Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. oktobris, 2015
Drukāt

Pa kuru ceļu ies ASV ārpolitika?

Foto no ASV Karaflotes arhīvaFoto no ASV Karaflotes arhīva

2003. gada 1. maijā ASV prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Džordžs Bušs uz lidmašīnu bāzes kuģa "Abrahams Linkolns" klāja paziņoja: "Misija Irākā ir izpildīta." Stāvoklis Irākā kopš tā laika nav stabilizējies.

Autors: Džozefs Nīe,
 Hārvarda universitātes vēstures profesors

Kad ASV prezidents Baraks Obama nesen runāja ANO par cīņu pret “Islāma valsti”, daudzi viņa kritiķi sūdzējās, ka viņš pārāk uzsvēris diplomātiju un nepietiekami spēka lietošanu. Tika izdarīti salīdzinājumi ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina militāro iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā; un,  ASV prezidenta vēlēšanu kampaņai uzņemot apgriezienus, daži Republikāņu partijas kandidāti apsūdzēja Obamu izolacionismā.

 

Internacionālisti pret izolacionistiem

Taču šādas apsūdzības ir partijiska politiskā retorika, kas nebalstās nopietnā politiskā analīzē. Precīzāk būtu uzskatīt pašreizējo noskaņojumu kā ASV ārpolitikas svārsta virzību starp, Kolumbijas universitātes profesora Stīvena Sestanoviča vērtējumā, “maksimālisma” politiku un “iera­kumu” politiku. Ierakumu politika nav izolacionisms; tā ir stratēģisko mērķu un līdzekļu pielāgošana. Starp prezidentiem, kuri ieturēja ierakumu politiku kopš Otrā pasaules kara, bija Dvaits Eizenhauers, Ričards Niksons, Džimmijs Kārters un tagad Obama. Neviens objektīvs vēsturnieks nesauktu nevienu no šiem vīriem par izolacionistu.

Vēsturnieki var apliecināt, ka maksimālistu pārliekās centības posmi ir nodarījuši vairāk posta Amerikas vietai pasaulē nekā ierakumu politikas posmi. Politiskā reakcija pašmājās uz prezidenta Vudro Vilsona globālo ideālismu radīja dedzīgo izolacionismu, kas aizkavēja Amerikas atbildi Hitleram. Kara eskalācija Vjetnamā prezidenta Džona Kenedija un Lindona Džonsona laikā radīja iekšējo pavērsienu septiņdesmitajos gados. Un Džordža V. Buša nepamatotais iebrukums Irākā radīja pašreizējo ierakumu politikas noskaņojumu.

 

Kad ASV būtu jālieto militārs spēks?

Ja šis noskaņojums kļūs par vienu no 2016. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas tēmām, kā par to liecina retorika kampaņas sākumā, amerikāņiem jāatmet tukšās debates par izolacionismu un jārod atbildes uz trīs pamatjautājumiem par valsts ārpolitikas nākotni: cik daudz? Cik intervencioniska? Un cik multilaterāla (daudzpusēja)? Pirmais jautājums ir par to, cik daudz ASV būtu jāizdod aizsardzībai un ārpolitikai. Lai gan daži apgalvo, ka Amerikai neizbēgami būs jāsamazina izdevumi šiem mērķiem, tā nav. Pēc iekšzemes kopprodukta daļas ASV tagad izdod mazāk nekā pusi no tā, ko atvēlēja šiem mērķiem aukstā kara uzplūdos, kad tika nostiprināts ASV vadības gadsimts.

Problēma nav lielgabali vai sviests, bet lielgabali vai sviests, vai nodokļi. Bez vēlmes celt ienākumus aizsardzības izdevumi ir ieslēgti neauglīgās manipulācijās ar svarīgiem ieguldījumiem tādās jomās kā izglītība, infrastruktūra, zinātne un pētniecība, kas visi ir būtiski Amerikas pašmāju spēkam un vietai pasaulē.

Otrais jautājums ir par to, cik un kādā veidā ASV vajadzētu iejaukties citu valstu iekšējās lietās. Obama paziņojis, ka Amerikai vajadzētu lietot militāru spēku, vienpusēji, ja nepieciešams, ja tās vai sabiedroto drošība ir apdraudēta. Ja tā nav, bet sirdsapziņa mudina valsti rīkoties – piemēram, pret diktatoru, kas nogalinājis lielu skaitu savas valsts pilsoņu, – ASV nevajadzētu iejaukties vienpusēji un vajadzētu lietot spēku tikai tad, ja ir labas cerības uz veiksmi.

Šie ir saprātīgi principi, bet kādi ir sliekšņi? Problēma nav jauna. Pirms gandrīz divsimt gadiem, kad ASV 
6. prezidentam Džonam Edam­sam pašmājās nācās uzklausīt prasības iejaukties Grieķijas karā par neatkarību, viņš paziņoja, ka ASV “nedodas uz ārvalstīm, lai meklētu briesmoņus, ko nogalināt”. Bet ko tad, ja atturība pilsoņu karā Sīrijā ļauj teroristu grupai “Islāma valsts” izveidot drošu patvērumu?

ASV vajadzētu izvairīties no iesaistīšanās iebrukumā un okupācijā. Nacionālisma un sociāli mobilizētu iedzīvotāju laikmetā ārzemju okupācija, kā gudri secināja Eizenhauers piecdesmitajos gados, neizbēgami radīs sašutumu. Bet ko likt vietā? Vai pietiek ar gaisa uzbrukumiem un ārzemju spēku apmācīšanu? Īpaši Tuvajos Austrumos, kur revolūcijas mēdz ilgt gadu desmitiem, ir grūti panākt cietā (militārā) un mīkstā (diplomātiskā) spēka veiksmīgu apvienojumu.

 

ASV “ārkārtīgums” mulsina ārvalstis

ASV prezidenta kandidātu nesenās runas liecina, ka debates par pirmajiem diviem jautājumiem jau ir sākušās. Taču tiek ignorēts trešais jautājums, kas ir ļoti svarīgs ASV. Kā Amerika var stiprināt institūcijas, veidot sakarus un iedibināt politiku pārnacionālo jautājumu pārvaldībai? Visspēcīgākās valsts vadība ir svarīga globālās sabiedrības labumam. Diemžēl Amerikas iekšpolitiskās ķildas bieži to kavē. Piemēram, ASV Senāts neratificēja ANO Jūras tiesību konvenciju, lai gan tā atbilda ASV nacionālajām interesēm. ASV ir vajadzīga šī konvencija savas nostājas atbalstīšanai, kā atrisināt savstarpēji konkurējošās teritoriālās prasības Dienvid­ķīnas jūrā.

ASV Kongress atteicās atbalstīt priekšlikumu par balsošanas tiesību pārdali Starptautiskajā valūtas fondā par labu jaunattīstības valstīm, lai gan tas būtu maksājis ļoti maz. Tas pamudināja Ķīnu iedibināt Āzijas Infrastruktūras ieguldījumu banku (ko ASV neveiksmīgi centās bloķēt, kaitējot savai reputācijai). Un ASV Kongresā ir stipra pretestība limitu noteikšanai oglekļa izmešiem, gatavojoties ANO Klimata pārmaiņu konferencei Parīzē decembrī.

Cik naudas izdot ārlietām un kā iejaukties attālās krīzēs, ir svarīgi jautājumi. Taču amerikāņiem vajadzētu tikpat lielā mērā bažīties par to, ka viņu valsts “ārkārtīgums” izvirst “atbrīvošanā no jebkādām saistībām”. Kā ASV var saglabāt globālo vadību, ja citas valstis uzskata, ka Kongress pastāvīgi bloķē starptautisko sadarbību? Šīm debatēm vēl tikai jāsākas.

© Project Syndicate

Tulkojis Valdis Bērziņš

Pievienot komentāru

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+