Kokteilis
Ceļo

Pa Romu Cēzara sandalēs. Ceļojuma piezīmes 16


Romas forums – senās Romas tirdzniecības, valdības, politiskās un sabiedriskās dzīves centrs, kur varēja klausīties publiskas runas, vērot tiesu sēdes un gladiatoru cīņas. Tā izveide sākās ap 7. gadsimtu pirms mūsu ēras.
Romas forums – senās Romas tirdzniecības, valdības, politiskās un sabiedriskās dzīves centrs, kur varēja klausīties publiskas runas, vērot tiesu sēdes un gladiatoru cīņas. Tā izveide sākās ap 7. gadsimtu pirms mūsu ēras.
Foto – Ilze Pētersone

Kāds atjautīgs interneta portāls, vilinot ceļotājus apskatīt senās Romas tempļu paliekas pie Argentīnas laukuma, raksta, ka tās ieņēmuši kaķi, lai nākot lūkot, esot interesanti! Teiksiet, apsmej vēsturi? Drīzāk sniedz palīdzīgu roku “vidējam” tūristam, kuram senās drupas pēc pirmajām piecām minūtēm var uzdzīt žāvas, ja vien pie sāniem nav vēsturē iesvaidīts ceļabiedrs vai profesionāls gids. Man paveicās – bija abi.

 

Galerijas nosaukums

Monētas Trevī strūklakā var atmaksāties

Gandrīz vai jāsāk ticēt māņiem par monētu visvareno spēku. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pie Trevī strūklakas joka pēc pārlidināju pār plecu kapeiciņu un, re, piepildījās – atkal esmu Romā. Kad pastāstu, gids Masimiliano gardi nosmej – o, senie romieši arī bija māņticīgi! Un dievbijīgi. Pirms katra karagājiena pielabinājušies gan saviem, gan ienaidnieka dieviem, panākuma gadījumā svešajiem pat solīdami uzbūvēt glītu slavas templīti. Kad atgriezušies ar uzvaru, taisnā ceļā pa Svēto ceļu jeb Via sacra devušies uz Jupitera templi, lai pateiktos par veiksmi un attīrītos no saviem posta darbiem, nomazgājot rokas. Lūk, kur aug kājas teicienam “mazgāt rokas nevainībā”!

Dievu romiešiem bijis daudz – katrai dzīves vajadzībai, zināms jau, ka liela daļa aizgūti no grieķu mītiem, taču praktiskā dzīve lika svēto kompāniju papildināt arī pašiem. Vajadzēja taču nodrošināties, lai Lielā kloāka darbotos, un tā tapa Kloacīna un viņas templītis.

Senajam Romas forumam joprojām cauri izvijas Svētais ceļš, klāts lielām akmens plāksnēm, pa kuru baltu zirgu četrjūgā, sauktā par kvadrigu, triumfa gājienā allaž devās uzvarētājs. No roku mazgāšanas vietas atlikuši vien pamati, bet Kloacīnas tempļa vieta jālūko plānā vai jāvaicā gidam.

Taču ar to Romas varenajiem nebija gana, viņi dievu kārtā sāka iecelt arī savējos. Pirmo dievišķoja Gaju Jūliju Cēzaru pēc viņa nāves, un tad maisam gals bija vaļā. Dieva kārtā tika katrs nākamais imperators, tā jau garajā vārdu sarakstā beigās pievienojot arī šo titulu. Dievišķoja arī viņiem tuvus un tīkamus ļaudis, kādam tā bija sieva, citam – pat sievasmāte. Imperators Antonīns ar šo titulu apveltīja savu laulāto draudzeni Faustīnu, uzbūvēja viņai par godu lepnu templi, kura kolonāde forumā joprojām stāv kā stāvējusi.

Taču atgriezīsimies pie Trevī strūklakas, kur stāvgrūdām pulcējas māņticīgie ceļinieki un pa dienu ūdenī samet monētas ap trīs tūkstošu eiro vērtībā – vakarā tās visas tiek savāktas un nodotas labdarībai. Par ūdenspārbagāto vietu jāpateicas senajiem romiešiem, jo te Agripas akvedukts sadalījās trīs atsevišķos virzienos – no tā arī nosaukums Trevī – trīs ceļi. Izveidojusies ūdens pārplūde tika savaldīta baseinā ar strūklaku. Baroka stila skulptūras uzbūvēja daudz vēlāk – 18. gadsimtā.

Romiešu izklaides – sākam ar Kolizeju 

Romas brīvdienas sākam ar Kolizeju – tas izskatās iespaidīgs un rosina iztēli, atsaucot atmiņā filmu “Gladiators” ar cīņu skatiem un Raselu Krovu galvenajā lomā. Jautāju Masimiliano, vai amerikāņi un briti savā grāvējā daudz patiesības sagrozījuši? Gids tik nošūpo galvu – cīņu skati esot atainoti ticami, taču stāstam, ka ģenerālis kļūst par vergu, vēstures zinātājs nepiekrīt.

Aizmirstiet pasakas par kuģu cīņām Kolizejā – te nebija pietiekami daudz ūdens un vietas –, neizmantoja arī zirgus sacīkstēm, jo tam nolūkam bija uzbūvēts netālais Circus Maximus. Un nav taisnība, ka arēnā nogalināšanai speciāli tika sūtīti kristieši, amfiteātrim piedēvētos mītus ar vienu rāvienu aizslauka mūsu gids.

Esam šeit rīta agrumā, kad saule apspīd senās godības mūrus – grandiozā ēka gadu gaitā dabūjusi trūkties gan no cilvēku rokas, gan dabas spēkiem. Viduslaikos tā materiālus izmantoja citu būvju celtniecībai, ieskaitot baznīcu fasādes. Pēdējās marmora plāksnes no Kolizeja aizceļoja uz Svētā Pētera baziliku Vatikānā, bet 1349. gada zemestrīcē nobruka tā amfiteātra daļa, kas atradās uz smilšaina pamata.

Kolizeja slavas laiks sākās 80. gadā ar grandiozu atklāšanas izrādi, kas slavināja romiešu uzvaru pār ebrejiem imperatora Tita vadībā. Karagājieni Romai bija vajadzīgi naudas un darbaspēka – vergu – dēļ. No Jeruzalemes tempļa nolaupītie dārgumi Titam lieti noderēja lielā amfiteātra būvniecībai.

Uz 188 m garās un 155 m platās koka skatuves, kas bija noklāta ar smiltīm, cīnījās gladiatori, uz nāvi notiesātie ļaudis un savvaļas dzīvnieki. Tita pirmā propagandas šova laikā tika noslaktēti pieci tūkstoši kustoņu – lauvas, tīģeri, lāči, buļļi u. c., par cilvēku upuriem hronisti klusē. Gladiatori bija profesionāli cīnītāji, kuriem par dalību izrādē maksāja. Kas cīņā guva virsroku, izgāja pa Porta triumfalis jeb uzvarētāju vārtiem, zaudētājus iznesa pretējā virzienā – pa bēru izeju.

Kolizejā cīņas noritēja līdz pat 523. gadam, kad impērija jau bija gāzta. Nekā pārsteidzoša – šovi taču patīk visiem un Romas iekarotāji nebija izņēmums.

Pie jaunavām, kas sargā mūžīgo uguni 

Ja romietim negāja pie sirds asinis un nogalināšana, viņš varēja doties uz Marcella, Pompeja vai kādu citu teātri. Izrādes ilga sešas stundas un sastāvēja no piecām komēdijām un vienas traģēdijas, aktieri spēlēja komiskās vai traģiskās maskās. Katrai lugai tika atvēlētas 45 minūtes, pēc 15 minūšu starpbrīža sekoja nākamā. Nesagatavotam skatītājam teātris bija grūti saprotams, tāpēc to apmeklēja tikai izglītota publika. Vēl Romas tauta varēja izklaidēties, skatoties ūdenspriekšnesumus jeb tetimimi, kad dejotāji uzstājas 20 cm dziļā ūdenī.

Kam patika zirgi, devās uz Circus Maximus, kur divjūgos un trijjūgos sacentās pajūgu braucēji. Interesanti, ka nobraukto attālumu noteica ar marķieriem olu un delfīnu tēlu veidā. Šodien senajā sacīkšu vietā ļaudis pastaigājas, sporto, izved darīšanās suņus vai, kājas pret sauli saslējuši, gozējas zālienā.

Uz teātra izrādēm un zirgu skriešanās sacīkstēm nācās pirkt biļetes, taču Kolizeja šovos ieeja bija par velti, vietas tur pietika 50 līdz 60 tūkstošiem skatītāju.

Asiņainās batālijas piesaistīja gan zemākas, gan augstākas kārtas romiešus, viņu vidū arī priesterienes – vestālietes. Tāpat kā imperators izrādi viņas vēroja no savas īpašās “ložas”, un kā nu ne, jo vestālietēm Romā bija uzticēta atbildīga misija – dienu un nakti uzturēt svēto uguni pavarda dieves Vestas templī. Vai nav kaut kur dzirdēts sižets? Savā lugā “Vaidelote” to izmantojusi Aspazija. Personīgās dzīves ziedošana reliģijas vārdā liek domāt arī par līdzību ar kristiešu mūķenēm.

Forumā ir saglabājusies mūžīgās uguns vieta, Vestas tempļa un dzīvojamās mājas aprises, iekšpagalma baseini un pat rinda ar vestāliešu skulptūrām.

Par vestālietēm varēja kļūt tikai dižciltīgas jaunavas no patriciešu kārtas. Sešu līdz desmit gadu vecumā viņas nodeva skolotāju rokās, pirmos desmit gadus meitenes tika apmācītas pienākumiem, nākamos desmit tos pildīja un vēl tikpat ilgi pašas jau skoloja jauno paaudzi. Nekādas spožās izredzes uz ģimenes dzīvi, jo, dienestu beidzot, vestāliete bija 40 gadus veca.

Jaunavu mītnē no vīriešiem drīkstēja ieiet tikai augstākais priesteris Pontifex Maximus. Vestālietes sargāja gan uguni, savu šķīstību un arī valstsvīru testamentus, kas bija viens no svarīgākajiem un godpilnākajiem uzdevumiem senajā Romā. Ja pavards izdzisa vai jaunava sagrēkoja, viņa tika sodīta briesmīgā veidā – aprakta dzīva.

Pusdienas “Cēzara gaumē” 

Tā sagadījies, ka Romā esam laikā, ko sauc par marta īdām. Vienam no pasaulē slavenākajiem romiešiem, politiskajam līderim un izcilam karavadonim Gajam Jūlijam Cēzaram 15. datums kļuva par pēdējo dienu viņa mūžā.

No Senāta apspriežu ēkas Kūrijas, kas atradās iepretim lielajam Pompeja teātrim, – vietas, kur sazvērnieki viņu ar 23 dunča dūrieniem nogalināja, palikušas vien atmiņas un pa kādam mūra fragmentam tuvējo namu pagrabos. Līdzīgi kā Cēzars to darīja pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem, arī mēs šurp mērojam ceļu no Romas foruma – ar kājām un bez pavadoņiem. Par to galvu lauzījis ne viens vien vēsturnieks – kāpēc diktators Cēzars, labi zinādams, ka nelabvēļu un ienaidnieku viņam netrūkst, uz Senātu devās viena ģenerāļa pavadībā, lai gan pienācās viņam vismaz ducis liktoru jeb apsargu. Nostāsts vēsta, ka ceļā viņš vēl saticis pareģi, kurš jau iepriekš tika brīdinājis par nāvi no nodevēja rokas tieši marta vidū. Cēzars tik pasmējies, ka īdas jau klāt, bet viņš vēl dzīvs. Šķiet, ka viedajam vīram nācās samaksāt par iecietību pret saviem pretiniekiem, senatoriem, kurus biedēja Cēzara uzsāktās reformas.

Viens no Pompeja teātra pamatu fragmentiem apskatāms arī mūsu izvēlētajā restorāniņā “Da Pancrazio” – jānokāpj tikai pagrabā un atklājas senā mūra velve. Ēstuves saimnieks no sirds centies iemūžināt izcilā romieša piemiņu – kādā no kāpņu nišām ievietota diktatora biste, bet ēdienkartē var izvēlēties pusdienu piedāvājumu “Cēzara gaumē”, savukārt diktatora politiskajiem oponentiem tiek pasniegta maltīte “Bruta gaumē”.

Pēc Cēzara nāves Romā esot sācies nemierīgs laiks – viņa adoptētais dēls Augusts Oktaviāns, lai gan vēl jaunekļa gados, apņēmīgi un bez žēlastības atriebis audžutēva nāvi. Starp nogalinātajiem – ap 300 senatoru, ieskaitot slaveno oratoru Ciceronu, kas, starp citu, esot bijis visai kašķīgs vīrs ar nelāgu dabu. Ticis galā ar Cēzara slepkavām un nodevējiem, Oktaviāns sava foruma centrā uzbūvēja Marsa Atriebēja templi, kura atliekas Romas forumā vēl apskatāmas. Stājies audžutēva vietā, viņš sevi pasludināja par imperatoru, Roma no republikas pārtapa par impēriju. Jaunais valdnieks prasmīgi pārvaldījis savu lielo saimniecību, un, kā rakstīts vēstures grāmatās, sācies ilgstošs uzplaukuma un labklājības laiks.

Atceļā vēl noejam garām Svētā Andreja baznīcai – arī tā ir viena no būvēm, kas mūsdienās nosedz seno celtņu pamatus. Uz dievnama kāpnēm piesēduši divi bezpajumtnieki un risina krustvārdu mīklu. Kā vēlāk atrodu tūrisma ceļvedī, baznīcas fasāde un kāpnes iedvesmojušas izcilo komponistu Džakomo Pučīni operas “Toska” pirmā cēliena darbību risināt tieši šajā vietā.

Uz atvadām – Osvalda apelsīni 

Ja pēc dabas neesat kūtri, kājās piemēroti apavi un ārā labs laiks, mēģiniet Romu izbaudīt mierīgās un garās pastaigās. Piecās dienās nokātojām 77 kilometrus, vismaz tā uzrādīja attāluma skaitītājs manā mobilajā tālrunī – ļoti ērta ierīce. Tiesa, šādā formātā var gadīties arī daži pārsteigumi. Zaudējot modrību, Cēzaram nācās samaksāt ar dzīvību, mēs šķīrāmies no dažiem eiro. Salīdzinājums nav diez ko korekts, taču gadījums pamācošs. Pavisam nejauši atklājām, ka jauno laiku romieši mēdz piedāvāt arī amatiergidu pakalpojumus. Paņēmiens vienkāršs – pamana tāds pašdarbnieks bezrūpīgu ceļotāju pārīti, metas klāt kā seniem draugiem un sāk kārdināt ar vietām, kas parastam tūristam neesot pieejamas, – jums pavērsies pats brīnišķīgākais skats uz Kolizeju un Karakallas termām, es parādīšu pašu skaistāko Romas baznīcu un tādā garā. Mums kā sniegs uz galvas uzkrita Osvaldo – smaidīgs vīrs ar pavāju angļu valodu. Viņa piedāvātie objekti aptuveni sakrita ar mūsu izvēlēto virzienu, tāpēc nospriedām – joka pēc lai iet ar’! Taču Osvaldam todien neveicās – baznīca ciet, ainava aizaugusi ar kokiem. Lai kaut kā kompensētu savu izgāšanos, vīrs tuvējā parciņā saplūca apelsīnus, tomēr tie izrādījās nešpetni skābi.

Pēc sirsnīgas atvadīšanās un nelielas atlīdzības saujā neparasto tūri nosvinējām ar pusdienām picērijā iepretim Kolizejam. Arī tas piestāv Romas ceļojumam, jo, kā zināms, senie romieši bija lieli izēdāji, vismaz turīgākā iedzīvotāju daļa. Ēda viņi ne jau pie galdiem kā mēs, bet pusguļus, kad kuņģis bagātīgo maltīti vairs neņēma pretim, vienā mierā izvēmās un turpināja baroties. To visu mums stāsta gids Masimiliano – būs vien jātic. No stiprākiem padzērieniem jau tolaik cieņā turēja vīnu. Nav saglabājušās liecības, kā tas tika darināts, skaidrs vienīgi tas, ka romieši varēja baudīt septiņu veidu vīnus.

Katram sava Roma – ceļojuma noslēgumā ar baltvīna glāzi rokā uzsaucam tostu savam piedzīvojumam. Mums tā bija pa Cēzara un imperatoru laika takām, citam pietiks pacietības stāvēt rindā pie Svētā Pētera bazilikas, vēl kāds bezrūpīgi piesēdīs uz slavenajām Spāņu kāpnēm pie Trinita dei Monti baznīcas, lai nosūtītu īsziņu mājiniekiem “Es esmu Romā!” ar platu smaidiņu punkta vietā.

UZZIŅA

• Biļete uz Kolizeju, Romas forumu un Palatīna kalnu maksā 12 eiro. Tā derīga divas dienas, taču ar vienreizēju ieeju. Rēķinieties ar garu rindu pie Kolizeja kasēm.

• Ja līdztekus Svētā Pētera bazilikas interesē arī citi dievnami (Romā apskatāmas 240 baznīcas), apmeklējiet Svētā Klementa baziliku, kuras pagrabstāvā apskatāmas Mitras kulta liecības. Daudz netrūka, lai šī romiešu vidū populārā reliģija ieņemtu vadošo vietu. Ieejas maksa 10 eiro.

• Ja vēlaties zināt, kur aizceļojušas Gaja Jūlija Cēzara laika Kūrijas lielās durvis no Romas foruma, dodieties uz Laterāna Svētā Jāņa baziliku. Šeit uzturējās katoļu baznīcas galva, kad vēl nebija uzbūvēta Svētā Pētera bazilika.

• Muzeju cienītājiem ieteicams apmeklēt Kapitolija muzeju. Tā laukumā – izcilās imperatora Marka Aurēlija skulptūras kopija, kuras oriģinālu ar apzeltījuma paliekām varat apskatīt iekštelpās. Biļetes cena 11,50 eiro.

LA.lv