Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
25. oktobris, 2013
Drukāt

Pa Sunset bulvāri uz Rodeo drive un Las Vegas Strip


Foto - Anita PirktiņaFoto - Anita Pirktiņa

Lasvegasas naksnīgā panorāma.

Bērnībā man vectēvs teica: ja apbruņosies ar milzīgu pacietību un izraksi pietiekami dziļu bedri, aizraksies līdz Amerikai. Pētīju globusu un savā bērna prātiņā funktierēju, ka teorētiski tas pat varētu būt iespējams, jo Zeme taču ir apaļa! Vienīgi Amerika tolaik šķita tik tāla un neaizsniedzama, ka radās šaubas, vai gravitācijas likumi tur maz darbojas tāpat kā pie mums, vai cilvēki tur gadījumā nestaigā atmuguriski un vai indiāņu ēdienkartē baltais cilvēks nav tikpat parasta uzkoda kā mums desmaize?

Mūsdienu jaunajai paaudzei šādas blēņas nez vai izdotos iestāstīt – katrs sīkais ne tikai pateiks, ka uz Ameriku var mierīgi aizlidot, bet vēl nosauks populārākās aviokompānijas. Taču rakšanos kā procesu galīgi norakt nevajadzētu – savulaik biju gatava ņemt rokās lāpstu ne tik daudz tādēļ, lai ieveltos kādā tur Teksasā, bet lai pārliecinātos, ka, izrokotos cauri zemei, kaut kur dziļi apakšā var atkal ieraudzīt debesis…

Oh la la in L.A., oh la la in the U.S.A.


Šī grupas Slade dziesmiņa par Eņģeļu pilsētu Losandželosu jeb L.A. kaut kā iemanās aktivizēties ikreiz, kad, pasaules kartē raugoties, skats aizslīd līdz saulainajai Kalifornijai. Ak, leģendārais un bezgala garais Slade apdziedātais Sunset strip jeb Saulrieta bulvāris, kas sākas Klusā okeāna krastā Santamonikas romantiskajā kūrortā un beidzas ar visādu veidu uzdzīves piedāvājumiem kaut kur in L.A. Ak, noslēpumainā Holivuda, ko pazīstam pēc šķībajiem burtiem uz pakalna, Zvaigžņu alejas, Oskara balvas pasniegšanas ceremonijas un Universal Studios atrakcijām. Ak, bagātnieku Beverlihilza ar slavenību savrupmājām un īpašo iepirkšanās ielu Rodeo drive, kur sava pastāvīgā vieta tirgū par jebkuru cenu jāapliecina katram sevi cienošam zīmolam, un maģisko pasta indeksu 90210, pēc kura spriež par iedzīvotāju materiālo un sabiedrisko statusu, jo, izrādās, tieši pasta indekss nosaka tava īpašuma – un tātad arī tavu – vērtību un prestižu Beverlihilzā…

Teikumus ar ak, protams, varētu turpināt, ja vien tiem līdzi nenāktu mazliet ironiska pēcgarša. Īpašu izsmalcinātību, ko varbūt ceram sagaidīt TV seriālos slavinātajās Malibu, Santamonikas un citās kūrortpilsētās, atrast būs pagrūti. Savukārt Holivudas Slavas jeb Zvaigžņu aleja ir vienkārši tūristu pūļu un suvenīru veikalu pārpildīta iela, kur plāksnēs iestrādātās zvaigznes ar aktieru, dziedātāju un citādu žanru mākslinieku vārdiem pilda vien dekoratīvu funkciju. Dzirdēts, ka katrai slavenībai par šo iespēju – ļaut sabradāt savu vārdu miljoniem tūristu – esot jāsamaksā 1500 dolāru. Tāds štrunts vien ir.

Staigājot pa šo aleju, nevajadzētu arī naivi cerēt uz tikšanos ar kino dīvām un dīvjiem – kādu varbūt var paveikties ieraudzīt Rodeo drive. Viņu vietā pa Holivudas zvaigžņoto bulvāri vazājas visādi frīki, kas uztaisījušies par elvisiem, betmeniem, spaidermeniem, džonijiem depiem, transformeriem un ko tik vēl ne, garāmgājējiem demonstrējot gan vokāli instrumentālus, gan ekvilibristiski akrobātiskus priekšnesumus. Vietējo kolorītu parasti pastiprina arī kāds neiztrūkstošs pārītis bezpajumtnieku, rādot bezgala laimīgu seju, ja atkritumu kastē atrod pusizdzertu kolas trauku vai tikai nedaudz aizgrauztu burgeru…

Losandželosa pilsētas tiesības ieguvusi vien 1850. gadā, tajā ārpus jebkādas oficiālas statistikas dzīvojot padsmiti miljonu cilvēku, reģistrēts ap 16 miljonu automašīnu, kas katru trešo ceturto gadu tiekot mainītas, un vidēji 92 stundas gadā katrs L.A. iedzīvotājs pavadot sastrēgumos. Tai pašā laikā pilsētas apkaimē ir 12 lidostas, no kurām trīs ir starptautiskas. Taču tādas pavisam konkrētas vietas, ko varētu dēvēt par Losandželosu, īsti nemaz neesot. Pilsēta patiesībā sastāvot no 88 (!) dažādām teritoriālām vienībām, kas kopā arī veido L.A. Tās kopējā platībā varot izvietot teju septiņas Maskavas. Pazīstamo augstceltņu panorāmu uzbur vien salīdzinoši neliels kvartāliņš tā saucamajā dauntaunā.

Losandželosa atrodas arī vienā no seismiski bīstamākajām vietām pasaulē – gada laikā tās iedzīvotāji izjūtot ap 400 dažādu stiprumu pazemes grūdienu. Ja zinām, ka gadā ir 365 dienas, tad vismaz vienu grūdienu bija jāizjūt arī mums, taču – nekā. Laikam jau neesam tik sensitīvi…

Disnejlenda Universal Studios gaumē


Šaubu nav – ja esi Holivudā, Universal Studios apmeklējums ir gandrīz obligāts. Vienkārši tāpēc, ka esi Holivudā…

Vienas dienas ieejas biļete šajā pasākumā maksā 84 dolārus. Ir vēl tā saucamā ātrā biļete, kas ļauj visas atrakcijas apmeklēt bez rindas un maksā mazliet vairāk par 100 dolāriem.

Kas tad slēpjas aiz tik vilinošajiem Universal Studios vārtiem? Patiesībā visparastākā Disnejlenda, tikai ar kinematogrāfisku piesitienu. Piemēram, var piedalīties atrakcijā Jurassic park, kur tiksi noliets ar ūdeni no galvas līdz kājām – to virsū spļaus gan biedējošu izmēru dinozauri, gan lielāki un mazāki ūdenskritumi un citas slapjas padarīšanas, kurām nesīsies cauri gumijas laiviņā. Asākas izjūtas sagādās amerikāņu kalniņi mūmijas stilā – mežonīgā ātrumā visos iespējamos virzienos ar galvu gan uz augšu, gan leju tiksi raustīts pilnīgā tumsā, no kuras ik pa brīdim tev virsū metīsies kāds izkaltis ģindenis, mēģinot ievīstīt savos pretīgajos tīmekļos. Bet gājiens cauri tradicionālajai šausmu istabai cilvēkam ar vājākiem nerviem tiešām var kļūt liktenīgs, jo pa ceļam jāizvairās no diezgan iespaidīgi grimētiem fredijiem krīgeriem, kas no tumsas metas virsū ar nažiem, dzenas pakaļ ar rūcošiem motorzāģiem, pa ceļam liekot klupt pār līķu kaudzēm, beigās iedzenot spoguļzālē, no kuras nav iespējams atrast izeju…

Vieglu nervu trīci var dabūt, arī stāvot rindā uz atrakciju Simpsonu trakais brauciens, jo visās malās lasāmi brīdinājumi, ka maziem bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem ar nestabilu psihi, paaugstinātu asinsspiedienu utt. gan vajadzētu nopietni izvērtēt savu vēlmi ļauties Simpsonu ģimenītes jautrībām, kur gaidāmi gan negaidīti kritieni un strauji apgriezieni, gan pēkšņi stroboskopa uzplaiksnījumi un kas tik vēl ne. Kad pienāk tava kārta sēsties braucamrīkā, esi jau gana sabijies. Tiesa, pats brauciens pēc tam sagādā gandrīz nevaldāmu smieklu lēkmi…

Bez visādām atrakcijām un kinofilmiņām dažādu D formātos, kur iesaistīts gan Šreks un Flintstoni, gan transformeri un terminatori, var noskatīties arī vairākus specefektu šovus un kaskadieru uzvedumus. Piemēram, visai vērienīgajā uzvedumā Ūdenspasaule tavu acu priekšā notiek gan pakaļdzīšanās motorlaivās un ar ūdensmotocikliem, gan tuvcīņa un apšaude, gan ievainoto krišana ūdenī no brūkošiem torņiem, gan eksplozijas ar milzu uguns stabiem un degošām ūdens joslām. Atklājot specefektu noslēpumus, dzirdēsi ne tikai banālo stāstu par kečupu asiņu vietā, bet, piemēram, uzzināsi, ka, lai iegūtu kadru, kurā aktieris milzu ātrumā krīt lejā no liela augstuma, patiesībā viņš ar ātrgaitas liftu un pie galvas piestiprinātu kameru vispirms brauc augšā, bet pēc tam šis kadrs tiek apmests ar kājām gaisā un rādīts atpakaļgaitā…

Interesantākais noteikti ir brauciens ar vilcieniņu pa tiešām iespaidīgi plašo kinostudijas teritoriju, kur filmēšanas, ieskaņošanas, montēšanas un visādi citādi paviljoni stāv rindu rindām. Te ir iespēja izbraukt cauri dažādiem gadsimtiem, kontinentiem, valstīm un pilsētām. Iespaidīgās dekorācijas gluži pārliecinoši liek noticēt, ka esi Londonā, Romā, Ņujorkā vai kādā Austrumu nostūrī. Par tūristu apskates objektiem ir kļuvuši veseli kvartāli ar mājām, bankām un krogiem no visdažādākajiem seriāliem un 50 – 60 gadu vecām kinofilmām; te redzama un aptaustāma gan slavenā mistera Bīna dzeltenā mašīnīte, gan vāģis no filmas par Flintstoniem un Grinču, gan Supermena un visādu slepeno aģentu braucamrīki utt. Pa ceļam iespējams pārdzīvot reālu zemestrīci, ūdensplūdus, tuneļa sabrukumu metro pazemē, kā arī Kingkonga un dinozauru uzbrukumu mūsu neaizsargātajam tūristu vilcieniņam, kas tiek mētāts uz visām pusēm, izbīļa spiedzienu un smieklu pavadīts…

Pa Merilinas Monro pēdām


Lai iejustos filmas Džezā tikai meitenes gaisotnē, jādodas gandrīz līdz Meksikas robežai – uz Sandjego pilsētu netālu no Losandželosas, kas atrodas ASV galējos dienvidrietumos. Bez fascinējošu līcīšu izdaiļotajām pludmalēm, kuras īpaši iecienījuši gan vietējie amerikāņi, gan meksikāņi un, protams, arī tūristi, Sandjego šodien zināma kā viena no lielākajām ASV jūras kara flotes bāzēm, kurā atrodas vairāki ASV aviācijas bāzes kuģi. Sandjego līcī izvietoto kuģu parāde tiešām rada diezgan militāru iespaidu.

Lai izbaudītu peldi okeānā, nodotos niršanas priekiem, pavērotu roņu laiskošanos uz piekrastes akmeņiem vai pelikānus zivju ķeršanas nodarbē, vērts doties uz kūrortvietu La Jolla Sandjego tuvumā. Bet, lai nobildētos tieši tajā pašā vietā, kur Merilina Monro, filmējoties kinolentē Džezā tikai meitenes, jāriskē pārbraukt pāri diezgan drosmīgi būvētam tiltam uz Koronado salu. Kas vainas tiltam? Tam faktiski nav nekādu margu vai maliņu, kas vismaz optiski sniegtu drošības izjūtu, jo tilta augstums virs ūdens līmeņa ir gana iespaidīgs…

Koronado sala savā ziņā atgādina Kapri salu Itālijā. Viesnīcas, savrupmājas, restorāni, pludmales… Tiesa, daļa savrupmāju izliktas pārdošanai, turklāt par salīdzinoši pieejamām cenām – pilsoņiem. Lai gan vieta šķiet iekārojama jebkuram interesentam.

Viens no galvenajiem objektiem salā ir Koronado viesnīca – kinofilmas Džezā tikai meitenes filmēšanas vieta. Viesnīca celta viktoriāņu stilā – šāda tipa arhitektūra redzama vēl tikai Sanfrancisko, kur saglabājies vesels viktoriāņu stila namiņu kvartāls. Viesnīcas teritorija ir visai iespaidīga, tajā ietilpst gan labiekārtota pludmales josla, gan iekopts dārzs ar pastaigu takām, gan āra kafejnīcas un suvenīru bodītes. Bet viesnīcas gaiteņos Merilinas fotogrāfijas, kas apliecina, ka arī šodien te viss izskatās gluži tāpat kā tālajā 1959. gadā…

Pati Sandjego ir absolūti šarmanta ostas pilsēta. Nonākot piekrastes krodziņu rajonā, pārņem gluži eiropeiskas izjūtas, bet ASV tas ir kas īpašs. No Sandjego līdz Meksikas robežai ir nieka 12 kilometru, un jau pa gabalu var manīt koši sarkano tramvaju – viens no tā maršrutiem vedot taisnā ceļā uz Meksiku. Vilinājums bija liels…

Valdības un mafijas spožais darinājums – Lasvegasa


Lasvegasu var dēvēt dažādi – par mirdzošu mirāžu tuksneša vidū, par butaforiju un kiča karalieni, kam maz sakara ar apkārtējo realitāti, un tamlīdzīgi. Jebkurā gadījumā Vegasā saproti, ka savā ziņā tā ir savdabīgs Universal Studios turpinājums. Kaut mākslīgs, tomēr fascinējošs, aizraujošs, apbrīnojams un vērienīgs cilvēka roku un fantāzijas veikums.

Zinātāji stāsta, ka pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu ekonomiskā krīze likusi ASV valdībai noslēgt nebijušu darījumu ar mafiju – atļaut legalizēt azartspēles un mazapdzīvotajā Nevadas štatā uzbūvēt īstu spēļu elli ar milzīgām viesnīcām un kazino spēļu zālēm. Valdība no savas puses bija apņēmusies gādāt par infrastruktūru – lidostu un ceļu būvi, kamēr mafijas darboņi investējuši hoteļu un laimētavu celtniecībā. Mafija tādējādi ieguva vietu, kur legalizēt nelikumīgi iegūtos līdzekļus, bet valsts – tik nepieciešamos nodokļus.

No apkārtējā tuksneša Lasvegasa atšķīrās ar ūdens esamību artēziskajos urbumos un oficiāli tika radīta jau 1905. gadā. Mazītiņajā pilsētiņā, visticamāk, nekas būtiski nebūtu mainījies, ja vien 1941. gadā nesāktos jau minētā viesnīcu un azartspēļu biznesa īstenošana ar filmās iemūžināto mafijas vadoņu pārīti: Bendžaminu Sīgelu jeb Bagsiju un Meiru Lanski priekšgalā.

Mums zināmā Vegasa esot sākusies ar 500 iedzīvotājiem, no kuriem 400 esot bijušas priekameitas. Ne velti to joprojām dēvē par Grēka pilsētu jeb Sin City – ne tikai azartspēļu, bet arī prostitūcijas, alkohola un narkotiku brīvās pieejamības dēļ. Un, protams, nevar aizmirst vienreizējo iespēju uz ātru roku apprecēties – gandrīz katrā viesnīcā ir sava Wedding chapel jeb kāzu kapela. Bet noticēsim sentencei: kas noticis Vegasā, tur arī paliek…

No kā tad īsti sastāv Lasvegasa? Atbilde vienkārša – faktiski tikai un vienīgi no hoteļiem. Taču tajos atrodams viss iespējamais un neiespējamais, tāpēc ceļojums pa Vegasu ir stundām ilgi pārgājieni no Bellagio uz Mirage, no Caesars Palace uz Venetian, no Excalibur uz Mandalay Bay utt., dažkārt pat neizejot uz ielas, jo liela daļa viesnīcu savstarpēji savienotas dažādām pārejām un tiltiņiem. Tā kā Vegasā ir subtropu tuksneša klimats un pilsēta var dižoties ar vismaz 300 saulainām dienām gadā, laukā uzturēties ir visai apgrūtinoši – vasaras dienās vidējā gaisa temperatūra ir 34–40 °C, bet naktīs tā turas 22–26 °C robežās, mitrums sasniedz vien 10%. Pat īsajās Lasvegasas ziemās ar 15–16 °C dienā un 4–6 °C naktī sniegs ir ļoti reta parādība, jo apkārtējie kalni to uzkrāj, neļaujot pārvietoties tālāk. Savukārt viesnīcās nonstop režīmā dūc gaisa kondicionētāji, kas vedina apmeklētājus tūkstošiem kvadrātmetru lielajās spēļu zālēs bez pulksteņiem un logiem vadīt stundas, dienas, nedēļas…

Par viesnīcām – atsevišķi


Stāsts par Vegasas hoteļiem tiešām prasa īpašu uzmanību. Ceļotājam bez iepriekšējas informācijas varbūt pat prātā neienāks, ka ne jau pastaigā pa reklāmu ugunīs slīkstošo Lasvegasas bulvāri jeb Stripu slēpjas slavenās Grēka pilsētas sāls, bet gan neskaitāmo Vegasas hoteļu iepazīšanā.

Katrs hotelis, protams, sākas un beidzas ar kazino. Nedz pie reģistrācijas letes, nedz pie lifta un pat ne tualetē neviens neiekļūs, neizgājis cauri spēļu zālei. Pirmajos iepazītajos hoteļos šo zāļu mērogi un citi apmēri liek pavērties žoklim, bet, protams, septītajā un astotajā par to neviens vairs nebrīnās. Toties žoklim ciet neļauj aizvērties viss pārējais, ko acu skatam paver no ārpuses pat nenojaušamie viesnīcu labirinti un arhitektūras brīnumi.

Par to, ka amerikāņiem topā Eiropa, neapšaubāmi liecina fakts, ka vizuāli pievilcīgākie hoteļi imitē kādu no Eiropas pilsētām vai valstīm – Romu, Parīzi, Venēciju, Grieķiju. Pie Romas viesnīcas atradīsiet gan Trevī strūklaku, gan Panteonu, Venēciju jau pa gabalu pazīsiet pēc Dodžu pils, tiltiņiem un kanāliem ar visiem dziedošajiem gondoljeriem, bet Parīzi, protams, pēc Eifeļtorņa un Triumfa arkas. No vietējām pilsētām par atdarināšanas vērtu Vegasas būvnieki uzskatījuši vien Ņujorku, uz Stripa izvietojot Manhetenas debesskrāpjus ar Brīvības statuju priekšplānā un amerikāņu kalniņiem apkārt.

Hoteļu iekšpusē uzbūvēti veseli šo pilsētu kvartāli – ar pazīstamām vēsturiskām ēkām, skvēriem, monumentiem, gleznu galerijām, strūklakām, teātriem, kafejnīcām, teiksmainiem dārziem, milzu akvārijiem un pat dzīvām lauvām. Nemaz nerunājot par šopinga ielām, kas gluži kā Rodeo drive lielākoties piedāvā slavenāko pasaules modes zīmolu veikalus. Mākslinieki pūlējušies vaiga sviedros, radīdami šo iespējami autentisko telpiski optisko izjūtu, krāsodami pat mākslīgās debesis ar visiem mākoņiem, sauli un putniem.

Protams, padomāts arī par tā saucamajiem imidža šoviem ārpusē, kur var baudīt gan krāsaino strūklaku dejas, gan vulkāna izvirdumus, gan vērot it kā no kosmosa redzamo lāzerstaru, ko naktī debesīs raida hoteļa Luxor piramīdas smaile…

Vegasa garlaicību nepazīst un ar pieticību nesirgst. Un, ja spēļu automātos vai pie ruletes galdiņa visa nauda nav notriekta, tad, atlicinot dolārus 150, vakarus var pavadīt, vērojot vērienīgi krāšņos Cirque du Soleil, Deivida Koperfīlda, Selīnas Dionas un citu mākslinieku šovus, kas, nudien, neliks vilties. Ko der zināt Lasvegasā

Viesnīcu numuru cenas svārstās visplašākajā amplitūdā, un par pārdesmit dolāriem naktī komfortablu numuriņu var laimēties dabūt pat uz Lasvegasas Stripa.

Ja esat aktīvs kazino apmeklētājs, kas Vegasas spēļu zālēs ir apgrozījis (ne iztērējis) savus simts tūkstošus dolāru, savā īpašumā iegūsiet platīna kredītkarti, kas dos jums iespēju gan viesnīcu numuriņus, gan pusdienas hoteļu restorānos, gan vakara šovus baudīt par velti.

Dzērienus bez maksas saņem katrs kazino spēlētājs.

Ja platīna kartes nav, jārēķinās, ka biļete uz slavenību koncertiem un vakara šovprogrammām maksās 120-200 dolāru, bet pusdienas un vakariņas viesnīcas restorānā vidēji prasīs dolārus 60-80.

Tiem, kas nevēlas apēst šādas summas, ir iespēja apmeklēt visparastākos makdonaldus un burgerus, no kuriem viens ir ar īpaši amerikānisku nosaukumu – Fatburger.

Apmēram par 40 ASV dolāriem dienā var iznomāt gan automašīnu, gan taksometru, tiesa, savus izbraukumus plānojot ne tālāk kā 15 km rādiusā no Vegasas.

Ja vēlaties Vegasā apprecēties, nepieciešama tikai šī vēlme un pase. Protams, arī nauda, jo nekas nenotiek par velti. Varat apprecēties divvientulībā, pat neizkāpjot no automašīnas; varat pasūtīt ceremoniju helikopterā, gaisa balonā, uz pirātu kuģa vai Lielajā kanjonā, kas nav pārāk tālu no Vegasas. Varat arī pasūtīt visu svētku komplektu: vecpuišu un vecmeitu ballīti, kāzas, ko vadīs kāda Holivudas slavenība, un medusmēnesi. Atkarībā no jūsu vēlmēm šāds pasākums kopā ar lidojumu uz Vegasu vidēji var maksāt 2000-3000 latu vai ap 5000 ASV dolāru.

Ja neesat azartspēļu cienītājs, tomēr gribat laimi izmēģināt, vispiemērotākais būs spēļu automāts, pie kura ar 5-10 dolāriem var niekoties pat vairākas stundas.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+