Foto – Karīna Miezāja

Irlavas un apkārtnes iedzīvotāji bijušo Valsts prezidentu un pašreizējo Saeimas deputātu Valdi Zatleru, kas bija ieradies uz novadu 12. Grāmatu svētkiem, pavadīja ar aplausiem pateicībā, ka viņš tomēr atbraucis, kaut nav viegli paiet.

Lasītākie

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115

Kokteilis

Izplatītas frāzes, ko vedeklām labāk neteikt vīramātēm 1

Lasīt citas ziņas

Diskusija par veselības aprūpes jautājumiem raisīja lielu interesi, īpaši Zatlera un veselības ministres Ingrīdas Circenes atšķirīgie skatījumi uz to, kas notiek ārstniecībā.

– Zināms, ka esat ārstējies ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts. Vai jums ir bijušas kādas priekšrocības un vai valsts jums ir finansiāli palīdzējusi, lai jūs varētu saņemt visu nepieciešamo veselības atgūšanai?

Baiba Braže: Nominēšana ārlietu ministra amatam ir mana diplomātiskā darba augstākais punkts

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu”

ASV valsts sekretāra vietnieks: Baltijas valstu energosistēmas pašlaik ir diezgan drošas

V. Zatlers: – Tās priekšrocības man bija kā ārstam. Daudzus gadus esmu ārstējis citus, tāpēc tagad varu droši apgalvot, ka daudz grūtāk ir būt pacienta lomā. Ar manu pieredzi vēl grūtāk. Kāpēc? Jāatzīst, ka mūsu veselības aprūpes sistēma pat man, ārstam ar lielu darba stāžu, ir ļoti nedraudzīga. Medicīniskais personāls pret pacientiem izturas ļoti labi, taču šajos sistēmas džungļos pat es maldījos. Tomēr iznākums nav nemaz tik slikts.

Latvijas medicīna spēj sniegt kvalitatīvu palīdzību. Valsts man palīdzēja simtprocentīgi šeit pat, Latvijā, ārstēt onkoloģisku kaiti. Diemžēl man bija viena reta slimība, ko nebija iespējams ārstēt Latvijā. Paldies Latvijas mediķiem, ka viņi to diagnosticēja, bet viņi nekad nebija veikuši tādu operāciju. Mēs pat tā īsti nenovērtējam iespēju saņemt medicīnisko palīdzību citās Eiropas Savienības valstīs. Esmu gandarīts, ka no dia
gnozes uzstādīšanas līdz operācijai aizritēja tikai piecas dienas. Nevajadzētu nevienu nosodīt, kas ārstējas ārpus Latvijas, jo slimības kļūst arvien sarežģītākas, ārsti tās spēj daudz ātrāk atklāt, bet mazai tautai ne viss ir pa spēkam.

Esmu lepns cilvēks – ņēmu to, ko valsts man deva, bet to, ko nedeva, neprasīju. Šobrīd, būdams otrās grupas invalīds, no valsts saņemu divus apmaksātus medikamentus. Pēc visa pārdzīvotā spēju labi iejusties katra pacienta lomā un cenšos palīdzēt, kad slimnieki man raksta vēstules uz Saeimu.

– Mediķi jums nereti pārmetuši, ka jūs, būdams Valsts prezidents, neesat palīdzējis risināt tās veselības aprūpes džungļu problēmas?

– Tā ir taisnība. Tajā laikā, kad strādāju slimnīcā, man likās, ka ministrs visu var izdarīt. Jā, Valsts prezidents var uzklausīt, aiznest tālāk informāciju uz Saeimu, jo tā izdod likumus, bet joprojām esmu pārliecināts, ka no tā, kā ministrija vada procesus, ir atkarīgs, vai jūtamas izmaiņas uz labo pusi. Šobrīd daudzi baidās iet pie ārsta, jo baidās no šīs sarežģītās veselības aprūpes sistēmas, baidās, ka nebūs naudas, lai samaksātu par ārstēšanu. Tas nav normāli.

– Vai jūs iegriežaties savā bijušajā darba vietā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, lai aprunātos ar kolēģiem, uzzinātu, kā viņiem klājas?

– Bez šaubām, jo nevar jau izkāpt no tās laivas, kur aizvadīta lielākā daļa dzīves. Pirms vairāk nekā desmit gadiem es brīdināju toreizējos veselības ministrus, ka valsts nonāks situācijā, kad ārsti pametīs valsts medicīnu, lai pārietu strādāt privātajā sektorā. Jau 2000. gadā speciālista konsultāciju manā specialitātē varēja saņemt tikai privāti, t. i., par maksu.

Toreiz es brīdināju vairākus ministrus pēc kārtas, ja mēs neko nedarīsim, tad ārsti aizplūdīs arī no slimnīcām. Šodien mēs pie tā esam nonākuši, jo ir izveidota privāta traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, kur tagad strādā labākie valsts traumatoloģijas slimnīcas ārsti. Tā problēma faktiski ir daudz dziļāka.

Lai kļūtu par ārstu, jāmācās 11 gadi. Ja šīs paaudzes tiek pārrautas un ja trūkst speciālistu, kas apmāca jaunos ārstus, kustība var iet tikai uz leju – arvien sliktāk un sliktāk. Ja mēs mērām, kā bija pirms 20 gadiem, tad var teikt, ka ir sasniegts milzīgs progress. Bet, ja mēs mērām pēc tā, kas notiek veselības aprūpē mūsu kaimiņvalstīs, tad Latvija izskatās visai nožēlojami.

– Ja jums būtu jāoperē, vai jūs to spētu?

– Ja būtu karš, tad noteikti. Bet, tā kā ir miera apstākļi, tad teikšu tā, ka tā ir milzīga atbildība. Man pēc pusotra gada būs sešdesmit, un šobrīd es vairs nespēju nostāvēt pie operāciju galda.

– Veselības ministre ir panākusi, ka medicīnai šogad piešķir papildu naudu, tomēr nākamgad tik un tā valdības rīcības plāns veselības aprūpes sadaļā netiks izpildīts – medicīna nesaņems 4,5% no iekšzemes kopprodukta, kaut rīcības plāns nav atcelts. Vai politiķiem nevajadzētu būt godīgiem pret Latvijas tautu un beidzot pateikt, ka valsts par jūsu ārstēšanu spēj samaksāt tikai 40%, bet pārējo maksājiet no saviem personīgajiem līdzekļiem?

I. Circene: – Sākšu ar tiem Zatlera kunga pieminētajiem džungļiem. Šajos džungļos ir iezīmētas taciņas ar skaidrām ceļa zīmēm.

Pirmais ceļš ir pie ģimenes ārsta. Kopš pagājušā gada šī institūcija tiek būtiski stiprināta ar to, ka ģimenes ārstam tiek piešķirta otra medicīnas māsa, lai radītu slimniekiem drošības sajūtu, aicinot pacientus reizi gadā uz profilaktiskajām valsts apmaksātajām apskatēm. Tā nav taisnība, ka par valsts naudu tikpat kā nevar saņemt ārstēšanu.

Var, bet vispirms ir jānonāk pie ģimenes ārsta. Reizi gadā pārbaudot veselību, var pārliecināties par riska faktoriem, kas būtu laikus jānovērš. Tas sasaucas ar nākamo jautājumu – kā tad ir ar to valsts fiskālo telpu? Ir jautājums par politiķu izšķiršanos, kam piešķir naudu. Veselības aprūpei ir piešķirts divreiz mazāk naudas, nekā ir nepieciešams, un šo problēmu nespēj atrisināt ministrs vienpersoniski. Tāpēc liela daļa ārstu aiziet strādāt privātajā medicīnā, jo viņu alga valsts medicīnā ir absolūti nekonkurētspējīga. Tā ir vidēji 524 lati pirms nodokļu nomaksas jeb 350 latu uz rokas. Igaunijā ār-sta vidējā alga ir 1371 lats.

Ja runājam par rindām pie speciālistiem, tad man jums jāpastāsta, ka Latvijā vidējais pacientu apmeklējumu skaits ir desmitreiz lielāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Tas liecina, ka ir pamatīgāk jāstrādā pie ģimenes ārstu institūcijas stiprināšanas, lai ārsts spētu novērst veselības problēmas, ar kurām pacienti nevajadzīgi dodas pie speciālistiem, veidojot rindas. Tas ir viegli pasakāms, bet grūti izdarāms. Tāpēc ministrija kopā ar galveno speciālistu padomi patlaban aktīvi risina šo jautājumu. Pirmkārt, mēs cenšamies saprast, kuras ir tās diagnozes, kur nepieciešama vienreizēja speciālista konsultācija, lai pēc tam novērošanu varētu veikt ģimenes ārsts. Otrkārt, noskaidrot, cik reizes gadā vajadzētu apmeklēt ārstu pie konkrētām saslimšanām.

Veselības ministrija kopā ar ģimenes ārstiem
un speciālistiem ir izstrādājuši programmu nākamajam gadam, lai 2014. gadu varētu pasludināt par ģimenes veselības gadu, norādot tās vietas, kuras ir būtiski jāuzlabo.

V. Zatlers: – Tiesa, medicīnai vajag vairāk naudas, bet to tik un tā paņems no jūsu kabatām. Būdams Valsts prezidents, es ļoti daudz braucu pa novadiem un mēģināju noskaidrot, cik lielai vajadzētu būt pašvaldību atbildībai par veselības aprūpi. Esmu nonācis pie secinājuma, ja valsts pašvaldībām piešķirtu naudu, lai tās pašas varētu lemt par primārās veselības aprūpes nodrošināšanu savā teritorijā, tad tā situācija noteikti uzlabotos. Pašvaldības ir vistuvāk saviem cilvēkiem un vislabāk zina, vai jāalgo četri vai desmit ārsti, lai saviem iedzīvotājiem nodrošinātu vislabāko pieejamību mediķiem. Vai pašvaldības to spēs? Protams, būtu labi, ja Rīgas ekspertu komanda palīdzētu ar padomu. Ko saka pašvaldības?

Pašvaldību vadītāji no zāles: – Protams!

V. Zatlers: – Veselības ministrijai ir jāuzrauga ārstniecības kvalitāte. Kontrolieris no Rīgas pateiktu, kādiem zināšanu standartiem ir jābūt speciālistam uz vietas. Primārās aprūpes uzticēšana pašvaldībām būtu zināma domāšanas maiņa.

I. Circene: – Esmu vadījusi slimnīcu un poliklīniku tajā laikā, kad pašvaldībām bija uzticēta šī funkcija.

Vinnētājas bija bagātākās pašvaldības. Man neveicās, jo es nestrādāju tādā pašvaldībā un man gadījās, ka reizēm pat nebija naudas, par ko mediķiem samaksāt algu. Pašvaldība pateica – mums naudas nav. Bagātajās pašvaldībās būs augstākās tehnoloģijas par miljoniem, bet tajās, kuras saņem naudu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, nebūs pat ģimenes ārstu.

V. Zatlers: – Cik latu uz vienu cilvēku valsts tērē primārajai veselības aprūpei?

I. Circene: – Apmēram 0,63 latus uz vienu iedzīvotāju, kas tiek piešķirta ģimenes ārstam kā kapitācijas nauda, pie kuras nāk pārējās piemaksas. Ģimenes ārsta prakse no valsts budžeta vidēji saņem 2500 latu mēnesī.

V. Zatlers: – Vai nevarētu tomēr vienkāršāk?

I. Circene: – No valsts budžeta vienam iedzīvotājam gadā tiek piešķirti aptuveni 240 lati visai veselības aprūpei.

V. Zatlers: – Bet cik tiek piešķirts primārajai aprūpei uz vienu iedzīvotāju? Irlavā un tās apkārtnē ir 1800 iedzīvotāju – cik daudz valsts tērē katram no viņiem?

I. Circene: – Vidēji 2500 latu mēnesī uz vienu ģimenes ārsta praksi. Jūsu jautājums ir pret sistēmu kā tādu, jo valstī pastāv brīva iedzīvotāju un medicīnas pakalpojumu kustība. Pacientam nav obligāti jāpierakstās pie ģimenes ārsta Irlavā.

V. Zatlers: – Circenes kundze, es negribu jūs kaitināt vai teikt, ka jūs nepareizi runājat, bet jūsu atbildē parādās tā būtiskākā problēma – veselības aprūpes organizētāji domā par ģimenes ārstu praksēm, brīvām kustībām, bet ne reizi nesaka, kāds ir tas labums 1800 iedzīvotāju lielajai Irlavas kopienai. Tā sistēma ir tik samudžināta, ka to nav iespējams uzzināt.

I. Circene: – Tad ir jāatgriežas padomju laikos, kad bija iecirkņu terapeiti. Bet nu jau 15 gadus Latvijā ir ieviesta ģimenes ārstu institūcija.