Kultūra
Kultūrpolitika

Pa kaķīša un streļķu pēdām. Diskusija: Vai latviešu klasiķu darbi kļuvuši par draudu lasītāju psihei 16

Foto – Shutterstock

Lai izpētītu, kurā brīdī klasiķu darbi kļuvuši par īstu vai izdomātu draudu lasītāju psihei, bet sabiedrība – vecāki un skolas bērni – zaudējuši spēju izlasīt, saprast un uztvert “veco autoru” rakstīto, vai tiešām mēs runājam dažādās valodās, vai mūsu literatūrā un mākslā nav varoņu, “Mājas Viesis” aizsāk sarunu ciklu, aicinot uz diskusiju izglītības un radošo jomu pārstāvjus. Jūsu uzmanībai – pirmā saruna: kāpēc bērniem un skolu jauniešiem jāiepazīst pilna latviešu literatūras “asinsaina” nedalītā kultūrvēsturiskajā kontekstā, nevis tā īsredzīgi jācenzē atbilstoši mainīgām laikmeta vajadzībām?

 

Diskusijā piedalās:

Galerijas nosaukums

Monika Zīle (M.Z.), rakstniece un publiciste.

Līva Grudule (L.G.), Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja.

Ilze Veitnere (I.V.), pensionēta klīniskā psiholoģe, tiesu eksperte, desmitkārtīga vecmāmiņa.

Juris Bumbergs (J.B.), psihoterapeits.

Arvīds Krievs (A.K.), režisors.

Aivis Biķernieks (A.B.), socioloģijas maģistrs, topošais ekonomikas doktors, žurnālists.

Iveta Ratinīka (I.R.), Āgenskalna ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Ruta Zimnoha (R.Z.), grāmatu blogere, Rīgas Sanatorijas internātpamatskolas audzinātāja, teātra pulciņa vadītāja; bij. latīņu valodas, latviešu valodas un literatūras skolotāja ģimnāzijā.

Ruta Skrebele (R.S.), Ogresgala pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Dace Viļumsone (D.V.), Brocēnu vidusskolas 1. – 4. klašu skolotāja.

Agris Andžāns (A.A.), Lielupes pamatskolas literatūras un latviešu valodas skolotājs.

Dace Judina-Nīmane (D.J.), rakstniece, publiciste, režisore.

 

“Traumējošie klasiķi”

D.J. Mēs augām, mācījāmies, ņēmāmies prātā, briedām sirdī un kļuvām par cilvēkiem – ar Skalbi, Poruku, Pumpuru, Veidenbaumu, Doku Ati, Valdi, Blaumani, Jaunsudrabiņu, Plūdoni, Upīti, Birznieku-Upīti, Aspaziju, Raini, Brigaderi, Lāci, Grīnu, Čaku, vēlāk ar Kaldupi, Elksni, Ķempi, Krūkli, Briedi, Vācieti, Ziedoni, Saksi, Hānbergu, Skujiņu… Dažādi laiki, dažādas domāšanas. Taču viņiem visiem ir kas kopīgs. Cilvēcība. Par spīti laikiem, varām un iekārtām. Kā noticis, ka daiļdarbi, kurus autori pirms gadsimta radījuši līdzi jušanai, pārdomām un sirdsgudrībai, šodien kļuvuši bērnu psihi un emocijas traumējoši?

I.V. Kauns par šo emocionāli degradējošo tematu. Valoda ir nācijas pamatvērtība, nācijas vēsture glabājas tās garamantās. Izsvītrosim gabaliņu no literatūras – izrausim robu vēsturiskajā atmiņā!

J.B: O, kaitīgā literatūra! Skan pazīstami: ne tās vērtības, ne tā ideoloģija (buržuāziski nacionālistiskā, sīksaimnieciskā, izolacioniskā), ne tie varoņi. Klau, ļaujiet taču lasītājam pašam spriest un vērtēt, kas baudāms, kas smādējams! Lasītājs nav muļķis. Nebūs tā, ka bērni, salasījušies par kaķīša dzirnavām, par dzīves vadlīniju pieņems samierniecisko nekas, gan būs labi, lai ar šo paraugu nozombēti dzīvotu tālāk. Nē! Lasīšana ir kā zelta skalošana – izejmateriāls drebinās caur sietiem, līdz sakrājas zelta graudiņi…

A.B. Nevar kaut ko atmest un cerēt, ka sistēma būs stabila. Literatūra, māksla, mūzika un vēsture ir cieši saistītas. No šī kopuma veidojas cilvēka priekšstats par pasauli. Ja kaut ko izmet, kas paliek? Cilvēks, kas māk salikt kopā piecus vārdus? Cik tālu līdz 140 zīmēm, smailijiem un žestu valodai?

I.V. Par traumēšanu. Esmu kategoriski pret jebkādu vardarbību. Taču kā iemācīt bērnam saprast cilvēku emocijas, kā attīstīt empātiju – līdzpārdzīvojumu? Nezinu labāku veidu, kā kopā ar bērnu lasīt grāmatas, pārdzīvot, paraudāt, pasmieties, bet galvenais – pārrunāt, kā pret izlasīto izturēties? “Traumējošais” Cibiņš… Tieši šis Poruka darbs ir īsta paraugstunda, kā vislabāk paskaidrot, kas notiek, ja apkārtējos nav līdzjūtības, ja cilvēki nocietinās, nepamana otra bēdas vai ciešanas. Nemaz nav tik daudz literāro darbu, kuros tik skaudri un emocionāli parādīta gan neapzinātā bērnu, gan apzinātā pieaugušo cietsirdība. Velkot paralēles ar medicīnu, literatūra ir kā vakcīna – izlasītais emocionālais notikums rada bērnā līdzpārdzīvojumu, liek iejusties otra ādā, it kā pašam piedzīvot notikumu. Ja bērnam palīdz saprast notikušo, saskatīt cēloņsakarības, tas veido spējas analizēt savu un citu rīcību, paredzēt sekas un apzināties atbildību.

L.G. Es kā filoloģe nekad neesmu iedomājusies šos tekstus uztvert tik radikāli. Vienubrīd strādāju Kaudzīšu muzejā, bērniem bija trīs, pieci gadi, brīvajos brīžos lasīju viņiem “Kauju pie Knipskas”. Vajadzēja “Lāčplēsi”? Šo grāmatiņu pārlasām katru rudeni. Aizbraucām uz Druvienu, lai visu apskatītu. Mans pusaudzis nav ne traumēts, ne nīkulīgs, man pretī sitas silta sirds. Maziņš būdams, teica – izaugšu liels, sadošu Buņģim! Tā ir dabiska reakcija – aizstāvēt. Es negribu tā domāt, bet ticu – ja vajadzēs, šis puika būs gatavs pašā ellē nokāpt un prasīt Latvijas tiesu un daļu!

D.J. Kādā izbraukumā lasīju fragmentu no sava darba, kur pusaudži salīmējuši un sakrāsojuši kaķi. Zālē bija 12 gadus veca meitenīte; viņa uz brīdi izgāja laukā, vēlāk pienāca un teica – es tiem dzīvnieku bendēm parādītu! Bet tiek pārmests, ka sāpīgie gabali liek bērniem raudāt…

I.V. Un paldies dievam, ka viņi raud! Būtu drausmīgi, ja viņi neraudātu!

A.B. Smagi. Šodienas Buņgis ir turīgs, pašpārliecināts, nekaunīgs pret trūcīgo, kautrīgo. Lecīgie, naudīgie ņirgājas par tiem, kam maizes rieciens plāns, bet eksistenciāli svarīgs, lai vispār izdzīvotu. Mēs esam zaudējuši ētikas stūrakmeni – cieņu pret bāreni, līdzjūtību pret to, kam grūtas dienas. Kas šobrīd notiek – ar kāju un pagaldē? Mūsos vairs nav solidaritātes, mūs spiež iet uz priekšu, nogrūžot citus no ceļa. Tā mūžīgi nebūs, agri vai vēlu sabiedrība viņus nonesīs. Kaķītis… jā, formāli pats vainīgs, ka Melnais Runcis viņam visu atņēma, taču – var vērtēt pēc gara, ne burta.

D.V. Katrs literārais darbs sniedz emocijas – pozitīvas, negatīvas, tas ir normāli. Strādājot ar bērniem, mēs ne tikai lasām, bet arī meklējam – kāpēc varoņi tā rīkojās? Man grupiņā ir puika, nopietns, ar savu viedokli, viņš saka – es lasu, lai salīdzinātu ar sevi. Nekad neviens nav teicis – es gribētu būt kaķītis, pelīte… Viņi domā plašāk! Meklē līdzības ar savām ģimenēm. Dzirdējuši vecākus runājam: kaķītis visu atdevis bērniem, neko nav sev paturējis…

A.A. Literatūra atspoguļo laiku. Runājot par paaudzēm, grūti teikt, kas ieprogrammēja jaunlatviešus, – iespējams, ka 19. gs. sākuma šveiciešu, austriešu, vāciešu sentimentālā literatūra. Leitāna “Genoveva” un pārējie. Kas ieprogrammēja latviešu strēlniekus? Skalbe. Poruks. Tātad mūsu depresīvie, vārgie nabadziņi latviešu streļķiem deva spēku Ziemassvētku kaujās un cīņās pret Bermontu? Līdz 1914. gadam latviešu literatūrā supervaroņa nemaz nav, tā ir sentimentāla. Tālāk? Kas balstīja Kurzemes cietoksni un latviešu leģionārus? Dziļums, Jaunsudrabiņš, Virza, Grīns. Tad kur tagad mūsu supervaroņi, tie, kas programmēti deviņdesmito gadu sākumā? Vai, pārfrāzējot Šķēli, kurš teica – valsts ir kā rūpniecības uzņēmums, jāatmet viss, kas nenes tūlītējus ienākumus.

M.Z. Šo uzskatu rada sabiedrības pieprasījums. Iegāju “Rimi”, skan reklāma: “Gribi būt supervaronis? Tad tev ir superspēks!” Otra lieta – attieksme pret latviešu literatūru augstākajās politiskajās aprindās. No 90. gadiem skan runas par Latvijas nacionālo valsti, kuras pamatbauslis ir nacionālā kultūra. Bet ja paskatām attieksmi pret kultūru… Pirmajā vietā Dziesmu svētki. Pa vidu Repšes jautājums: “Kurš skatās latviešu kino? Ā, neviens neskatās! Tad filmām naudu nedodam!” Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme–Grende, pie kuras raudādami nāca latviešu literāti… Pārējās mākslas kaut kā tiek atzītas, bet literatūra… maliņā. Traģikomiski! Pašķirstiet glamūržurnālus – kas sabiedrības dāmām somiņā? Kosmētika. Un arī kāda grāmata. Murakami. Deviņdesmit procentiem! Tāda mode. Bet cilvēki ietekmējas: latviešu dzejas grāmatu somiņā, fu! Toties, kad Lietuvā notiek Grāmatu svētki, tos atklāj Valsts prezidente!

 

Praktiskā māksla un veiksmes stāsti

D.J. Viena no domām: mākslai, literatūrai jābūt praktiskai, jāatrod racionālais grauds. Ja tagad kā bezjēdzīgus un savu laiku nokalpojušus atmet virkni 19.–20. gs. mijas darbu, radīsies melnais caurums kultūrvēsturē! Vai mākslas darba uzdevums ir tikai izklaidēt, vai tomēr iedziļināties, just, saviļņot, izraisīt katarsi? Ir tik slikti mudināt domāt, rosināt empātiju?

J.B. Literatūrā jābūt pārstāvētam visam. Labajam, sliktajam, nelietīgajam, cēlajam. Spēka un varonības apliecinājums Čaka “Mūžības skartajos”, vēlme pārkāpt ikdienišķajam un palūkoties, kas atrodas aiz apvāršņa, kā darīja Dullais Dauka, gudrība un jūtu dziļums Ziedoņa mantojumā.

A.K. Visādi var būt. Tas ir tāpat kā partijas skatās – kas der komunistiem, kas zemniekiem, kas nacionāļiem… Mākslas darbus var pasniegt dažādi. Atceros, bērnībā skolotājs lasīja priekšā Doku Ati un Valda “Staburaga bērnus”, tas bija gaiši. Bet kolēģis 90. gados rakstīja: “Ko jūs par to Cibiņu, mēs dzīvojam Buņģu laikā. Elkoņus plati, uz priekšu!” Viņš ir savās aprindās zināms, veiksmīgs cilvēks.

D.J. Kas, jūsuprāt, ir “veiksmīgs cilvēks”? Tāds, kurš iet pāri līķiem?

A.K. Kuram pieder tas, ko vairums tobrīd atzīst par labu. Šobrīd, ja vēlies iepazīties, pirmais jautājums – tev ir nauda? Sociālismā tā nebija. Šis ir naudas laikmets. Taisīju filmu “Man patīk, ka meitene skumst” – septiņi cilvēki, kuri auguši un gājuši skolā sociālismā, pēkšņi iemesti liberālismā, uzdod sev jautājumu – kā dzīvot tālāk? Skatot mākslas darbu no derīguma viedokļa, svarīgi – vai tas palīdz saprast laiku, par kuru stāsta, kurā varoņi dzīvo, vai atspoguļo laikmeta iezīmes?

A.A. Šobrīd visa Eiropa un pasaule uztraucas par viduvējību laikmetu. Kādreiz informācijas nesēji bija grāmatas un zinātne, tagad pietiek ieklikšķināt mātē guglē trīs vārdus, un dabūsi atbildi, varbūt kļūdainu, bet daudziem ar to pietiek.

A.K. Kolēģe Baņuta Rubesa teica: mūsdienu dzīve sastāv no 3S – skandāli, sports un slepkavības.

D.J. … ir arī ceturtais S – sekss.

A.B. Skatoties globāli, mēs neesam Homo Sapiens (saprātīgais cilvēks), bet Homo Ludens (rotaļīgais cilvēks), kuram nepārtraukti vajadzīgas izklaides un kairinājumi…

L.G. Un notiek debilizācija.

I.R. Drīzāk mainījušās prioritātes. Ir vieglāk meklēt jauno garīgumu ezoterikā, ārpus tradīcijas. Aizstāt ar lietderīgumu. Diemžēl tieši to es saskatu jaunajā mācību saturā, kuram veidotāji piemeklē jēdzienus interesants, izklaidējošs, nevis intelektuāli izaicinošs, konkurences spēju, izcilību provocējošs. Jaunais skolēna modelis, iespējams, teicami pratīs imitēt darbību grupās, pētīt, nekritiski kopējot avotus, bet vai spēs just līdzpārdzīvojumu un izpaust to izkoptā valodā – šaubos.

J.B. Mūsu tautai šobrīd ārkārtīgi aktuāls jautājums par Sprīdīti – uz robežas ar būt vai nebūt. Kuplā skaitā izklīduši pasaulē, aizvien jauni ņem lāpstiņas. Katram sava motivācija, savs sapnis. Atgriezties mājās, savā dzimtenē – apkaunojums? Būt saimniekam savā zemē – nevīrišķīgi?! Būt saimniekam, nevis kalpam pie sveša kunga – nav izaicinājuma? Visu cieņu tiem sprīdīšiem, kuri atgriežas mājās ar pilnu ceļasomu, jaunu zinību krājumu un bez uzpūtīgām princesēm par sievām.

I.V. Nepiekrītu par pozitīvo paraugu trūkumu. TV ziņās informēja, ka pieaugusi bērnu un jauniešu interese par tenisu pēc Aļonas Ostapenko uzvarām. Elpu aizrāvuši sekojām mūsu boksera Maira Brieža cīņām. Mums ir spoži mākslinieki, gleznotāji, dziedātāji. Mūsu gaisa lidotāji pārsteidza pasauli izstādē Ķīnā… Jā, tas ir ilgstošs, smags un neatlaidīgs darbs. Taču, ja bērnus neradināsim pie darba, pacietības un neatlaidības, šādu panākumu nebūs.

L.G. Mums pašiem ir savi varoņi, klusie darba darītāji, dzīvi cilvēki, par kuriem jāstāsta!

A.B. Jā, kāpēc mēs nerunājam par senajiem virsaišiem, viņu dzīvi un likteņiem? Necildinām “Dvēseļu puteni” un “Mūžības skartos”? Labi, ka 18. novembrī ies gaisā “Astoņas zvaigznes”!

A.K. Bet kāpēc mēs joprojām runājam par 700 verdzības, nevis 700 cīņas un uzvaras gadiem?

M.Z. Tas ir jūtīgs jautājums, kas nav izslēdzams no valsts pasūtījuma aspekta. Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” bija Aizsardzības ministrijas pasūtījums. Cits jautājums – kādam šim mūsdienu varonim jābūt? Es teiktu – cilvēkam, kas iet uz mērķi un nepadodas. Sāku apcerēt, nu, latviešu literatūrā tīri pieņemams ir Oskars Kļava “Zvejnieka dēlā”. Kas vainas?

J.B. Tad nevajag tos saukt par veiksmes stāstiem! Veiksmes stāsti zināmā mērā ir kaitīgi! Un ne tāpēc, ka par censoņiem, neatlaidību, sasniegumiem. Pārliekās heroizācijas dēļ! Šodienas veiksmes stāsti ir kā sāgas par neievainojamajiem. Taču tādu nav. Ir vājuma brīži, kļūdas. Lodes trāpa arī varoņiem. Viņiem sāp, bail. Viņi mirst. Un par ko šie veiksminieki cīnās? Par vietu portālu sadaļā slavenību dzīve? Vai viņu vērtību skalā noteicošo vietu neieņem tāds parametrs kā maksātspēja? Manuprāt, varonim vajadzētu būt apveltītam ar tādām īpašībām kā gudrība, iejūtība, līdzcietība, kuru kopsaucējs ir cilvēcība.

 

Nākamajā sarunā – kā palīdzēt bērniem iemīlēt lasīšanu, saprast un izjust izlasīto; kā skolotāju darbu un vecāku pūliņus ietekmē reformas izglītības sistēmas uzstādījumos un sabiedrības mainīgais noskaņojums; kā samērojas pienākumi un atbildība, un – vai visam vienmēr jānāk viegli.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2
“Kaķīša dzirnavas”

Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” ir spēcīgs un izcils mākslas darbs, kas nebūt nav par vaimanām vai nožēlu, bet gan stāsts par kaķīti, kas spēj iziet smagu dzīves ceļu nevis prasot, bet dodot. 2014. gadā tā tika atzīta par nācijas mīļāko grāmatu. Nupat izdevniecībā “Latvijas Mediji” tapis jauns Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavu” izdevums ar mākslinieces Ievas Jurjānes ilustrācijām.

Ieva Jurjāne: “Kārlis Skalbe ir izcils humānists un apbrīnojams stilists, kurš savās pasakās attīsta dziļi atpazīstamus tautasdziesmu un tautas pasaku tēlus. Manos zīmējumos Skalbes kaķītis no senajiem laikiem atnāk līdz mūsdienām, atgādinot, cik nemainīgi svarīga ir līdzjūtība un labsirdība arī šodien.”

Atbalstot ideju par latgaliešu valodas lietošanu, mācīšanu skolās un mācību līdzekļu izveidi, novembra beigās izdevniecība “Latvijas Mediji” klajā laidīs arī tautā tik iemīļoto Kārļa Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnavas” latgaliešu valodā. Tādējādi arī dzīvē realizējot rakstnieka izteikumu: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”

LA.lv