Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. aprīlis, 2013
Drukāt

Pa Karaļavota laika straumi
 (1)

Foto - Guntis EniņšFoto - Guntis Eniņš

Lai arī vispārsteidzošākais un visiespaidīgākais avots, tas ilgi bija paslēpies no sabiedrības. Tāpēc šo, neopagāniskajām tradīcijām apvīto, ļoti jaudīgo avotu gribētos saukt par trejdeviņu noslēpumu un trejdeviņu jauno pasaku avotu.


 

Avota četrstūrainās bedres sienas izkrautas ar piemeklētiem laukakmeņiem līdz divu metru dziļumam. Pirmajā brīdī šķiet, ka lielie akmeņi ir saistīti ar javu. Bet ne – akmeņu sienu krāvums ir meistarīgi izveidots un turas kā brīnums, kaut gan pazemes straumes dienu un nakti skalo sakrauto akmens sienu apakšu pa septiņām spraugām. Mūrēta ir tikai arka kā 70 cm plats tilts tanī vietā, kur straume izplūst no 6×3,5 m lielās avotu bedres un tālāk plūst pa pusmetru platu, laukakmeņiem nostiprinātu ceļu. Arka pie ūdens izplūdes no bedres palīdz saturēt brīvā krāvuma akmens sienas. Visā 3,5 m garumā pa avotu arku no vienas malas uz otru kā teiksmaina milzu čūska pārlīdusi rēpuļaina egles sakne.

Latvijā ir daudz dažādos veidos aprīkotu avotu – ar krāniem, silītēm, caurulēm, ar ķirzaku vai eņģeļu tēliem, ar tvertnēm un izmūrējumiem, ar krāsainu akmentiņu izkrāvumiem un pat ar pliekanu stikla vai plastmasas pērļu ceļu. Bet Karaļavots ar senlaicīgu aprīkojumu ir iespaidīgākais un saglabājies joprojām. Dāvida dzirnavavoti uz Vaives krasta Cēsu rajonā ir bijuši vēl plašāk un varenāk laukakmeņu krāvuma ietverti, bet to akmeņu vaļņu sienas vairs grūti uztveramas.

 

Avota noslēpums pārvēršas brīnumā

Par Karaļa avotu agrāk nav pierakstīta neviena tautas teika. Par šo avotu vispār nav nekas pierakstīts, ne dokumentēts, par tūrisma ceļvežiem Latvijas un krievu laikos nemaz nerunājot. Par avotiem nav saglabājušās – vismaz nav izdevies atrast – fotogrāfijas, kas būtu vecākas par 1989. gadu.

Un tad pēkšņi avīzēs, žurnālos, grāmatās, ceļvežos, internetā publikāciju, teiku, atklājumu, izdomu un stāstījumu eksplozija, sākot ar 1994. gadu. Brīvdienās pie avota veidojās tādi kā ūdens ņēmēju un dziednieku gada tirgi.

No ģeoloģiskā viedokļa grūti ticēt, ka turpat līdzās no katras akmeņu spraugas varētu izplūst citāda minerālā satura ūdens, kā to raksta jauno teiku sacerētāji un pārrakstītāji visās malās.

Kopš 1999. gada ir nodibināti divi uzņēmumi SIA “Karaļavoti” un SIA “Karaļavotu ūdens”, kas pilda avota ūdeni mucās un izvadā uz Latvijas pilsētām tālākai tirgošanai. Pietiek visiem: gan abām SIA, gan daudzajiem ļaudīm, kas paši brauc no Latvijas un arī no Lietuvas pēc jaunajos brīnumstāstos apvīta ūdens. Pēdējo desmit gadu laikā avota apmeklētāju skaits ir vairāk nekā simtkāršojies.

 

Pirmā publikācija
uu_skats

Pirmā publikācija par Karaļavotu atrodama tikai 1989. gadā 27. jūnijā Dobeles rajona laikrakstā “Komunārs”. Tās autori ir Lazdiņu ģimene, publikāciju papildina Andra Gavara fotogrāfijas. Viņu pierakstītā teika par avotu ir daudz piezemētāka un patiesāka. To varētu iekļaut arī autentisko teiku skaitā. Viņi stāsta, kā avots un apkārtne izskatījās ap 1985. un 1989. gadu. “Šis lielais un skaistais avots, ja nemaldāmies, ir pilnīgi aizmirsts… Krastos aug staltas egles. Agrāk starp eglēm stalti zaļoja kadiķi, kurus mēs saucām par simtgadīgiem. Šos kadiķus vēl nesen nocirta kāds krievs, kurš turpat tuvumā dzīvoja. Mēs viņu gan lūdzāmies, gan baidījām ar sūdzībām. Gaišie kadiķi starp tumšajām eglēm kādreiz veidoja skaistu skatu. Avota tuvumā kādā eglē vēl pirms trīs gadiem bija veca, varena vēja slota, bet arī šī egle ir jau nocirsta. Esam runājuši ar vairākiem auceniekiem, bet gandrīz neviens nezina ne avotu, ne tā vēsturi.”

Teika, ko uzrakstījusi Lazdiņu ģimene: “Zviedrijas karalis ar saviem pavadoņiem iegriezies lauku mājās un prasījis tīru ūdeni nodzerties. Zemnieks viņam parādījis šo avotu. Nodzēries karalis izsaucies, ka nekad mūžā neesot dzēris tik garšīgu ūdeni. Pēc tam viņš arī deva pavēli šo avotu izbūvēt un apkopt.”

Zinošākais kulta vietu pētnieks, profesors Juris Urtāns raksta: “Pēdējos gados dziednieciskās īpašības tiek piedēvētas arī Vītiņu Karaļavotam, tomēr pārliecinošas agrāko laiku liecības par šā avota dziedniecisko vai citu izmantošanu nav iegūtas. Šis avots, kas ir reāli saglabājies un jau agrākos laikos bijis labiekārtots, vairāk saistīts ar jaunāko laiku neopagāniskajām tradīcijām.” (Urtāns J. “Aucient Cult of Semigallia”. Rīga, Nordik. 2008. 162. lpp.)

 

Kāda varēja būt vēstures patiesība

uudensdzirnavManu taujājumu, meklējumu un pētījumu secinājums – Karaļavotu izveidošanu augstu laukakmeņu krāvumā nav veicis ne Zviedrijas karalis, ne vācu barons, bet uzcītīgs latvju zemnieks pats pēc savas iniciatīvas.

Vecajās Latvijas laika un cara laika kartēs pie avotiem ir iezīmēts Melderu dīķis un dzirnavas. Dzirnavu nelielo kanālu pārgāzi un dzirnavu drupu paliekas var arī šobrīd aplūkot.

Vecajā kartē saskatāms interesants sīkums: pie Dzirnavniekiem ir iezīmēti divi simboli – gan dzirnavu ūdensrats, gan vējdzirnavu simbols līdzās. No novadpētnieces Intas Tuzas uzzināju – arī Vadakstē esot bijusi situācija, ka blakus ūdeņu darbināmām dzirnavām bijušas arī vējdzirnavas, lai abi dabas spēki kalpotu malšanai.

Mēs aizbraucām un pārbaudījām – patiešām, turpat blakus 40 m no ūdens dzirnavu drupām uz paugura ir laukakmeņu kaudzes un saskatāmi vējeņu pamati. Aptaujātie vecie Ulmaņlaiku iedzīvotāji tādas vējdzirnavas neatcerējās, bet viņi stāstīja, ka dzirnavas tad pie vajadzības strādājušas ar dīzeļmotoru. Tas liecina, ka dzirnavu īpašniekam jau no laika gala lielas raizes ir bijušas, lai pietiktu ūdens. Tamdēļ viņš darīja visu iespējamo, lai no avotiem saņemtu visu iespējamo ūdeni. Ja vērīgi aplūko Karaļavota akmeņiem nostiprināto bedri un aizteces gravu, tad labi redzams, ka avotu bedre ir rokām izrakta un zemes mestas uz nogāzes pusi. Vēl skaidrāk tas redzams, ja pavēro gravu, pa kuru aizplūst avots. Patiesībā tā nav grava, bet līdztekus nogāzei izrakts liels grāvis. Zemju valnis šaurā joslā mests uz nogāzes pusi. Visticamāk, tas darīts ar nolūku, lai uztvertu visas avota dzīslas, kas izplūst no nogāzes, un neļautu tam aizplūst pa pļavu.

Acīmredzot latviešu zemnieks šo darbu ir veicis līdz Pirmajam pasaules karam vai 19. gs. beigās. Pēc darba apjoma izvērtējuma var spriest, ka avotu izbūves darbu dzirnavu īpašnieks ar dažiem spēcīgiem puišiem varēja paveikt pāris mēnešos, tālāku gadu gaitā arvien kaut ko pielabojot un papildinot.

Latvijas laikā dzirnavu īpašnieks esot bijis arī pagasta vecākais. Dzirnavas darbojušās līdz 1943. gadam, kad viss beidzās traģiski. Dzirnavnieks nomira un vēl nebija apglabāts, kad dzirnavās nakts laikā izcēlās ugunsgrēks un dzirnavnieka līķis sadedzis kopā ar dzirnavām.

 

Izdoma un patiesība

Cits no cita sāk pārrakstīt šādas nepatiesības.izteka

No Kambara kalna pašas augšas izverd avoti.

Patiesībā ceļotāji un avota ūdens vedēji savus braucamos atstāj kalna gala pretī grantsbedrēm un pa slīpu taku aizvien stāvāk kāpj uz leju, līdz egļu zaru krēslā nokāpj pie avota divus metrus dziļā bedrē, kur kalna pakājē izplūst avots.

Avoti iztek akmeņu mūrējumā.

Patiesībā akmeņi ir prasmīgu roku krāvums bez kādas saistvielas.

Avoti tek pa četrus metrus dziļu gravu.

Patiesībā tā nav grava, bet kādreiz izrakts grāvis un nav 4 metrus, bet 1,5 – 2,5 m dziļš.

Arhīvu materiālos atrastas ziņas, ka šeit ārstējies Zviedrijas karalis Kārlis XII pēc tam, kad galma mediķi izrādījās bezspēcīgi.

Patiesībā tādu ziņu nav.

… izverd spēcīga augšupejoša avotu grupa.

Patiesībā šie ir krītošie avoti. Kāpjošie avoti ir tie, kuri burbuļo un vārās kā katls.

Daudzajās publikācijās avota nosaukums mainās un to skaits strauji vairojas. Sākumā tā vārds bija vienskaitlī, bet nākamajos gados to sauca par Ķeveles Septiņiem Svētavotiem, tad par deviņiem, līdz beidzot par Trejdeviņiem Svētavotiem. Tā labāk un iespaidīgāk skan. It kā aiz avota akmeņiem izkrautās bedres izplūstot vēl 2 x 9 avoti.

Patiesībā vecākie iedzīvotāji stāsta, ka avotam nekāda vārda Latvijas laikā neesot bijis. Saukuši vienkārši par Avotu un visi sapratuši, kas tas par avotu.

 

Fakti par Karaļavotu

Karaļavotu debits (jauda), pēc Anša Opmaņa mērījumiem, 2003. gada 23. martā bija 11,7 litri sekundē.

Karaļavotu hidrogrāfiski var uzlūkot arī kā Vadakstes, Latvijas–Lietuvas robežupes, sākumu, jo kartogrāfijā Vadakste tiek apzīmēta no tās vietas, kur saplūst Līgotne ar Avīksni. Savukārt Līgotnes mūžam neizsīkstošais sākums, kad meliorācijas grāvji vasarā izžūst, ir Līgotni barojošais Karaļavots.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jauka ir autora centība ieviest skaidrību. Tikām nemanot vien, rodas jauna versija Vadakstes sākumam. Lai gan mūsdienīgākie kartogrāfi to velk pavisam uz citu pusi – garām Avīknei uz ziemeļiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+