Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. aprīlis, 2014
Drukāt

Pa katru logu redzama glezna. Ciemos vecajās “Cepļu” mājās Priekules novadā (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ne visiem pietiek uzdrīkstēšanās, mūža novakarei tuvojoties, mainīt gadiem ierasto dzīvesvietu un pārcelties uz svešu vidi Latvijas otrā malā.

Pirms desmit gadiem Ingeborga un Voldemārs Pamovski Priekules novada Bunkas pagasta Krotes ciemā iegādājās vecās “Cepļu” mājas. Kad tās izremontēja un kļuva dzīvošanai piemērotas, jaunie saimnieki no Mārupes pārcēlās uz dzīvi “Cepļos”. Neviens no viņiem pēc izcelsmes nav kurzemnieks. Tad kāpēc tāda izvēle? Voldemārs to skaidro tā:

“Mani nomāca plakanā zemes virsma, kāda ir pie Rīgas. Atceros, kādas sajūtas savulaik pārņēma, kāpjot Gruzijas kalnos. Tad arī sapratu, kāpēc kalniešiem ir tāda dzeja un arhitektūra. Dzīvojot kalnos, prātā nāk labākas domas. Ja reiz pie mums nav kalnu, tad vēlējos, lai vismaz pakalni būtu apkārt. Un šajā vietā tādi ir. Nevarēju kādreiz iedomāties, ka vecumdienās pie manas mājas loga briedis ēdīs ābolus.”

Ingeborga ir ādas plastikas māksliniece, taču tagad viņa ļaujas gleznošanas priekam. Māksliniece teic – skaties, pa kuru logu gribi, skatam paveras skaista ainava. Atliek vien to ar akvareļiem vai pasteļiem uzzīmēt. Voldemāra darba dzīve bija saistīta ar kokapstrādi, ilgus gadus strādāja Jūrmalas MRS par kokapstrādes ceha priekšnieku. Bet kā tad vidzemniekiem klājās ar iedzīvošanos Kurzemē, kur cilvēki ir noslēgtāki un svešiniekus nemaz tik viegli nepieņem?

“Kurzemnieki patiesi ir aizvērti, bet pamazām mēs šeit iedzīvojāmies. Un tagad vietējie ļaudis mūs ir pieņēmuši. Atceros, ka sākumā, Kad aizgājām uz pensionāru vakaru, apkārt visi sēž un muti vaļā never. Sākot sarunu, vārdi kā stangām jāvelk laukā. Es līdz tam biju radusi uzturēties atvērtajā mākslinieku vidē. Taču, kad iepazināmies tuvāk ar vietējiem, sapratu, ja pats esi pretimnākošs, tad cilvēki arī nāk pretim,” saka Ingeborga.

Var jau no visiem norobežoties un sēdēt savās mājās, bet tas galīgi nav Ingeborgas dabā. Viņa ir rosīga dažādu pasākumu un sanākšanu apmeklētāja. Iegūstot jaunus draugus un paziņas, dzīve kļūst interesantāka. “Pārceļoties uz dzīvi šeit, apstākļu spiesta, iemācījos cept maizi, ko pirms tam nebiju darījusi. Tagad cepu viskautko – burkānu, ķirbju kūkas, tortes, jo vīram ļoti garšo saldumi. Sklandrauši gan man nav iegaršojušies,” stāsta Ingeborga. Mūs gaidot, saimniece izcepusi biskvīta torti ar zemenēm un putukrējumu. Cepēja stāsta, ka lauku olas iegādājusies no draudzenes, pienu no kaimiņienes, malka plītī no pašu meža, varbūt vienīgi miltos kāda e-viela gadījusies, bet visādi citādi šī kūka ir dabiski produkts. Senos laikos šajā vietā atradies ceplis, kur gatavoja ķieģeļus. Brāķētie ķieģeļi tikuši izmētāti pa malu malām. Kā roc zemi, tā uzduries ķieģeļa lauskām. Saimnieki vēlējušies iestādīt liepas, bet nav varējuši izrakt bedres. Tā kā mājas apkārtni bieži apciemo visi iespējamie meža zvēri, tad nācies augļu kokus aptīt, ietīt un vēl sietus riņķī likt. Ja apvilktu ap māju žogu, tam būtu jābūt ļoti augstam, jo brieži slaidi lec pāri divarpus metriem. Painteresējāmies, vai tad saimnieks nav draugos ar bisi. Voldemārs skaidro, ka viņš nedrīkst šaut meža zvērus, jo nav iesaistījies mednieku biedrībā. Taču par mednieku sevi sauc jau no astoņu gadu vecuma. “Mēs dzīvojām Mārupē. Vecāki todien ar zirgu devās uz Jelgavu pēc cukurbiešu atgriezumiem. Mājās biju viens, gribējās ēst, paņēmu plinti un notēmēju ar to uz zaķi. Pēc šāviena pirksts pušu, mednieks vēkšpēdus, tomēr biju trāpījis,” pirmo pieredzi atceras Voldemārs. Inge­borga dara zināmu, ka vīrs trīs gadus Kamčatkā medījis lāčus. “Es nedevos uz Kamčatku, lai šautu lāčus, braucu turp strādāt. Man piedāvāja topošajā kokapstrādes ražotnes būvē uzņemties tehnologa pienākumus. Tolaik strādāju “Furnierī” par ceha vadītāju, kur pelnīju 150 rubļus mēnesī, bet Kamčatkā solīja 1200 rubļu algu plus vēl piemaksu, tā saucamo zārka naudu, jo darbaspēks bija noziedznieki recidīvisti. Manā maiņā strādāja 900 ieslodzītie. Brīvajā laikā pacīnījos arī ar lāčiem. Divdesmit divas reizes tas beidzās ļauni priekš lāčiem, divas reizes šķīrāmies draudzīgi, bet vienreiz man nācās mukt no lāča ķetnām,” atzīstas Voldemārs.

Ingeborga tikmēr bija palikusi mājās viena ar diviem maziem bērniem, un viņai nebija ne jausmas, kādas briesmas vīram var draudēt gan no recidīvistiem, gan ķepaiņiem. Voldemārs teic, ka, atbraucot mājās, viņam bija zudusi baiļu sajūta. Pamazām gan tā atjaunojās, un tagad, kā pats smej, – baidoties par visu. Spēka gados Voldemārs aizrāvās ar ūdenstūrismu, izbraukātas vai visas krāčainās Krievzemes upes. Tagad, skatoties uzņemtos diapozitīvus, kuros redzami balti ūdeņi, kas iet pa gaisu, nodomājot – dullie puikas! Ingeborgai nebijis iebildumu pret vīra ekstrēmo aizraušanos. Viņa uzskata – jāļauj otram darīt to, kas viņam patīk. Ingeborgai jau no mazotnes patikusi zīmēšana. Kad nolēmusi stāties Lietišķās mākslas skolā, tēvs rosinājis, lai apgūst dekoratores specialitāti, jo viņš pats bija galdnieks. Taču Inge­borga izvēlējās ādas plastikas nozari. Pēc skolas beigšanas turpināja mācības Tallinas Mākslas institūtā. Diplomdarbu aizstāvējusi igauņu valodā. Vēl tagad igauniski visu saprotot, grūtāk tikai ar runāšanu. “Pēc diploma iegūšanas domāju, tagad taisīšu lielo mākslu, taču tā uzreiz nenotika. Strādāju kombinātā “Māksla” un bija jāpilda plāna darbs, mēnesī jāizgatavo 50 ādas kabatas portfeļi. Vēlāk gan kļuvu par brīvmākslinieci un pievērsos tikai radošajam darbam, gatavojot kastītes, grāmatvākus, jostas, somas, visu, ko no ādas iespējams izveidot. Piedalījos izstādēs, tiku uzņemta Mākslinieku savienībā. Atceros, kāds pacēlums valdīja aprīlī notiekošajās Mākslas dienās, žēl, ka šis vērienīgais pasākums aizgājis zudībā. Es strādāju mājās. No rīta bērnus palaidu uz skolu, tad apklāju gultas ar papīru un uz ādas izstrādājumiem pūtu virsū krāsu. Pēc tam izvēdināju telpas un sagaidīju mājās bērnus ar siltām pusdienām. Man vienmēr pirmajā vietā bijusi ģimene un tikai pēc tam māksla. Tagad vairs ar ādu nestrādāju, jo šajā procesā nepieciešama konkrētība, nevar brīvi pludināt kā ar akvareli. Labāk paskatos ārā pa logu, uzzīmēju tur redzamo ainavu. Bet īpašu prieku man raisa ziedu zīmēšana. Paskatieties, cik skaists ir ķirbja zieds,” teic Ingeborga un parāda mums savu ziedu zīmējumus.

Meita Signe arī gājusi mammas pēdās, beigusi ādas plastikas nodaļu, bet tagad veido gleznas ar batiku. Dēls Gints strādā par menedžeri. Pa abiem kopā viņi vecākiem sarūpējuši piecus mazbērnus. Šovasar apritēs 48 gadi, kopš Voldemārs apņēma Ingeborgu par sievu. “Vīriešiem jau gribas, lai par viņiem parūpējas. Tāpēc es arī palutinu vīru, uzcepot kaut ko saldu un garšīgu. Toties viņš no rītiem iekurina krāsni, uzvāra kafiju un pienes man to pie gultas.” Pavaicājam Voldemāram, kādai jābūt sievietei, lai daudzo gadu ritumā nezustu vēlme pienest pie gultas kafiju.

“Sievai jābūt smaidīgai, solīdā apģērbā, lai no rīta būtu ķemmīti lietojusi. Taču Ingeborga ir jauka vienmēr, un diena jāsāk uz pozitīvas nots. Mēs jau vispirms sevi gandarījam no iekšienes un pēc tam no ārienes,” noteic Voldemārs.

Raidījums par Priekules novada Bunkas pagasta “Cepļu” mājas saimniekiem Ingeborgu un Voldemāru Pamovskiem skanēs ­LR 1. programmā 5. aprīlī plkst. 16.05.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nu ko Rīgā vairs sirdsapziņa neatļàva dzīvot? Nevajag melot par mazbērnu skaitu. Būtu labāk pastāstījusi šo to par pedofiliju, un kāpēc vīra māte līdz savai nāves stundai neieredzēja savu dēlu par to, ko viņš nodarīja savai 4 gadus vecajai meitai un savai jaunākajai māsai bērnībā. Kāpēc uz viņas vīru šāva, un kāpēc bija viņam jābēg no Mārupes. Par to, kā cienījamā māksliniece visu zināja, bet klusēja un slēpa, pakļaujot riskam citus bērnus ar savu klusēšanu. Par malumedībām Mārupē ar nelikumīgiem ieročiem, un daudz ko citu lai pastāsta, nevis izliekas, ka nekas nav bijis. VEMT GRIBAS!!

  2. Nu ko Rīgā vairs sirdsapziņa neatļàva dzīvot? Nevajag melot par mazbērnu skaitu. Būtu labāk pastāstījusi šo to par pedofiliju, un kāpēc vīra māte līdz savai nāves stundai neieredzēja savu dēlu par to, ko viņš nodarīja savai 4 gadus vecajai meitai un savai jaunākajai māsai bērnībā. Kāpēc uz viņas vīru šāva, un kāpēc bija viņam jābēg no Mārupes. Par to, kā cienījamā māksliniece visu zināja, bet klusēja un slēpa, pakļaujot riskam citus bērnus ar savu klusēšanu. Par malumedībām Mārupē ar nelikumīgiem ieročiem, un daudz ko citu lai pastāsta, nevis izliekas, ka nekas nav bijis. VEMT GRIBAS!!

Draugiem Facebook Twitter Google+