Mobilā versija
+3.9°C
Hugo, Uga, Uģis
Piektdiena, 17. novembris, 2017
12. novembris, 2017
Drukāt

Pa kaķīša un streļķu pēdām. Diskusija: Vai latviešu klasiķu darbi kļuvuši par draudu lasītāju psihei (16)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Lai izpētītu, kurā brīdī klasiķu darbi kļuvuši par īstu vai izdomātu draudu lasītāju psihei, bet sabiedrība – vecāki un skolas bērni – zaudējuši spēju izlasīt, saprast un uztvert “veco autoru” rakstīto, vai tiešām mēs runājam dažādās valodās, vai mūsu literatūrā un mākslā nav varoņu, “Mājas Viesis” aizsāk sarunu ciklu, aicinot uz diskusiju izglītības un radošo jomu pārstāvjus. Jūsu uzmanībai – pirmā saruna: kāpēc bērniem un skolu jauniešiem jāiepazīst pilna latviešu literatūras “asinsaina” nedalītā kultūrvēsturiskajā kontekstā, nevis tā īsredzīgi jācenzē atbilstoši mainīgām laikmeta vajadzībām?

 

Diskusijā piedalās:

Monika Zīle (M.Z.), rakstniece un publiciste.

Līva Grudule (L.G.), Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja.

Ilze Veitnere (I.V.), pensionēta klīniskā psiholoģe, tiesu eksperte, desmitkārtīga vecmāmiņa.

Juris Bumbergs (J.B.), psihoterapeits.

Arvīds Krievs (A.K.), režisors.

Aivis Biķernieks (A.B.), socioloģijas maģistrs, topošais ekonomikas doktors, žurnālists.

Iveta Ratinīka (I.R.), Āgenskalna ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Ruta Zimnoha (R.Z.), grāmatu blogere, Rīgas Sanatorijas internātpamatskolas audzinātāja, teātra pulciņa vadītāja; bij. latīņu valodas, latviešu valodas un literatūras skolotāja ģimnāzijā.

Ruta Skrebele (R.S.), Ogresgala pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Dace Viļumsone (D.V.), Brocēnu vidusskolas 1. – 4. klašu skolotāja.

Agris Andžāns (A.A.), Lielupes pamatskolas literatūras un latviešu valodas skolotājs.

Dace Judina-Nīmane (D.J.), rakstniece, publiciste, režisore.

 

“Traumējošie klasiķi”

D.J. Mēs augām, mācījāmies, ņēmāmies prātā, briedām sirdī un kļuvām par cilvēkiem – ar Skalbi, Poruku, Pumpuru, Veidenbaumu, Doku Ati, Valdi, Blaumani, Jaunsudrabiņu, Plūdoni, Upīti, Birznieku-Upīti, Aspaziju, Raini, Brigaderi, Lāci, Grīnu, Čaku, vēlāk ar Kaldupi, Elksni, Ķempi, Krūkli, Briedi, Vācieti, Ziedoni, Saksi, Hānbergu, Skujiņu… Dažādi laiki, dažādas domāšanas. Taču viņiem visiem ir kas kopīgs. Cilvēcība. Par spīti laikiem, varām un iekārtām. Kā noticis, ka daiļdarbi, kurus autori pirms gadsimta radījuši līdzi jušanai, pārdomām un sirdsgudrībai, šodien kļuvuši bērnu psihi un emocijas traumējoši?

I.V. Kauns par šo emocionāli degradējošo tematu. Valoda ir nācijas pamatvērtība, nācijas vēsture glabājas tās garamantās. Izsvītrosim gabaliņu no literatūras – izrausim robu vēsturiskajā atmiņā!

J.B: O, kaitīgā literatūra! Skan pazīstami: ne tās vērtības, ne tā ideoloģija (buržuāziski nacionālistiskā, sīksaimnieciskā, izolacioniskā), ne tie varoņi. Klau, ļaujiet taču lasītājam pašam spriest un vērtēt, kas baudāms, kas smādējams! Lasītājs nav muļķis. Nebūs tā, ka bērni, salasījušies par kaķīša dzirnavām, par dzīves vadlīniju pieņems samierniecisko nekas, gan būs labi, lai ar šo paraugu nozombēti dzīvotu tālāk. Nē! Lasīšana ir kā zelta skalošana – izejmateriāls drebinās caur sietiem, līdz sakrājas zelta graudiņi…

A.B. Nevar kaut ko atmest un cerēt, ka sistēma būs stabila. Literatūra, māksla, mūzika un vēsture ir cieši saistītas. No šī kopuma veidojas cilvēka priekšstats par pasauli. Ja kaut ko izmet, kas paliek? Cilvēks, kas māk salikt kopā piecus vārdus? Cik tālu līdz 140 zīmēm, smailijiem un žestu valodai?

I.V. Par traumēšanu. Esmu kategoriski pret jebkādu vardarbību. Taču kā iemācīt bērnam saprast cilvēku emocijas, kā attīstīt empātiju – līdzpārdzīvojumu? Nezinu labāku veidu, kā kopā ar bērnu lasīt grāmatas, pārdzīvot, paraudāt, pasmieties, bet galvenais – pārrunāt, kā pret izlasīto izturēties? “Traumējošais” Cibiņš… Tieši šis Poruka darbs ir īsta paraugstunda, kā vislabāk paskaidrot, kas notiek, ja apkārtējos nav līdzjūtības, ja cilvēki nocietinās, nepamana otra bēdas vai ciešanas. Nemaz nav tik daudz literāro darbu, kuros tik skaudri un emocionāli parādīta gan neapzinātā bērnu, gan apzinātā pieaugušo cietsirdība. Velkot paralēles ar medicīnu, literatūra ir kā vakcīna – izlasītais emocionālais notikums rada bērnā līdzpārdzīvojumu, liek iejusties otra ādā, it kā pašam piedzīvot notikumu. Ja bērnam palīdz saprast notikušo, saskatīt cēloņsakarības, tas veido spējas analizēt savu un citu rīcību, paredzēt sekas un apzināties atbildību.

L.G. Es kā filoloģe nekad neesmu iedomājusies šos tekstus uztvert tik radikāli. Vienubrīd strādāju Kaudzīšu muzejā, bērniem bija trīs, pieci gadi, brīvajos brīžos lasīju viņiem “Kauju pie Knipskas”. Vajadzēja “Lāčplēsi”? Šo grāmatiņu pārlasām katru rudeni. Aizbraucām uz Druvienu, lai visu apskatītu. Mans pusaudzis nav ne traumēts, ne nīkulīgs, man pretī sitas silta sirds. Maziņš būdams, teica – izaugšu liels, sadošu Buņģim! Tā ir dabiska reakcija – aizstāvēt. Es negribu tā domāt, bet ticu – ja vajadzēs, šis puika būs gatavs pašā ellē nokāpt un prasīt Latvijas tiesu un daļu!

D.J. Kādā izbraukumā lasīju fragmentu no sava darba, kur pusaudži salīmējuši un sakrāsojuši kaķi. Zālē bija 12 gadus veca meitenīte; viņa uz brīdi izgāja laukā, vēlāk pienāca un teica – es tiem dzīvnieku bendēm parādītu! Bet tiek pārmests, ka sāpīgie gabali liek bērniem raudāt…

I.V. Un paldies dievam, ka viņi raud! Būtu drausmīgi, ja viņi neraudātu!

A.B. Smagi. Šodienas Buņgis ir turīgs, pašpārliecināts, nekaunīgs pret trūcīgo, kautrīgo. Lecīgie, naudīgie ņirgājas par tiem, kam maizes rieciens plāns, bet eksistenciāli svarīgs, lai vispār izdzīvotu. Mēs esam zaudējuši ētikas stūrakmeni – cieņu pret bāreni, līdzjūtību pret to, kam grūtas dienas. Kas šobrīd notiek – ar kāju un pagaldē? Mūsos vairs nav solidaritātes, mūs spiež iet uz priekšu, nogrūžot citus no ceļa. Tā mūžīgi nebūs, agri vai vēlu sabiedrība viņus nonesīs. Kaķītis… jā, formāli pats vainīgs, ka Melnais Runcis viņam visu atņēma, taču – var vērtēt pēc gara, ne burta.

D.V. Katrs literārais darbs sniedz emocijas – pozitīvas, negatīvas, tas ir normāli. Strādājot ar bērniem, mēs ne tikai lasām, bet arī meklējam – kāpēc varoņi tā rīkojās? Man grupiņā ir puika, nopietns, ar savu viedokli, viņš saka – es lasu, lai salīdzinātu ar sevi. Nekad neviens nav teicis – es gribētu būt kaķītis, pelīte… Viņi domā plašāk! Meklē līdzības ar savām ģimenēm. Dzirdējuši vecākus runājam: kaķītis visu atdevis bērniem, neko nav sev paturējis…

A.A. Literatūra atspoguļo laiku. Runājot par paaudzēm, grūti teikt, kas ieprogrammēja jaunlatviešus, – iespējams, ka 19. gs. sākuma šveiciešu, austriešu, vāciešu sentimentālā literatūra. Leitāna “Genoveva” un pārējie. Kas ieprogrammēja latviešu strēlniekus? Skalbe. Poruks. Tātad mūsu depresīvie, vārgie nabadziņi latviešu streļķiem deva spēku Ziemassvētku kaujās un cīņās pret Bermontu? Līdz 1914. gadam latviešu literatūrā supervaroņa nemaz nav, tā ir sentimentāla. Tālāk? Kas balstīja Kurzemes cietoksni un latviešu leģionārus? Dziļums, Jaunsudrabiņš, Virza, Grīns. Tad kur tagad mūsu supervaroņi, tie, kas programmēti deviņdesmito gadu sākumā? Vai, pārfrāzējot Šķēli, kurš teica – valsts ir kā rūpniecības uzņēmums, jāatmet viss, kas nenes tūlītējus ienākumus.

M.Z. Šo uzskatu rada sabiedrības pieprasījums. Iegāju “Rimi”, skan reklāma: “Gribi būt supervaronis? Tad tev ir superspēks!” Otra lieta – attieksme pret latviešu literatūru augstākajās politiskajās aprindās. No 90. gadiem skan runas par Latvijas nacionālo valsti, kuras pamatbauslis ir nacionālā kultūra. Bet ja paskatām attieksmi pret kultūru… Pirmajā vietā Dziesmu svētki. Pa vidu Repšes jautājums: “Kurš skatās latviešu kino? Ā, neviens neskatās! Tad filmām naudu nedodam!” Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme–Grende, pie kuras raudādami nāca latviešu literāti… Pārējās mākslas kaut kā tiek atzītas, bet literatūra… maliņā. Traģikomiski! Pašķirstiet glamūržurnālus – kas sabiedrības dāmām somiņā? Kosmētika. Un arī kāda grāmata. Murakami. Deviņdesmit procentiem! Tāda mode. Bet cilvēki ietekmējas: latviešu dzejas grāmatu somiņā, fu! Toties, kad Lietuvā notiek Grāmatu svētki, tos atklāj Valsts prezidente!

 

Praktiskā māksla un veiksmes stāsti

D.J. Viena no domām: mākslai, literatūrai jābūt praktiskai, jāatrod racionālais grauds. Ja tagad kā bezjēdzīgus un savu laiku nokalpojušus atmet virkni 19.–20. gs. mijas darbu, radīsies melnais caurums kultūrvēsturē! Vai mākslas darba uzdevums ir tikai izklaidēt, vai tomēr iedziļināties, just, saviļņot, izraisīt katarsi? Ir tik slikti mudināt domāt, rosināt empātiju?

J.B. Literatūrā jābūt pārstāvētam visam. Labajam, sliktajam, nelietīgajam, cēlajam. Spēka un varonības apliecinājums Čaka “Mūžības skartajos”, vēlme pārkāpt ikdienišķajam un palūkoties, kas atrodas aiz apvāršņa, kā darīja Dullais Dauka, gudrība un jūtu dziļums Ziedoņa mantojumā.

A.K. Visādi var būt. Tas ir tāpat kā partijas skatās – kas der komunistiem, kas zemniekiem, kas nacionāļiem… Mākslas darbus var pasniegt dažādi. Atceros, bērnībā skolotājs lasīja priekšā Doku Ati un Valda “Staburaga bērnus”, tas bija gaiši. Bet kolēģis 90. gados rakstīja: “Ko jūs par to Cibiņu, mēs dzīvojam Buņģu laikā. Elkoņus plati, uz priekšu!” Viņš ir savās aprindās zināms, veiksmīgs cilvēks.

D.J. Kas, jūsuprāt, ir “veiksmīgs cilvēks”? Tāds, kurš iet pāri līķiem?

A.K. Kuram pieder tas, ko vairums tobrīd atzīst par labu. Šobrīd, ja vēlies iepazīties, pirmais jautājums – tev ir nauda? Sociālismā tā nebija. Šis ir naudas laikmets. Taisīju filmu “Man patīk, ka meitene skumst” – septiņi cilvēki, kuri auguši un gājuši skolā sociālismā, pēkšņi iemesti liberālismā, uzdod sev jautājumu – kā dzīvot tālāk? Skatot mākslas darbu no derīguma viedokļa, svarīgi – vai tas palīdz saprast laiku, par kuru stāsta, kurā varoņi dzīvo, vai atspoguļo laikmeta iezīmes?

A.A. Šobrīd visa Eiropa un pasaule uztraucas par viduvējību laikmetu. Kādreiz informācijas nesēji bija grāmatas un zinātne, tagad pietiek ieklikšķināt mātē guglē trīs vārdus, un dabūsi atbildi, varbūt kļūdainu, bet daudziem ar to pietiek.

A.K. Kolēģe Baņuta Rubesa teica: mūsdienu dzīve sastāv no 3S – skandāli, sports un slepkavības.

D.J. … ir arī ceturtais S – sekss.

A.B. Skatoties globāli, mēs neesam Homo Sapiens (saprātīgais cilvēks), bet Homo Ludens (rotaļīgais cilvēks), kuram nepārtraukti vajadzīgas izklaides un kairinājumi…

L.G. Un notiek debilizācija.

I.R. Drīzāk mainījušās prioritātes. Ir vieglāk meklēt jauno garīgumu ezoterikā, ārpus tradīcijas. Aizstāt ar lietderīgumu. Diemžēl tieši to es saskatu jaunajā mācību saturā, kuram veidotāji piemeklē jēdzienus interesants, izklaidējošs, nevis intelektuāli izaicinošs, konkurences spēju, izcilību provocējošs. Jaunais skolēna modelis, iespējams, teicami pratīs imitēt darbību grupās, pētīt, nekritiski kopējot avotus, bet vai spēs just līdzpārdzīvojumu un izpaust to izkoptā valodā – šaubos.

J.B. Mūsu tautai šobrīd ārkārtīgi aktuāls jautājums par Sprīdīti – uz robežas ar būt vai nebūt. Kuplā skaitā izklīduši pasaulē, aizvien jauni ņem lāpstiņas. Katram sava motivācija, savs sapnis. Atgriezties mājās, savā dzimtenē – apkaunojums? Būt saimniekam savā zemē – nevīrišķīgi?! Būt saimniekam, nevis kalpam pie sveša kunga – nav izaicinājuma? Visu cieņu tiem sprīdīšiem, kuri atgriežas mājās ar pilnu ceļasomu, jaunu zinību krājumu un bez uzpūtīgām princesēm par sievām.

I.V. Nepiekrītu par pozitīvo paraugu trūkumu. TV ziņās informēja, ka pieaugusi bērnu un jauniešu interese par tenisu pēc Aļonas Ostapenko uzvarām. Elpu aizrāvuši sekojām mūsu boksera Maira Brieža cīņām. Mums ir spoži mākslinieki, gleznotāji, dziedātāji. Mūsu gaisa lidotāji pārsteidza pasauli izstādē Ķīnā… Jā, tas ir ilgstošs, smags un neatlaidīgs darbs. Taču, ja bērnus neradināsim pie darba, pacietības un neatlaidības, šādu panākumu nebūs.

L.G. Mums pašiem ir savi varoņi, klusie darba darītāji, dzīvi cilvēki, par kuriem jāstāsta!

A.B. Jā, kāpēc mēs nerunājam par senajiem virsaišiem, viņu dzīvi un likteņiem? Necildinām “Dvēseļu puteni” un “Mūžības skartos”? Labi, ka 18. novembrī ies gaisā “Astoņas zvaigznes”!

A.K. Bet kāpēc mēs joprojām runājam par 700 verdzības, nevis 700 cīņas un uzvaras gadiem?

M.Z. Tas ir jūtīgs jautājums, kas nav izslēdzams no valsts pasūtījuma aspekta. Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” bija Aizsardzības ministrijas pasūtījums. Cits jautājums – kādam šim mūsdienu varonim jābūt? Es teiktu – cilvēkam, kas iet uz mērķi un nepadodas. Sāku apcerēt, nu, latviešu literatūrā tīri pieņemams ir Oskars Kļava “Zvejnieka dēlā”. Kas vainas?

J.B. Tad nevajag tos saukt par veiksmes stāstiem! Veiksmes stāsti zināmā mērā ir kaitīgi! Un ne tāpēc, ka par censoņiem, neatlaidību, sasniegumiem. Pārliekās heroizācijas dēļ! Šodienas veiksmes stāsti ir kā sāgas par neievainojamajiem. Taču tādu nav. Ir vājuma brīži, kļūdas. Lodes trāpa arī varoņiem. Viņiem sāp, bail. Viņi mirst. Un par ko šie veiksminieki cīnās? Par vietu portālu sadaļā slavenību dzīve? Vai viņu vērtību skalā noteicošo vietu neieņem tāds parametrs kā maksātspēja? Manuprāt, varonim vajadzētu būt apveltītam ar tādām īpašībām kā gudrība, iejūtība, līdzcietība, kuru kopsaucējs ir cilvēcība.

 

Nākamajā sarunā – kā palīdzēt bērniem iemīlēt lasīšanu, saprast un izjust izlasīto; kā skolotāju darbu un vecāku pūliņus ietekmē reformas izglītības sistēmas uzstādījumos un sabiedrības mainīgais noskaņojums; kā samērojas pienākumi un atbildība, un – vai visam vienmēr jānāk viegli.

 

Kakisa_dzirnavas“Kaķīša dzirnavas”

Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” ir spēcīgs un izcils mākslas darbs, kas nebūt nav par vaimanām vai nožēlu, bet gan stāsts par kaķīti, kas spēj iziet smagu dzīves ceļu nevis prasot, bet dodot. 2014. gadā tā tika atzīta par nācijas mīļāko grāmatu. Nupat izdevniecībā “Latvijas Mediji” tapis jauns Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavu” izdevums ar mākslinieces Ievas Jurjānes ilustrācijām.

Ieva Jurjāne: “Kārlis Skalbe ir izcils humānists un apbrīnojams stilists, kurš savās pasakās attīsta dziļi atpazīstamus tautasdziesmu un tautas pasaku tēlus. Manos zīmējumos Skalbes kaķītis no senajiem laikiem atnāk līdz mūsdienām, atgādinot, cik nemainīgi svarīga ir līdzjūtība un labsirdība arī šodien.”

Atbalstot ideju par latgaliešu valodas lietošanu, mācīšanu skolās un mācību līdzekļu izveidi, novembra beigās izdevniecība “Latvijas Mediji” klajā laidīs arī tautā tik iemīļoto Kārļa Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnavas” latgaliešu valodā. Tādējādi arī dzīvē realizējot rakstnieka izteikumu: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Tikmēr tajā pašā Latvijas Avīzē ir intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi, kas, kā vienmēr, pilnīgā sajūsmā par savu veikumu. Tas nekas, ka ar mākslas, kultūras, valodas izpratni viss ir tik slikti, ka grūti iedomāties, ka varētu būt sliktāk. Viņa tūlīt vicināsies ar rokām un teiks, ka tā ir Izglītības ministrijas vaina un viņas saimniecībā viss kārtībā. Protams, protams.

  2. Kazas par dārzniecēm un Švauksti amatos ir kur vien pagriezies.

  3. tautas vēsture un literārais mantojums ir bērniem jālasa un jāizskaidro, lai neizaugtu paaaudze, kur savus vecākus ar ragaviņām uz mežu aizvedīs. Drīzāk šodienas rotaļļietas, multenes un datorspāles būtu jāierobežo, jo tās nerosina bērniem empātijas, tās rosina uz vardarbību un nežēlību , audzina par robotiem bez sirds attieksmes.

  4. Pirmkart gribu pateikties diskusijas dalibniekiem par drosmi, izteikt savu viedokli plasakam sabiedribas lokam, otrkart apsveicama ir LA dota platforma sai diskusijai, kuras nozime nacijas pasapzinasanas un pascienas veidosanas procesa ir svariga. Gan ka pieredze gan ari no paaudzes paaudze nodotas zinasanas (dziveszina). Katra tauta iet cauri dazadiem attistibas posmiem, ko ietekme dazadi iekseji un areji speki. Latviesu tauta savu speku smelas no saviem senseniem garigiem avotiem, musu senakais avots ir musu tautas dziesmas, pasakas un teikas, caur dazadiem laikiem dazadi izgaismotas, peltas un dazkart banalizetas, nemaz nemanot cik smalkas un viedas tas sava satura un forma. Ne par velti ir klusets par to autentiskumu un dziedniecisko aspektu, kas sniedzas daudz dzilaka vesture, ka musu pedejo tukstos gadu vesturiskie notikumi. No tam iedvesmu nemusi daudzi rakstnieki, dzejnieki, makslinieki, muziki, radot jaunus latviesu klasiskos darbus literatura un maksla. Vini ir izgaismojusi latviesu tautas gadu tukstosos kratas traumas, jutu un prata konfliktus un dveseles pardzivojumus visos registros un skankartas. Mums nevajadzetu vaimanat par to, ka sie darbi liek berniem izjust istas jutas, liek smieties vai raudat, lidzi just nelaime un trukuma nokluvusiem, maca sajust riebumu pret Bungiem lidzigiem un nevertet cilvekus pec naudas maka biezuma, bet pec vinu cilveciguma, bet moderna sabiedriba ir konsuma jeb pateretaju, nevis jaunu vertibu raditaja sabiedriba. Pastavoso razotaju intereses ir atrazot pateretaju, nevis jaunu domu ,ideju, materijas raditaju. Vesture liecina, ka izdzivo specigakais. Tadas mazas tautas ka latviesu pastavesana sodien ir apbrinas un izbrina verta. Mes katrs varam sev uzdot jautajumu, ka mes to esam spejusi izdarit, ja skaitliski daudz lielakas un materiali labak nodrosinatas, brivas tautas ir pazudusas no pasaules kartes. Kas ir tas speks, kas mus ir uzturejis, cik ilgi tas vel mus uztures, ja mes pasi sevi un savu garigo mantojumu visos iespejamos veidos nicinam un niicinam? Mes esam tik loti aizravusies, meklejot personigos Guru, ezoterikus un austrumu gudribas, ka musu tautas gudriba no Dainam, pasakam, teikam un klasikiem vairs mus neuzruna, nav gana laba. Mums vairs neka nav gana. Anna Brigadere alkatibu un nenovidibu ir personificejusi neaizmirstama Paijas tela. Zvaigznes veikalos ir gruti atrast jaunizdotus latviesu klasiku darbus, to vietu gan gramatu plauktos, gan cilveku dveseles ienem Mijkreslis, Harijs Poters, Hobiti, Elfi, Trolli un citi latviesu dveselei svesi teli un idejas. Pedejos tukstos gadus mes izdzivojam, vai tas palidzes mums izdzivot nakamos gadu desmitus, simtus? Es stipri saubos.

  5. lasīt var un vajag, bet pieaugušajiem jārunā, jāskaidro un ko kura vecumā. Piem. Andersena pasakas nav bērniem, “Brīnumainais burvis no Oza zemes” Bauma nav bērniem………..ja ir par bērniem, tas nenozīmē bērniem….Pērs Gints Solveiga Džuljeta Kareņina………nav pozitīvie varoņi,
    TĀS IR TRAĢĒDIJAS!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! TAS IR TRAĢISKS DZĪVESVEIDS

  6. Joprojām atmiņā bērnībā piedzīvotais, kad, šūpojoties Tālavas muižas uzkalna šūpolēs un novakares krēslā vērojot lejup redzamo miglas ietīto, sajūtās – drūmo meža ainavu vai vējā lielās un smagi šalcošās egles, izdzīvoju teikā “Tālavas taurētājs” aprakstītos notikumus, – visu to jodu un murgu ņemšanos ap egli, taurētāja drosmi un uzticību ideāliem (mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods!) u.c.
    Iztēlojos, ka teikā minētais norisinājies tieši šajā vietā (tā varētu būt daļēja patiesība, jo viena no arheologu versijām ir, ka Indriķa hronikā minētais Tālavas politiskais un saimnieciskais centrs – Beverīnas pilskalns, iespējams, atrodas tagadējā Trikātā). Bez tam, Trikātas ģerbonī (apstiprināts 2008. gada 12. jūnijā) ir atveidots sarkanā laukā sudraba senlatviešu karavīrs ar tauri labajā rokā – Tālavas taurētājs.
    Uzskatīju un šodien uzskatu, ka nevar būt lielāka nodevība kā pret savu tautu.

  7. Vajadzētu šādās diskusijās tomēr ievērot starpību starp superveroņiem bez cilvēcīgas sejas un patiešām varonīgiem cīnitājiem Un ne tikai cīnītājiem, bet arī uzvarētājiem. Mūsu literatūrā nav uzvarētāju tīri cilvēciskās darbībās. Ne Antiņš, ne Sprīdītis , ne Lāčplēsis ne arī tie trešie tēva dēli nav paši par sevi nekas – nulles. Ko tas līdz ja viņam ir laba sirds un izpalīdzīgs? Viņi paši nespēj neko un ja nebūtu kaut kādu balso tēvu vai vēja māšu, tad viņi tā arī nebūtu nekas. Pat Lāčplēsis nav uzvarētājs. Viņš ( autors) neredz iespēju Lāčplēsim uzvarēt tāpēc nolemj to izčākstēšanai, pat ne krišanai varonīgā cī’ņā. Slavētais Sprīdītis no Brigaderes pasakas tāpat atgriežas mājās ne ar ko, kaut būtu varējis ieņemt karaļa vietu un palīdzēt savam novadam izkļūt no nabadzības un bezcerības. Bez tam viņš jau faktiski arī nav pelnījis šo karaļa valsti, jo pats viņš tā arī neko nespēja izdarīt nevienu uzdevumu neveica. Par Antiņu jau vispār nav ko runāt. Un jūs gribiet lai šie neprašas būtu paraugs mūsu jaunatnei? Bet ir viena latviešu pasaka, kas tik tiešām varētu kļūt par pamatu mūsu jaunatnei. Tikai neviens jau viņu vairs neatceras. Un tas ir “Sprīdītis” Atšķirībā no Brigaderes Sprīdīša viņ;š ir cīnītājs , gudrs , ar izdomu, spējīgs realizēt savus mērķus un atrisināt pats uzdevumus, kas stāv viņa priekšā. Un pēc jūsu veļmēm viņš nemaz arī nav ne varas kārs ne asinskārs.Es neesmu pret latviešu klasiku, jo atzīstu par ļoti saistošu un interesantu, tikai mūsu jaunatne ne mājās, ne skolā nesaņem tādu audzināšanu lai izprastu šos darbus. Un par strēlniekiem ir pavisam cita runa un ne jau par kaķīšu dzirnaviņām vai Cibiņu. Bet to jau šodienas gudrie pat saprast nespēj.

    • Pilnīgi piekrītu katram vārdam. Kā arī neliela replika un ieteikums redakcija – diskusija ir tad, sarunā satiekas DAŽĀDU viedokļu paudēji. Šis raksts vairāk ietilpst kategorijā – domubiedru klubiņš. Un par tiem strēlniekiem, kuri izauga ar Poruku un Skalbi. Nu varbūt tomēr nevajag pārspīlēt. Strēlnieki izauga apstrādājot savu tēvu zemi, kura tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvdaļa ar visām no tā izrietošajām sekām.

  8. Jura Bumberga vārdi visspēcīgāk uzrunāja. Par šo tēmu ļoti plaši vajadzētu publiski diskutēt Latvijā. “Veiksmes stāsti zināmā mērā ir kaitīgi! Un ne tāpēc, ka par censoņiem, neatlaidību, sasniegumiem. Pārliekās heroizācijas dēļ! Šodienas veiksmes stāsti ir kā sāgas par neievainojamajiem. Taču tādu nav. Ir vājuma brīži, kļūdas. Lodes trāpa arī varoņiem. Viņiem sāp, bail. Viņi mirst. Un par ko šie veiksminieki cīnās? Par vietu portālu sadaļā slavenību dzīve? Vai viņu vērtību skalā noteicošo vietu neieņem tāds parametrs kā maksātspēja? Manuprāt, varonim vajadzētu būt apveltītam ar tādām īpašībām kā gudrība, iejūtība, līdzcietība, kuru kopsaucējs ir cilvēcība.”

  9. Patiesībā “psihoterapeite” Gunta Ancāne ir tā, kam varam pateikties par šo diskusiju. Viņa pirmā (un varbūt citi atklabināja viņas teikto) paziņoja ka latviešu literārās vērtības nekur nederot. Paldies par diskusiju! Prieks, ka joprojām ir tik daudz skaidri domājošu cilvēku.

  10. Varbūt vaina ir tajā, ka ir izaugusi “veiksminieku” paaudze, un tiem jau ir bērni, kas arī tiek audzināti šādā domāšanā. Un veiksmīgajiem literāro varoņu domāšana kož acīs. Tie darbi, kas 70-jos likās kā anahronisms un tika lasīti tikai tāpēc, ka tā bija obligātā literatūra, šodien atkal ir aktuāli. Buņģi, Prātnieki, Oļiņietes, Pietuka Krustiņi un Švauksti ir atgriezušies un nereti ir pat amatos tikuši. Un literatūra, kas parāda viņu “veiksmes” virspusējību, nudien nav vajadzīga. Viņiem.

  11. L.G.:”( ..)ticu – ja vajadzēs, šis puika būs “gatavs pašā ellē nokāpt un prasīt Latvijas tiesu un daļu” (K.Skalbe)!
    =================================================================
    Katru dienu internetā puikas prasa un prasa, bet vairāk jau kredītus, lai iegādātos jaunu IPhone vai kādu citu rotaļlietu. Būsim reālisti – jaunais amerikanizētās globalizācijas laiks prasa izaudzināt apzinīgu patērētāju, kas paklausīgi izpilda pavēles. Cīņa pret neo-liberālisma ideoloģiju, tā ir cīņa pret Rietumu vērtībām.

  12. Lobu literatūra un dzeltenā prese, galvenie pīlāri šodienas lasītājam.

  13. Vai tiešām nezina kā labāk izlietot gan laiku,gan naudu,bet tērē to muļķīgām komisijām un tukšām runām?Cilvēks ir nežēlīga un arī žēlsirdīga būtne,un to nekādi rozā garadarbi nemainīs.Tomēr klasika ir un to arī ir jāgodā.citādi pēc dažu skaļi kliegto subjektīviem viedokļiem mums jāizmet visu latviešu rakstnieku daiļrade mēslainē.

    • Mēslainē, mēslainē, draugs. Jaunajai pasaules kārtībai vajag – visu iepriekšējo (un īpaši jau klasisko, mūžseno, pamatvērtības) – mēslainē: tautas un tautības, ģimeni kā kārtības priekšnoteikumu cilvēciskai dzīvei, valstis un valstu robežas kā anarhijas nepieļaušanu pasaulē, valodas, pat dzimumus. Kad visu to izmetīšot tajā mēslainē, kad visi būs kā lopiņi ar numuriem ausīs vai čipu pierē (partijas, komjaunatnes, pioniera vai oktobrēna biedra karti kabatā), tad iestāšoties laime pilnīga. Internets jau pamanījies piespēlēt arī Dalailama mēlei frāzi par komunistisko gaišo laimību Pasaules Savienībā, pēc kā visiem vajagot tiekties.

      • nav "jauna" tā kārtība ! Atbildēt

        Tā ir kopš laikiem, kad kāds bija ieinteresēts kādam ko pārdot.
        Par dārgāku cenu un zemākā kvalitātē…
        Viss pārējais ir atvasinājumi.

Draugiem Facebook Twitter Google+