Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. septembris, 2013
Drukāt

Pa Slīteres jaunajām takām (1)

Slitere_Kapnes_Spruude_11

Slīteres Nacionālajā parkā nemēdz būt drūzmas. Ja nu vienīgi vasarās, atsevišķās vietās un laikos, taču nepavisam ne rudenī, kaut rudens nav peļamākais laiks, kad apskatīt Ziemeļkurzemi. Dzelteno lapu skati te nav bālāki kā tūristu pilnajā Vidzemē. Tikai jāatceras, ka Šlīteres bāka apmeklētāju sezonu beidz 15. oktobrī.


Vispirms par vietvārdiem. Nacionālo parku sauc ”Slīteres”, bet vēsturiskais vietvārds ir ”Šlītere”. Parka ļaudis apgalvo, ka valodnieciskais strīds par šīs vietas nosaukumu 90. gadu sākumā atrisinājies pavisam savdabīgi. Pirmajos personālajos datoros bija grūtības ar latviešu burtiem, tāpēc arī parka gadījumā iegājusies ”Slītere”. Kaut minētais stāsts atgādina mūslaiku leģendas, tomēr tas gan fakts, ka Slīteres Nacionālajam parkam šogad aprit 90 gadu un tas var palepoties arī ar dažiem jaunumiem. Par tiem jāpateicas ES Kohēzijas fonda projektam “Antropogēno slodzi samazinošās un informatīvās infrastruktūras izveide Natura 2000 teritorijās”. Projekta 2,5 miljoni latu tiek tērēti taku un laipu atjaunošanai aizsargājamajās teritorijās visā Latvijā.

 

Ķiploku un īvju zeme

Dodoties uz Šlīteri, ceļš, visticamāk, vedīs caur kolorīto Dundagu, kas pēdējos gados aizvien vairāk cenšas sakopties un sakārtoties. Ievērības cienīgākais objekts uz vietas, bez šaubām, ir Dundagas pils. Tur atrodamais Tūrisma informācijas centrs gatavs sniegt ziņas par ievērības cienīgām vietām visā Ziemeļkurzemes augšgalā. Līdz jūrai no Dundagas ir 22 km. Pa ceļam būs Šlīteres bāka, kas atrodas 5 km attālumā no jūras. Objektu tas dara īpaši neparastu, jo Šlīteres bāka tādējādi ir iekšzemē ”visdziļākā” bāka visā Baltijas jūras piekrastē. Tornis būvēts 1849. gadā vietā, kur reiz kraujas malā audzis ozols – orientieris kuģiniekiem. Kad koks gājis bojā, vietējais barons Osten-Zakens, izmantojot Krievijas valdības dotos līdzekļus, uzbūvējis bākas torni. Taču uguņu tajā gan nav bijis līdz pat 1961. gadam, jo tornis tāpat derējis kā orientieris. Bāka darbojās līdz 2000. gadam. Skats pa tās logu uz jūru katru apmeklējuma reizi paveras nianšu ziņā atšķirīgs. Ne velti uz torņa jumta uzstādīta kamera, no kuras vietnē ”slitere.lv” var vērot apkaimi interneta tiešraidē. Tas ir labs veids, kā novērtēt laika apstākļus, pirms doties ceļojumā. Tie Kolkasraga tuvumā tomēr mēdz mainīties strauji. Mana apmeklējuma laikā saules gaisma virs jūras krita tā, ka Sāmsalas Serves bāku pie apvāršņa varēja redzēt pat ar neapbruņotu aci, kaut virs galvas drūzmējās mākoņi.

Pirms kādiem 11 tūkstošiem gadu, kad Skandināviju klāja ledāji, bākas pakāji apskaloja jūra. Tagad šo vietu sauc par senkrastu vai Šlīteres Zilajiem kalniem. Senkrasta krauja ir 30 m augsta. Tur lejā plešas aizsargājama dabas teritorija. Arī agrāk lejup purvainajos mūžamežos veda kāpnes un dēļu taka, taču pēdējos trīs gadus tā bēdīgā stāvokļa dēļ bija slēgta. Nu 1,2 km garā taka atjaunota divas reizes platāka. Šī ir rezervāta teritorija, un apskate veicama tikai gida pavadībā. Tas nozīmē, ka vizīte, kā vietējie saka ”kalnapakšā”, iepriekš jāpieteic Šlīteres bākā. Vēl viena lieta: pakalpojums ar pilnu jaudu tiks piedāvāts no nākamās tūrisma sezonas, jo bāku 15. oktobrī slēdz uz ziemas sezonu, lai atvērtu 1. maijā. 
Slitere_ive_Spruude_11

Mums laimējas, jo jaunuma izrādītāja loma uzticēta vienam no zinīgākajiem Šlīteres gidiem, zoologam Vilnim Skujam. Lokveida taka sākas ar vārtiņiem tūlīt aiz bākas un stāvām kāpnēm uz ”kaln-apakšu”. Pavasaros visa senkrasta pakāje esot noaugusi ziedošiem lakšiem jeb meža ķiplokiem. Ja parka darbiniekiem gadās pa tiem brist, tad pēc tam visas drēbes smaržojot pēc sīpoliem. Lejā apskatāms Latvijas floras retums īve – lībiešu iecienītākais koks, kura zariem lielos godos pušķotas telpas, rotāti godavārti. Slīterē aug divas trešdaļas visu mūsu valstī sastopamo īvju. Līdzīgi smiltsērkšķiem, tām ir vīrišķie un sievišķie augi. Pēc silueta īves maz atšķiras no eglēm, tikai augumā mazākas, maigākām, citas nokrāsas un izmēra skujām un oranžsarkanām ogām. Kopš bērnības atceros, ka par tām runāts kā ļoti indīgām. Vilnis Skuja gan stāsta, ka īves ogas labprāt ēdot putni, kas arī ir galvenie īvju izplatītāji. Nekas ļauns tiem nenotiekot. Izrādās, lielākais indīgums ogā (patiesībā tā nemaz nav oga, bet zaļa sēkla ar sarkanīgu sēklsedzi) ir sēklā. Bet pat tās ziemas krājumiem vāc peles, grauž zaķi un brieži. Viņiem nekas, toties mājlopi, īves zarus un ogas saēdušies, gan var aiziet postā. ”Lielbritānijā īves kādreiz stādīja pie kapsētām un baznīcām. Ne jau tāpēc, ka tas būtu vienkārši skaisti. Redz, ja cilvēkam pasaka, lai viņš nelaiž savu lopu kapsētā ganīties, tad tā ir viena lieta, bet, ja tas cilvēks zinās, ka tur ir tāds augs, kuru viņa lops apēdot būs pagalam, pavisam cita,” britu dzīves gudrībā dalās zoologs Skuja.

Visgarām gar krauju meži ir mitri, purvaini – ”undžava”, kā šādas vietas dēvē vietējie. Mitrumu gādā pie kraujas virspusē iznākošie pazemes ūdeņi. 19. gadsimta vidū Dundagas barons mēģinājis mežus nosusināt: licis zemniekiem rakt grāvi. Jaunā taka ved gar šīs ”hidrotehniskās būves” paliekām, tādu kā strautiņu, un ieved arī kaļķainajā zāļu purvā, kur aug Latvijā retais kukaiņēdājs augs parastā kreimule. Apmeklētāji tiek aicināti ”lasīt” zīmes uz takas svaigajiem dēļiem – te lūsis pārgājis, melnas pēdas atstājot, te cauna, no kraujas augšas augļu dārza atgriežoties, ”čupiņu” nolikusi. Mežacūkas pāri dēļu takai, kas uz baļķu balstiem pacelta virs zemes, pāri netiek, tādēļ tās mēdzot aiz dusmām šķērslim atriebties ar savu urīnu.

 

Pavasarī uz Kolku

Slitere_Kolka_Spruude_11Meži Ziemeļkurzemē līdz rezervāta izveides laikiem vēsturiski saglabājušies tikai tādēļ, ka tos šeit izcirst nebijis parocīgi – pārāk grūti pieejami, pārāk sarežģīta transportēšana uz galveno kokostu Rīgu. Slīteres mūža mežus pamatīgi papostīja 1969. gada vētra, taču rezervātā vējgāzes palika nenovāktas. ”Te velns varēja kāju nolauzt. Egles bija salauztas krustām šķērsām. Kilometru pa mežu bija jāiet stundu,” atceras Skuja. Pagājis 40 gadu, un no toreiz kritušajiem kokiem vairs nav teju ne zīmju – daba sevi sakopusi. Tikai nelieli sūnaini uzkalniņi liecina par bijušo koku vietām.

Zilo kalnu kraujas veido smilšakmens klintis. Vietās, kur kraujai piekļaujas gravas, tās kā atsegumus varot arī redzēt. Diemžēl taka pie tādām vietām neved, līdz ar to ierindas apmeklētājam smilšakmens atsegumi paliek apslēpti. Rezervāta zonā un apmeklētājiem liegta ir arī leģendārā jūras laupītāja Dāvida ala, pareizāk sakot, smilšakmens atsegums ar to, kas no aizbirušās alas palicis. Bet, ja nu noteikti gribas redzēt, kā izskatās šīspuses smilšakmens ieži, ziņkārīgie var doties uz Zeltiņu gravu Nacionālā parka dienvidos.

Vēl par gaidāmiem jaunumiem runājot, jāpiebilst, ka bijušajā dīzeļdzinēja namiņā pie Šlīteres bākas tapšanas stadijā ir meža izglītības centrs. Cerams, ka nākamajā sezonā būs gatavs. Kad brauc tālāk Mazirbes virzienā, jākonstatē, ka Pēterezera dabas taka slēgta rekonstrukcijai. Atjaunojamas laipas. Citādi takā varētu uzskatāmi iepazīties ar Ziemeļkurzemes piejūras daļai raksturīgo kangaru un vigu ainavu. Proti, kā kokiem apaugušas, stāvas kāpas mijas ar dziļām un bieži vien purvainām starpkāpu ielejām.

Grēks braukt uz Slīteri un neiziet pie Dižjūras. Autobraucējiem patiks jaunais stāvlaukums Mazirbē pie pašas jūras, kur slejas pamestais padomju robežsargu tornis. Laukums ir daļa no piejūras stāvlaukumu izveides programmas Slīteres Nacionālajā parkā. Vēl jaunums ir 20 metru augstais putnu vērošanas tornis pie atjaunotās, kilometru garās Kolkasraga priežu takas. Tornis uzbūvēts tuvu jūrai, taču ne augstu virs koku galotnēm, jo tā uzdevums ir nevis dot plašu apkaimes panorāmu, bet nodrošināt ērtu putnu baru novērošanu spārnaiņu migrēšanas laikā. Putni pavasaros lido gar jūras krastu un Kolkā ir viens no migrācijas ceļu mezglu punktiem. Zinātāji stāsta, ka pavasaros te varot redzēt praktiski visas Latvijā sastopamās putnu sugas un aktīvākās migrācijas laikā Kolkasragu stundā pārlido 60 000 putnu.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kolosāls raksts. Īsi un saprotami ne tikai par konkrētiem objektiem, bet arī par jēgu, kāpēc tie ir tieši tur un kam tie kalpo un kalpojuši.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+