ceļojumam uz Maču Pikču. Uz Kusko no Rīgas iespējams lidot ar vienu pārsēšanos, parasti tā ir kādā no Eiropas pilsētām, bet itin bieži ekonomiskākus lidojumus piedāvā ar divām pārsēšanās reizēm, otrā no tām – Peru galvaspilsētā Limā, no kuras turpinās lidojums uz Kusko.

Kusko, pateicoties dakstiņu jumtiem, raksturīga sarkana tonalitāte. Mūsu viesnīca atrodas pakalnā, un no terases var labi pārredzēt visu pilsētu ar galveno laukumu un barokālo katedrāli. Pilsētā viesnīcas ir ļoti vienkāršas un lētas. Naktīs numuriņā kļūst pat nedaudz vēsi un gribētos kādu papildu segu. Siltā ūdens viesnīcā nav. Uzturēšanās diennakti maksā tikai 27 peruāņu solus (Ls 5) divām personām. Brokastojam uz viesnīcas terases, baudot skaisto skatu. Mielojamies ar sviestmaizēm, omleti un kokas lapu tēju. To ieteicams sākt lietot jau ierašanās pirmajā dienā, lai organisms labāk pielāgotos augstumam (pilsēta atrodas 2700 m vjl.) un neciestu no tā izraisītajiem galvas reiboņiem.

Kusko atrodas vairākas tūrisma aģentūras, kas piedāvā tūres pa Inku svēto ieleju, Sacsayhuman svētvietas apskati un, protams, uz pašu Maču Pikču. Tūres ir iespējams rezervēt iepriekš internetā. Maču Pikču apskates rezervāciju labāk veikt iepriekš kādā no tūrisma aģentūru mājas lapām. Tur arī labāk var iepazīties ar katras tūres specifiku un apzināties savas vēlmes un iespējas. Maču Pikču pilsētā līdz pat pašai augšai iespējams nokļūt ar autobusu no pilsētas Akvakaljentes. Tie, kam pietiek spēka un ir vēlēšanās, lai dotos uz Maču Pikču, var iesaistīties elpu aizraujošā piedzīvojumā – četru dienu ilgā ceļojumā kājām, ar divriteni, ar laivu, tupus rāpus un visos iespējamos veidos cauri Peru lietusmežiem, izbaudot Inku ceļu.

Kusko un tās apkaimē ar gājieniem mūzikas pavadībā un tradicionālām dejām katru gadu īpašos datumos notiek reliģiska rakstura svētki. Tādus bija iespēja vērot arī mums. Daži maskās tērptie deju dalībnieki izskatījās visai biedējoši, tie atgādināja velnus, līdzi sev nesot lamu mazuļa ādas. Godinot dievus, šajos svētkos apvienotas kristīgās un inku tradīcijas.

Inku un spāņu kultūras sintēze Korikančas templī



Korikančas templī atrodas viens no nozīmīgākajiem Kusko arheoloģiskajiem muzejiem. Korikanča kečvu valodā nozīmē “zelta istaba”. Templis veltīts saules dievam Inti. Tagad tas pazīstams kā Santodomingo klosteris, kas ir visvecākā reliģiska rakstura celtne Dienvidamerikā. Tas tika dibināts uz slaveno Korikančas mūru pamatiem 1540. gadā. Kad spāņu iekarotāji ieradās Kusko, tie sadalīja savā starpā tempļa bagātības un tam piederošos zemes gabalus un sāka Kusko un tuvējo ciematu katolizēšanas procesu. Šis klosteris un saules templis ir viens no spilgtākajiem inku un spāņu arhitektūras sajaukuma paraugiem.

Ar zeltu apdarinātajā saules dieva templī atradās vairākas svētnīcas, galvenā no tām bija veltīta Inti, bet pārējās – citām debesu parādībām un spīdekļiem. Mēness (Quilla) tika godināts kā saules māsa un sieva. Kā sievišķā simbols tas rūpējās par sievieti un atbildēja par dzemdībām. Saules dievu reprezentēja Virakoča (Wiracocha), kam veltīto tempļa telpu apsargāja vairākas mūmijas.

Agrāk templī atradās zelta plāksne (tagad tās imitācija), kura atspoguļoja Visuma uzbūvi un tā duālismu. Otra zelta plāksne – saules zelta disks – attēloja Virakočas seju. Pēc spāņu iekarojumiem šis disks ir pazudis bez vēsts. Leģendas vēsta, ka kāds inks, vārdā Aramu Muru, aiznesis disku tālu prom un paslēpis kalnos, pasargājot to no spāņu laupītājiem, un līdz šim nav zināma tā atrašanās vieta. Cita leģenda vēsta, ka netālu no Titikakas ezera atrodas kāda dīvaina vieta, durvis klintī, kas ved uz garu pasauli, un ka tur Aramu Muru ir noslēpis zelta disku.

Sacsayhuman – seksīgā sieviete



Netālu no Kusko atrodas viena no nozīmīgākajām inku svētvietām Sacsayhuman, kas neparastās izrunas līdzības dēļ izklausās kā sexy woman. Tulkojumā no kečvu valodas Sacsayhuman nozīmē gluži ko citu, proti, apmierinātais kondors. Svētvieta ir milzīgu akmens veidojumu cietoksnis, te godināts saules dievs. Svētvieta izveidota inku svētā dzīvnieka pumas formā. Sacsayhuman bija viena no inku svēto putnu kondoru iecienītākajām pulcēšanās vietām, kur tiem atstāja barību. Spāņi savos iekarojumos nežēlīgi nogalināja kondorus. Cietoksnim bija pieci torņi, kurus izmantoja komunikācijai, tie bija izvietoti tā, lai no viena redzētu nākamo un lai varētu sazināties naktī ar dzīvās uguns palīdzību. Cietokšņa lielākie akmeņi ir deviņus metrus augsti un piecus metrus plati. 24. jūnijā šajā vietā notiek reliģiozas svinības – Inti Rami – par godu saules dievam.

Inku svētā ieleja



Ekskursija pa Inku svēto ieleju izmaksā 64 peruāņu solus jeb Ls 12, neiekļaujot ieejas maksu Pisac arheoloģiskajā ciematā. Tajā gan paredzēta arī Oļantaitambo svētvietu apskate un vilnas krāsošanas tradīciju vērošana Činčerosas ciematā, kas tūristu acīm ir tiešām aizraujošs priekšnesums.

Inku svētā ieleja plešas apmēram 90 km garumā no Kusko uz ziemeļaustrumiem līdz Maču Pikču, tai raksturīgs maigs klimats, kas piemērots kultūraugu audzēšanai. Ieleju auglīgu padara tai cauri plūstošās upes Čamba un Učima. Ar tūres autobusu šķērsojām ieleju, pa ceļam apskatot tipiskos inku ciematiņus. Šeit cilvēki arī ikdienā valkā tradicionālos tērpos. Sievietes tērpušās tumšos kuplos brunčos ar krāsainu apdari un izšūtās vestēs. Uz muguras parasti pārmests lakats ar nesamo vai mazuli tajā. Pa ielām skraida bērni, dzenājot cūkas. Mājas ir zemas, no māla veidotas un rotātas ar iemītniekiem nozīmīgu simboliku. Parasti tas ir kāds amuletdzīvnieks – čūska, kondors vai cits. Šajā reģionā ir labākās kukurūzas ražas. Tradicionālais alkoholiskais dzēriens čiča – liķieris, kas darināts no kukurūzas. Visas kultūras audzē uz īpašām terasēm, kas izvietotas uz pakalniem, tādējādi nodrošinot labāku apūdeņošanas sistēmu. Kalni šeit izskatās ļoti savdabīgi, atgādinot mīkstus, samtainus un nedaudz saburzītus paklājus.

Pisac apskatāmas sena ciemata drupas un terašu sistēmas, kā arī kapsēta, kas veidota klintīs un atgādina bezdelīgu ligzdas. Senie inki savus mirušos mumificēja un glabāja kapā embrija pozā kā mātes dzemdē, ticot atdzimšanai un gaidot mirušā reinkarnāciju kādā no ģimenē nesen dzimušajiem.

Ar ciematu Oļantaitambo beidzas Inku svētā ieleja. Te atradās inku impērijas militārais, reliģijas, administratīvās kontroles centrs un maizes klēts. Oļantaitambo dēvē par inku dzīvo ciematu, jo iedzīvotāji šeit ļoti godā savu senču tradīcijas.

Krāsu brīnumi Činčerosas ciematā



Peru ir slavena ar lamu vilnas izstrādājumiem. Činčerosā tūristi var iepazīties ar vilnas apstrādes un aušanas vēsturiskajām tradīcijām un iegādāties vietējo produkciju – krāšņas somas, gultas pārklājus, džemperus un pončo, siltas lamas vilnas šalles. Pārsteidzoša ir krāsu daudzveidība inku tradicionālajos rakstos. Dziju krāso ar dabiskajām krāsvielām un kodinātājiem, panākot vismaz 25 vienas krāsas tonalitātes. Vilnas krāsošanai izmanto ķērpjus, saknes, augus, ziedus, pat insektus un minerālus. Augs čilka dziju iekrāso zaļu. No auga koli un čehtes ērkšķa saknes iegūst dzeltenu toni. Peru ir sastopama kukurūza ar violetas krāsas graudiem, dzijas krāsošanai izmanto vālītes serdi. No kokas lapām iegūst violetu dziju. Sarkanu toni iegūst no kočiniļām – uz kaktusiem dzīvojošiem insektiem. Saspiežot pirkstos, no zaļgani caurspīdīgajiem radījumiem iztek asinssarkans šķidrums. Vilnu mazgā inku šampūnā jeb rīvētas kaktusa saknes – zajtanas – ūdenī, kas kalpo kā efektīvs balinātājs. Pēc vilnas mazgāšanas seko tās vērpšana. Atkarībā no paredzētā pielietojuma veida pielāgo vilnas smalkumu. Lai piekodinātu krāsu, izmanto citronu, kas sajaukts ar jūras sāli, kā arī vulkānisko akmeni – kolpu.

Viesošanās Činčerosā ļauj pietuvoties un vērot kaut nelielu daļu no inku kultūras dzīvajām tradīcijām, ar ko mūs iepazīstina inku sievietes, krāšņo rokdarbu autores tradicionālajos tērpos. Te arī uzzinām, ka daudzi adījumi, kas nopērkami ciematu tirgos kā lamu vilnas izstrādājumi, patiesībā satur tikai nedaudz šā materiāla, to sastāvā vairāk ir aitu vilna. Īstie 100% lamu vilnas izstrādājumi nopērkami specializētos veikalos un no Činčerosas adītāju rokām, to kvalitāte un cena ievērojami atšķiras.

Inca Jungle Tour. Inku ceļš un Maču Pikču



Tūre, ko veicam ar aģentūru “Conde Travel”, vairāk domāta gados jauniem ceļotājiem, kas grib baudīt ekstrēmas izjūtas. Tā ilgst četras dienas un izmaksā 240 ASV dolārus, iekļaujot aizas šķērsošanu pa trošu ceļiem, raftingu, velosipēdus, apmešanās vietas, ieejas biļeti Maču Pikču un pusdienas. Pašiem jānodrošinās gan ar siltu, gan vasarīgu apģērbu, peldkostīmu, ērtiem apaviem, guļammaisu, uzkodām, ūdens un naudas rezervēm, pretapdeguma krēmu un insektu atbaidītāju, kabatas bateriju un lietus plēvi. Mūsu grupas vecums ir no 20 līdz 36 gadiem, esam no dažādām pasaules vietām. Saziņas valoda, kurā runā arī mūsu gids, ir angļu.

Pirmā diena sākas plkst. 6 no rīta, dodamies Svētās ielejas virzienā. Aptuveni no 4350 m augstuma sākas brauciens lejup ar velosipēdiem. Ceļš ir līkumots un nobrauciens ir ātra ripināšanās, nemitīgi piebremzējot. Pretimbraucošie vieglie un kravas auto vēl vairāk stindzina asinis dzīslās. Lai arī mums piešķirts speciāls apģērbs un drošības ķiveres, brauciens ir diezgan riskants. Ik pa laikam piestājam lielceļa malā, lai izbaudītu kalnaino un vēl rīta miglā tīto ainavu. Nokļūstam ciematā Santamarija, no kura dodamies raftingā pa upi. Laivošanas ātrums un grūtības pakāpe atkarīga no gada laika un ūdens daudzuma upē. Vakarā nogurums ir ievērojams, taču vēl priekšā kāpiens kalnā. Nu jau krietni satumsis, izmantojam kabatas baterijas, lai nokļūtu ģimenes mājā, kur pavadām pirmo nakti. Šie Peru lietusmežu iedzīvotāji sadarbojas ar tūrisma aģentūrām un uzņem savā mājā tūristus, piedāvājot gultasvietas, brokastis un iespēju nomazgāties. Siltā ūdens gan nav. Tikai no rīta atklājas, kādā neskartā dabas nostūrī starp banānu un kafijas kokiem esam pārlaiduši pirmo nakti. Gaiss ir spirgts un tīrs, taču tropiski mitrs. Pagalmā pastaigājas vistas, un mūs izklaidē zaļš papagailis, kuram labpatīk sāpīgi knābt pirkstos. Ieturam brokastis īpaši ierīkotā pajumtē ar galdu. Mājas saimnieki brokastīm sarūpējuši omleti un maizi, kā arī svaigi spiestu marakujas sulu. Dzeram kafiju, kas arī gatavota no turpat kafijas kokā augušajām pupiņām.

Otrajā dienā sākas pārgājiens pa Peru lietusmežiem – tā ir daļa no oriģinālā Inku ceļa. Pirms dodamies nezināmajā, gids mūs iepazīstina ar šejienes augu – ačioti, kas sastopams visos Dienvidamerikas tropiskajos mežos. Šo augu inki izmantoja ceremoniāliem mērķiem, ķermeņa un sejas krāsošanai sarkanā tonī. Ar ačiotes sulu krāsoja ķermeni, dodoties karā, asinskrāsa simboliski pasargāja no ievainošanas. Eiropā to sāka izmantot kosmētikas ražošanai (angliski šo augu pazīst ar nosaukumu lipstick tree – lūpukrāsas koks). Arī mēs pirms došanās ceļā nokrāsojam sejas ar ačioti, uzzīmējot kādu no inku ornamentiem. Ceļš ved gar upes malu, taču tā ir sasniedzama tikai mūsu skatienam, jo pārvietojamies pa šauru taku, kas vijas gluži vai gar pašu aizu. Peru lietusmežos sastopama gan halucinogēno, gan ārstniecības augu paradīze, taču, lai tos pareizi lietotu, nepieciešamas plašas zināšanas. Vēl šobaltdien Peru lietusmežos strādā šamaņi, kas veic dziedināšanas rituālus ar augiem. Tajos izmantotie augi ieved vīziju pasaulē. Viens no tādiem ir ajavaska. Pareizi lietota, tā spēj dziedināt pat no dažādām psihiskām slimībām, kā arī no alkohola un narkotiku atkarības. Ir iespējamas speciālas ekskursijas uz šīm vietām, lai veiktu dziedināšanas vai reliģiska rakstura ceremonijas. Narkotiku vai alkohola atkarīgie tur pavada vairākas nedēļas attīrīšanas procesos, ievērojot speciālas diētas un dzerot ajavaskas uzlējumus, kuri izraisa nelabumu un vemšanu. Rezultāts ir efektīvs, atkarīgais pēc dziedniecības kūres vairs nevēlas atgriezties pie sava netikuma. Mēs ajavasku nedzerm, taču košļājam kaltētas kokas lapas, kas dod enerģiju, palīdz pārvarēt augstuma izraisītos galvas reiboņus un mazina apetīti. Mūsu ceļa malā redzam arī kokas auga zaļojošos krūmājus. Gids stāsta, ka svaigā veidā koku lietot nedrīkst, jo tā ir ļoti indīga. Inku simbols ir trīs kokas lapas, kas ļoti līdzinās mūsdienu zīmola “Adidas” simbolam.

Gids stāsta par inku fizisko spēku un izturību. Viņi bija maza auguma, ar spēcīgām, bieži vien līkām kājām, kas bija labi piemērotas, lai uzskrietu kalnā, ar platu ķermeņa augšdaļu, ietilpīgu krūškurvi un plaušām, kas bija labi piemērotas kalnu retinātajam gaisam. Inki bija labi skrējēji, tāpēc spēja ātri nodot informāciju, šķērsojot kalnu grēdas. Darbojās vairāki vēstneši, kuri stafetes veidā nogādāja ziņu līdz gala mērķim. Inki apzināti deformēja savus galvaskausus: vēl mazotnē bērnam pie galvas piestiprināja speciālu koka dēlīti, kas, galvaskausam augot, to izstiepa vēlamā, nedaudz gareniskā formā. Inki ģimenes veidoja, arī precoties brāļu un māsu starpā. Mūsdienās tā vairs nenotiek, taču tuvās radniecības sekas vēl šodien jūtamas inku fiziskajā veidolā. Maz sajaukušies ar citām tautām, saglabājot sev raksturīgās ģenētiskās iezīmes.

Mūsu ceļš ved lejup, līdz nokļūstam pie straujās kalnu upes, kurā atvēsināmies peldot. Turpat pusdienojam tūristu restorānā un nedaudz atpūšamies.

Gids turpina iepazīstināt ar vēl citiem tipiskiem Peru lietusmežu augiem. Makas saknei piemīt seksuālo potenci un auglību veicinoša iedarbība. Tā ir viens no dabiskā kalcija avotiem, tajā ir desmit reizes vairāk kalcija nekā pienā. Šīs saknes pulveri iespējams iegādāties, un to lieto, pievienojot vienu tējkaroti pie sulas.

Mūsu ceļš turpinās gar pašu upes malu, tās krastos sastopamajos iežos ir spēcīga dzelzs koncentrācija, kuras dēļ arī ūdens iekrāsojies dzelzs krāsā. Šķērsojam upi īpaši ierīkotā grozā, kas vienā reizē var pārtransportēt divus cilvēkus. Dienas beigās nokļūstam vietā, kur izbaudīt termālo ūdeņu burvību – Santateresā. No turienes dodamies vēl vienā ekstrēmā pasākumā – trošu mērkaķa aste. Tiem, kam bailes no augstuma, labāk šo pasākumu neizbaudīt. Taču es noteikti iesaku šo aizraujošo lidojumu pa trošu ceļu, šķērsojot skaisto ieleju. Izveidotas sešas dažādas trases dažādos augstumos pār Saksara upi. Šis trošu ceļš ir visaugstākais Dienvidamerikā.

Nākamajā rītā, kad vēl tumšs, sākam kāpt Maču Pikču. Augšā nokļūstam ap sešiem, baudot skaisto saullēktu. No miglas iznirst inku pilsēta, pamazām atklājot savas aprises. Pārņem patiess katarses un saviļņojuma moments, vērojot šo zudušo inku impērijas varenību. Viena no senākajām teorijām ir, ka Maču Pikču celta kā jaunavu templis, taču šī teorija vēlāk tika atspēkota, jo arheoloģiskajos izrakumos atrada arī vīriešu kaulus. Taču visticamāk, ka Maču Pikču veidota kā bagāto un izredzēto inku atpūtas rezidence un vienlaikus arī svētvieta. Kā jau svētvietā Maču Pikču atradās vairāki ar zeltu rotāti tempļi, veltīti debesu ķermeņiem.

Inku arhitektūra izceļas ar ārkārtīgi precīzi savienotiem akmens blokiem. Inki nekad neizārdīja kalnu, bet pielāgoja celtni kalna formai. Logus veidoja trapeces formā, kas nodrošināja būves maksimālu stabilitāti. Intihuatana ir pati svētākā vieta templī, kur atradās akmens, kas uzsūc saules enerģiju. To izmantoja meditācijai. Pieskarties šim akmenim nav atļauts, enerģiju var saņemt, turot plaukstu desmit centimetru attālumā no akmens. Inku krusts čakana ir universa un sakārtotības simbols. To var ieraudzīt dažādās konstrukcijās kā dekoratīvu elementu vai pamatelementu seno Andu keramikā. Uzskata, ka krusts kalpojis kā zemes griešanās noteicējs un norādījis labāko sējas un ražas laiku, iespējamos lietus un aukstuma periodus. Tam piemita arī matemātiskas sakārtotības un astronomijas simbola nozīme. Caurums krusta vidū norāda uz laika ritējuma cikliskumu. Krusta augšējās daļas un garīgās sfēras (hanampača) simbols ir kondors, laicīgās pasaules (kaipača) simbols ir puma, bet apakšzemi (uhupača) simbolizē čūska.

Pusi dienas veltām inku pilsētas apskatei, uzkāpjot līdz vienam no tālākajiem punktiem – Inti Punti, saules vārtiem, no kurienes paveras iespaidīgs skats uz visu ieleju no augšas kā no putna lidojuma.

Peru pārsteidz ar dabas krāšņumu, kultūras tradīciju spēku, neatkārtojami skaistajām adījumu krāsām un vienlaikus vienkāršību un pat nabadzību, bet lepnumu spējā saglabāt savu inku identitāti un tās klātbūtni ikdienas dzīvē. Kā tipisks skats atmiņā iespiežas mazas saulē iedegušas meitenītes seja pie Kusko katedrāles, kura, ģērbusies tradicionālajā tērpā, stāv kopā ar lamu un fotografējas ar tūristiem, kam šis mazais inku bērns ir eksotiska parādība. Par fotogrāfiju kādu monētu, lūdzu, par kultūras baudīšanu ir jāmaksā.

 

Kas jāzina, dodoties uz Peru


Dokumenti. Latvijas pilsonis Peru var uzturēties bez vīzas līdz 90 dienām.

Valoda. Peru runā spāņu un kečvu valodā. Tūristu iecienītākajās vietās – angļu valodā.

Naudas vienība. Peruāņu sols. Taksis pa pilsētu izmaksā 3 līdz 5 solus, lielākas distances – 15 līdz 30 solus. Pieci soli ir aptuveni viens lats.

Klimats. Peru raksturīgs piejūras, kontinentālais un tropiskais klimats. Vasaras sezona ilgst no novembra līdz aprīlim, tai raksturīga augsta temperatūra dienā un zema naktī. Mēdz būt lietus periodi. Svarīgi nodrošināties gan ar plānu, gan biezu apģērbu. Dodoties uz lietusmežiem, nepieciešams lietot insektu atbaidīšanas līdzekli. Peru teritorija atrodas vidēji 4 tūkst. m vjl., tādēļ organisms var ciest no augstuma slimības, kurai raksturīgas galvassāpes un reiboņi. Lai no tās izvairītos, jādzer daudz ūdens vai kokas lapu tēja. Var lietot tikai veikalā pirktu ūdeni. Pirmajā dienā ieteicams aklimatizēties, neveikt fiziskas aktivitātes, tāpat, atrodoties augstu virs jūras līmeņa, ieteicams pārvietoties pēc iespējas lēnāk. Noteikti saulesbrilles, cepure gan saulei, gan aukstam laikam un pretapdeguma krēms – ultravioletais starojums ir ļoti augsts.

Piesardzībai. Jāizvairās ņemt līdzi lielas naudas summas, dodoties ielās, kā arī jāsargā personiskās mantas, atrodoties nakts izklaides vietās. Izmantojot tūristu izklaidību, uzdarbojas kabatzagļi.

Viesnīcas. Lētas, taču mēdz nebūt siltais ūdens, tāpat nav centrālās apkures un naktīs dažkārt kļūst vēsi.

Gastronomija. Noteikti vērts izbaudīt peruāņu virtuvi, kurai raksturīga dārzeņu un jūras produktu daudzveidība. Ēdieni ir pikanti. Tropisko augļu paradīze.

Vakcīnas. Ieteicams vakcinēties pret dzelteno drudzi, dodoties uz lietusmežiem. Šī vakcīna gan nav obligāta.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paula Aleksa Krieviņa Atbildēt

    es nemaak lasiit

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+